Mitrais: Vai zināt, kur ir Skaļupes krogs? Tur ceļmalā, aiz tiltiņa, tūlīt aiz pagrieziena uz Līgatnes slepeno bunkuru...
Andrejs: Es gan domāju, ka tur nekas tāds traki emocionāls nenotika – kā jau cilvēku aizturēšana. Turklāt darīšana bija ar sievieti. Viņa bija solīda, principiāla. Prata to darbu darīt.
Kāda balss: Kādu darbu?
Andrejs: To darbu, kura dēļ mēs ar Veltu bijām uz "Jūs", nevis uz "tu". Visi jauni zēni bijām, es gan biju vecāks. Apčakarēja mūs riktīgi. Nonīkām un nosēdējām krūmos. Velta pastaigājās, iegāja mājās siltumā, bet mūs drebuļi kratīja. Nostrādināja mūs, vot, šitā (rāda pie kakla).
Vecais krogs
Skaļupe vai Skaļupīte patiešām ir ļoti skaļa – burbuļojot, šalcot un pat iekrācoties, strauji tek pāri akmeņiem un oļiem. Kādreiz, bet ne ļoti sen, upīte ir ietecējusi Gaujā tuvāk Spriņģu iezim. Ar laiku izlauzusies caur augsto valni un tagad ieplūst lielajā upē kādu kilometru augšpus senās ietekas. Turpat Līgatnes–Kārļu ceļa kreisajā malā ir veca, zema, gara ēka – Skaļupes krogs. Jā, otrpus krogam tek tā skaļā, jautrā upīte.
Galošas
Pirmo signālu par to, ka pie Skaļupes ietekas notiek kaut kas dīvains un dabas aizsardzības inspektoru ievērības cienīgs, saņēmām no nacionālā parka labiekārtošanas darbu vadītājas Edītes. Iekārtojot Skaļupes ūdenstūristu apmetni Gaujas labajā krastā (pēc dažiem gadiem drošībnieki protestēja par šīs apmetnes atrašanās vietu tik tuvu slepenajam bunkuram, un apmetne tika pārcelta pāris kilometru uz leju – tuvāk Spriņģu iezim), Edīte un viņas strādnieki vairākas reizes bija novērojuši neizskaidrojamas izdarības.
No vecā kroga iznāk sieviete, pēc gaitas spriežot – jau diezgan solīdos gados, pieiet pie Gaujas, novelk galošas, tad ar vienu rokās labu gabalu iebrien upē un ilgi skalo. Skalojot dāma neskatās vis uz savu galošu, bet ūdenī – uz augšu pret straumi. Process ilgst vairāk nekā desmit minūtes. Tad viņa ņem otru galošu, iebrien upē citā vietā, un atkal... Kopā vairāk nekā pusstundu! Ir maijs, un ūdens temperatūra ir tikai aptuveni divpadsmit grādu.
Kādā pēcpusdienā mēs iebridām tajā vietā un paskatījāmies, ko tur ūdenī var redzēt. Aha! Nārsto nēģi. Un daudz. Nu radās skaidrība. Sākām novērot veco krogu.
Sunītis
Maija novakars. Jau labu brīdi pirms saulrieta no Līgatnes puses atbrauc motocikls ar blakusvāģi. Sagrabējis. Ar trīs večiem. Šie ieiet mājā. Pusstundu nekas nenotiek. Varbūt dzer tēju, varbūt ko stiprāku. Tad iznāk sieviete, laikam jau tā pati Velta. Viņai līdzi mazs šunelis. Plušķains, sīkāks par normālu sētas kranci. Dāma noiet pa krasta krauju lejā – pie Skaļupes ietekas. Tad atkal augšā, tad labu gabalu gar Gaujas krastu uz augšu. Šunelis visu laiku šiverē, neatejot tālāk kā divdesmit soļu no saimnieces.
Mēs slēpjamies krūmos aiz Skaļupes, bet tuvu Gaujas krastam. Jā, dāma nāk šurp kopā ar savu izlūku. Tikko abi tiek pāri Skaļupītes oļiem, šunelis pieskrien pie mūsu krūmiem un sāk nikni riet, drīzāk pat ņerkstēt. Velta nemaz nenāk šurp, pagriežas un iet mājās. Pasauc suni, abi ieiet vecajā krogā. Vēl pusstunda, varbūt tējas pauze. Un tad – veči nāk ārā, sakāpj uz moča un aizbrauc. Nu jā... Šoreiz čiks.
Citreiz mēģinājām slēpties otrpus upei, drošā attālumā no kroga atstājot operatīvo grupu. Šunelis nostājās pret mums Gaujas krastā Skaļupes pusē un sāka rūkt! Mēs ar Ilmāru tiešām nečabinājāmies, pat elpu aizturējām. Varbūt viņš dzirdēja manas sirds drebelēšanos.
