Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Vecis ir tērpies zilā vilnas treniņtērpā ar baltām svītriņām gar bikšu starām. Arī viņš ir pārvietojies klusu, tāpēc iepriekš viņu nedzirdēju. Rokās viņam nekā nav, un, ieraudzījis mani, viņš nekādi nereaģē. Visticamāk, devies sportiskā rīta paskrējienā. Ja nu viņš ir maluzvejnieku izlūks, tad ļoti labs aktieris.

Turpinu mierīgi savu gājienu. Tas tur aizskrien gar upi uz leju. Garām uz augšu, lai kādu brīdinātu, tikt viņš nevar. To es noteikti pamanītu. Taciņa novirzās sāņus no upes, un es ieeju upes līkumā...

Pēkšņi tikai desmit soļus priekšā ieraugu tumšās drēbēs ģērbušos neliela auguma vīru. Viņš stāv upes krastā, pacēlis žebērkli pret ūdeni. Mani neredz. Tajā brīdī man zem kājām viegli iekrakšķas neliels žagariņš, un vīrs ar žebērkli rokās pagriež galvu uz manu pusi. Turot žebērkli labajā rokā, viņš lēnām paceļ kreiso roku un pieliek pirkstu pie lūpām – dod man mājienu, sak, nestaigā taču gar upes krastu un nebaidi zivis!

Mierīgā gaitā eju viņam garām un šķielējot ievēroju, ka žebērklis šim rokās nedaudz trīc un pats viņš strauji un nervozi elpo. Upē ir zivs! Taimiņš! Un tūlīt žebērkļa asie, atskabargainie zari ietrieksies zivs mugurā. Žebērkļvīram šobrīd eksistē tikai zivs un viņš pats. Pagājis dažus soļus viņam garām, no jakas kabatas izmudžinu pistoli un, pagriezies atpakaļ, māju ar apbruņoto roku – lai viņš nāk šurp.

– Ko? Kāpēc? Nevajag! Ko tu āksties? – vīrs izmisīgi purpulē.

Es neatlaižos un redzu, ka kaifotājs negribīgi atgriežas realitātē. Lēnām ejam nost no upes. Tajā brīdī saprotu, ka varbūt nemaz neesmu izdarījis tik ļoti labu darbu, jo... Piemēram, ja džeks meitenei saka daudz mīļu vārdu, pusotru stundu skūpsta un glāsta viņu, bet viskaifīgākajā brīdī, kad meitene ir pilnīgi gatava TAM, pēkšņi pasaka, ka... ies uzpīpēt, tas ir ļoti kaitīgi. Meitenei.

Šis varētu būt līdzīgs gadījums. Droši vien vajadzēja ļaut to žebērkli laist darbā. Protams, sekotu pārkāpēja aizturēšana, protokols, sods... Bet tagad – tagad sanāk, ka es viņam esmu sačakarējis zelta mirkli. Puisis ir pilnīgi satriekts. Žebērklis nu jau ir manās rokās, un viņš soļo man blakus sagumis, nokārtu galvu:

– Tādā brīdī... tādā brīdī... – viņš gandrīz vaid.

– Vai tevi nesauc par Mitro? – lašdūrējs pēkšņi jautā.

– Varētu būt, – es smaidīdams saku.

– Eh, man jau par tevi stāstīja... Tādā brīdī... tādā brīdī...

* Apriņķis.lv turpina publicēt fragmentus no Māra Anša Mitrevica (Mitrā) grāmatas "Lašu stāsti". Jūlija beigās iznākušajā grāmatā apkopoti Gaujas Nacionālā parka (GNP) dabas aizsardzības inspektoru piedzīvojumi, fotogrāfijas un dokumentāli notikumi saistībā ar lašu sargāšanu.