Kļuva pilnīgi skaidrs – ja krogus saimniece kopā ar sunīti ir rūpīgi izlūkojusi visu apkārtni un dzeltenais plušķis ir pilnīgi mierīgs, tikai tad veči iet uz upi. Un ko darīt te ir daudz. Seklajā ūdenī ir oļaina grunts, lieliska vieta nārsta bedrēm – nēģiem un vimbām, bet rudenī lašiem un taimiņiem. Tajā pavasarī tā arī neizdevās šeit aizturēt maluzvejniekus.
Diemžēl rudenī visa tā spēlīte pēc tā paša scenārija sākās no jauna. Dabas aizsardzības inspektori arī tad palika zaudētājos.
Uz aļņiem
Atkal ir rudens. Esam reidā, protams – gar Gauju. Vēlu naktī Spriņģu kalnā apturam baltu zapiņu*. Iekšā divi veči un dāma. Velta! Visi saģērbušies meža drēbēs. Rūpīgi izskatām visu braucamo. Aha, medību bise – vienstobrene! Pielādēta. Tas nu gan ir par traku! Velta ne tikai pavasaros un rudeņos apvaktē maluzvejniekus, bet arī rudens naktī kopā ar čomiem laiž malumedībās.
Vistrakākais – tepat Spriņģu kalna priedēs, netālu no ceļa, pirms kāda laika atradām malumednieku šautu, bet nesavāktu alni.
Aizturētos vedam uz Cēsu miliciju. Krimināllieta. Miliči uztaisa arī kratīšanu – gan Skaļupes krogā, gan pie kaimiņu Žoržika (vārds mainīts), kurš dzīvo vecajā koka mājā otrpus Skaļupītei. No kroga melnā ķēķa un dažādajām saimniecības telpām tiek savākti tīkli, murdi, žebērkļi un cits inventārs, kas domāts Gaujas kāšanai.
Pie Veltas atrod arī divus iepuvušus gabalus no milzu laša. Velta savā paskaidrojumā uzraksta un vēlāk to apliecina arī tiesā, ka lasi ir atradusi uz ceļa, spārdoties smiltīs. Pie kaimiņa istabā zem gultas vanniņā atrod divpadsmit svaigi un labi nokūpinātus taimiņus. Tiesā kā liecinieks uzrodas Žoržika brālis. Pārliecinoši stāsta, ka taimiņus nopircis no zvejnieka un atvedis brālim nožāvēt.
Spriņģukalna alni pierādīt nevar, lasi atrada smiltīs, bet taimiņus atveda no Carnikavas. Beigās – čiks...
Slēpnī
Kādā maija rītā esam rūpīgi izvērsušies Skaļupes ietekas novērošanai. Auto – veco moskviču (jā, jā, tā saukto pirmo moskviču, kas pēc būtības ir "Opel Olimpia" simtprocentīga kopija, jo visu "Opel" rūpnīcu pēc Vācijas sagrāves Otrā pasaules karā pārveda uz Krieviju) – esam noslēpuši jau krietnu gabalu pirms Skaļupes kroga. Mašīnā paliek Ernests.
Augstu kalnā, no kurienes labi var redzēt gan lielceļu, gan krogu, gan taciņas uz upi, gan Skaļupes ieteku un Gauju, ar rāciju slēpjas Rudīte. Viņa mūs ar Ilmāru caur rāciju koriģē no augšas – līdzīgi kā kara laikā artilērijas mērķa norādītājs. Savukārt mēs slēpjamies Gaujmalas krūmos, bet tā, lai nepielīstu par tuvu Skaļupes ietekai.
– Pie saliņas ir laiva! Jā, un divi veči turpat lokās virs ūdens! Nē, nē, viena ir dāma. Viņi bradā seklā vietā, ūdens tur ir tikai līdz ceļgaliem, – pēkšņi ziņo Rudīte.
Nu ir skaidrs – tur lasa nēģus. Jā, un, ja ir laiva, tad ar to brauks arī krastā. Noteikti šajā. Otrā krastā ir džungļi, no turienes neviens neko neorganizē. Dāma? Droši vien Velta. Rudīte saka, ka šuneli neredz. Nu, nu... Ja nu tas šunelis ir tur, kur parasti krūmos stāv ievilkta laiva?
Pagaidām esam pietiekami tālu, lai mūs neatšifrētu. Tie abi tos upestārpus lasa diezgan ilgi. Nu jau kāpj laivā. Jā, ar kārti stumj laivu uz mūsu krastu! Mieru, tikai mieru! Lai viņi tiek krastā un paiet nost no ūdens, citādi – nēģu kule Gaujā, un abi smaidīdami teiks: "Labrīt!"
Jā, tā dāma tiešām ir Velta. Guļam abi ar Ilmāru kādus četrdesmit soļus no laivas piestāšanās vietas. Suņa nav! Kad laiva ir krastā, Velta ņem nēģu maišeli un sāk bīdīties pa taciņu mājas virzienā, savukārt vecis paiet Skaļupes ietekas virzienā un sāk brist Gaujā. Aiziet!
– Es ņemu veci! – Ilmārs pēdējā brīdī nočukst.
Tas ir labāk, jo Ilmārs ir ātrāks. Abi ar pilnu klapi jožam gar krastu pie maliķiem. Ilmārs ir ģērbies zaļā neilona orientēšanās sporta kombinezonā, man mugurā ir batikots krekls, kura priekšpusē ir it kā zirnekļa, it kā sprādzienam līdzīgs izplūdis attēls. Jā, man rokās ir medību bise, taču te nav ko šaudīties.
Ilmārs paskrien garām sievišķim, tā atjēdzas un teciņus metas atpakaļ uz upi. Kad esmu dažus soļus no Veltas, viņa saprot, ka līdz upei nepaspēs, plaši atvēzējas un vesera mešanas cienīgā žestā (tolaik olimpiskajās spēlēs un vispār mačos veseri meta tikai veči. Būdīgi!) met nēģu kuli glābējā Gaujā. Pietrūkst. Maišelis nokrīt pusotru metru no ūdens. Paķeru to kuļķeni un tūlīt atpakaļ pie sunīšdāmas.
Ilmārs jau ir saķēris veci un atved man apsargāt. Tad iet raudzīties, ko tad Veltas kolēģis tur lielajā upē meklēja. Nu jā! Dažus soļus no vietas, kur Ilmārs viņu sagrāba, nedaudz dziļāk Gaujā ir murdiņš. Klasiskais Līgatnes ražojums no metāla stieplītēm. Iekšā trīspadsmit vimbas!
Uz Jelgavu prom!
Sanākam visi kopā. Vecis runā dīvainā, čukstošā balsī. Vēlāk noskaidrojam, ka viņu sauc par Valdi, bet rīkli viņš izsvilinājis, šņabja vietā kļūdas pēc ieraujot etiķa esenci. Vedam savaņģotos prom no upes. Pie vecā kroga pievienojas mūsu lieliskā "uguns" koriģētāja. Bez viņas šī operācija nebūtu tik veiksmīga, jo mums ar Ilmāru, slēpjoties krūmos, bija stipri ierobežotas novērošanas un situācijas izvērtēšanas iespējas. Ejam labu gabalu, kamēr tiekam pie Ernesta autiņa.
– Kur tad mūs vedīs? – Velta noprasa, kad stūķējam viņu mašīnā.
– Uz Jelgavu! – atbildu pirmo, kas ienāk prātā.
Nogādājam aizturētos Cēsu milicijā, tad kopā ar miličiem izbraucam dabā. Skaitām nēģus – sanāk vairāk nekā simt. Rakstām paskaidrojumus un protokolus. Velta pēkšņi sāk nedaudz kunkstēt, ka viņai kaut kas sāp. Tā ir nopietna viela pārdomām.
Kad atkal esam Cēsīs, nogriežamies uz slimnīcu. Saprotot, ka ejam medicīnas iestādē, Velta pēkšņi sāk klibot. Pie ārsta Velta ieiet viena. (Pirms tam gan ārstam lūdzam rūpīgi pārbaudīt, vai viņa nav sista vai citādi fiziski ietekmēta.) Velta ir solīdā vecumā – tā ap sešdesmit –, un par iespējamām seksuālām vai netiklām darbībām netiek spriests.
Ārsts Veltu rūpīgi izmeklē un izraksta izziņu, ka dāma ir vesela kā bullis un nekādu fizisku ietekmēšanas pazīmju nav. It kā jau šī pārbaude bija lieka, bet to izprovocēja Gaujmalas dāmas kunkstēšana. Jā, ārstam viņa esot žēlojusies, ka sāp ceļgali.
– Ja pensijas vecumā katru dienu kājas mērcē aukstā ūdenī, tad ir jāsāp. Tas ir normāli, – ārsts atbildējis.
...Rudens. Velta atkal ar šuneli staigā gar Gauju. Gan rītos, gan vakaros. Sods par nēģiem gan ir nomaksāts, bet man uzdod nervi. Uzrakstu avīzei "Cīņa" (tajos gados visefektīvākā dažādu nebūšanu apkarošanas iespēja). Virsrakstu lieku "Dāma ar sunīti". To publicē 5. oktobrī, gan ar citu virsrakstu – "Jāatver maks" (neizdevās Čehova gājiens).
Pēc pāris nedēļām nacionālā parka pārvaldē ierodas barga komisija – Velta uzrakstījusi sūdzību, ka toreiz aizturēšanas brīdī viņai ir nodarīta fiziska skāde. Abi ar Valdi esot rauti un sisti. Aha! Izvelkam pie protokola pielīmēto ārsta izziņu. Tad arī žēlabas izskatīšana beidzas.
Beigās kontrolētāji parāda pāris rindu no Veltas rakstītās vēstules: "Skrandās tērpušies, plīvojošām bārdām un matiem, ar ieročiem rokās viņi skrēja mums virsū, kliegdami – uz Jelgavu, uz Jelgavu prom!"
* Zapiņš – padomju laika miniauto "Zaporožec".
** "Apriņķis.lv" turpina publicēt fragmentus no Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmatas "Lašu stāsti". Jūlija beigās iznākušajā grāmatā apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu.
Iepriekš:
Sabiedrības krējumskrējums