12.12.2015 17:19

Mitrā "Lašu stāsti". Vārdadienai ceptu nēģu smarža

Autors  Māris Ansis Mitrevics
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Mitrā "Lašu stāsti". Vārdadienai ceptu nēģu smarža Daiga Segliņa

Atkal zvana. Tas ir Mārtiņš. Viņš gan vairs nestrādā par dabas aizsardzības inspektoru, toties ir Pārgaujas krasta zemessargu priekšnieks, vai vismaz puspriekšnieks. Ar saviem vīriem esot Braslas zivjaudzētavā. Aizturējuši četrus maluzvejniekus. Starp viņiem esot divi zivju inspektori! Sauc mani palīgā... Braucu.

Aprīļa nakts. Zvaigžņota. Tas brīnumainais laiks dabā, kad sniegs jau nokusis, bet zāle vēl nedīgst, virs mēness apspīdētiem egļu galiem ik pa brīdim var dzirdēt meža zosu saucienus. Traucot uz ziemeļiem... Tās reizē ir ilgas un aicinājums, pat kaut kas vairāk, bet vārdos to izteikt ir grūti... Eh...


Zivjaudzētavā

Lejpus Braslas aizsprosta zivjaudzētavas pagalmā manāma naktij neierasta rosība – stāv vairākas zemessargu automašīnas, arī zivju inspektoru dzeltenais busiņš. Apkārtni vāji apgaismo tuvākās mājas pagalmā spīdošā lampiņa. Kustas cilvēki. Paejam ar Mārtiņu sānis, viņš man dod īsu pamatinformāciju.

Braslā, kā katru pavasari, zivjaudzētavas darbinieki ar murdiem ķer nārstot kāpjošos nēģus. Oficiāli. Vaislai. Tas nozīmē, ka murdos esošo lomu saber lielā plastmasas kastē un ik pēc noteikta laika aiznes uz apmēram četrsimt metrus attālo zivjaudzētavas māju, un tad to upes tārpus laiž baseinā. Vēl trīs vai četras nedēļas nēģiem būs jāgatavojas nārstam. Tikai šoreiz tiem nebūs iespēja nārstot Gaujas un Braslas berzēs, bet notiks nēģu slaukšana un pēc tam mazuļu audzēšana baseinā.

Nēģu vaislinieku ķērāju komanda sastāv no diviem zivjaudzētavas darbiniekiem, diviem zivju aizsardzības inspektoriem un kāda sabiedriska izpalīga. Viņiem ir oficiāls dokuments, kurā noteikts, kā un kas jādara. Turklāt – šāda darbība var notikt tikai zivju inspektoru klātbūtnē, zem ciešas kontroles. It kā viss kārtībā, kā saka – štokos. Bet... brīdī, kad zemessargi ieradušies zivjaudzētavā, uz vaislinieku baseinu nesamie nēģi gan bijuši lielajā kastē, daži jau nekustīgi, citi pat sažuvuši...

Mārtiņš un pārējie zemessargi domā, ka tie paredzēti cepšanai un gluži loģiski – apēšanai. Pagalmā joprojām brīvi staigā gan inspektori, gan zivjaudzētavas darbinieki. Negrasās mukt, ir sašutuši, ka zemessargu piesiešanās esot stulba. Viss notiekot likumīgi! Divi zemessargi, ar Kalašņikova automātu pār plecu, stāv katrs savā pusē zivju inspektoru autiņam un neļauj nevienam kāpt iekšā.

Ir zemessargu laika zelta mirklis. Visā Latvijā ir diezgan labi organizētas dažādas grupas, štābi, vietējie priekšnieki un lielie vadoņi. Katram zemessargam ir ierocis, pat vairāki. Pistoles, automāti. Esot arī ložmetēji. Naktīs bruņotie veči laiž patruļās, tos var sastapt jebkurā vietā un laikā. Viņi ķer blēžus un bandītus. Bieži vien veiksmīgi. Ar ieroču nēsāšanu, lielīšanos, un – kas ir vistrakākais – arī šaudīšanos, ik pa laiciņam kāds no viņiem "pārsāla". Diemžēl – dažreiz ar traģiskām sekām.

Te viss gan ir normas robežās. Pa vienam saucu bobikā aizturētos, un viņi raksta paskaidrojumus. Vispirms zivjaudzētavas darbiniekus un tikai pēc tam inspektorus. Ir tas dīvainais periods Latvijā, kad pastāv divas zivju inspekcijas. Padomjlaika "Baltiribvod" pienākumus mantojušais Zivju resursu valsts uzraudzības dienests un attiecīgā Vides aizsardzības komitejas apakšinstitūcija.

Šīs nakts galvenie uzraugi ir katrs no sava kantora. Armands un Juris. Viņu nostāja ir cieta un stabila – viss kārtībā, un stulbie zemessargi veltīgi trako. Kad es atbraucu šeit, notikumu vietā, daļa nēģu tiešām bija vēl dzīvi, bet daudzi – iekaltuši. Bet ja nu tai brīdī, kad zemessargi iebruka zivjaudzētavas pagalmā, tie apaļmutnieki patiešām bija vēl labā kondīcijā un nesami uz vaislinieku baseinu?! Kutelīga situācija. Kļūdīties nedrīkst. Ir stipri jākustina smadzenes un jādarbojas, jādarbojas...

Pienāk viens zemessargs un iečukst man ausī, ka inspektoru busiņā atrodas elektrozvejas aparāts! Tas jau ir nopietni. Taisām to braucamo vaļā... Jā – aparāts, akumulators, elektrozvejas ķesele – pilns komplekts, arī zivis – prāvs lasis un vēl... Zivju inspektori un Guntis – viņu izpalīgs, līdz šim par elektrozvejas aparātu neko nav teikuši.

Tagad visi kļūst runīgi:

- Jā, jā, pirms nēģu murdu likšanas bijām reidā gar Braslu.

Pārsteiguši elektrozvejniekus. Šie nobijušies un aizmukuši. Protams, visu savu mantību, arī zivis, pametuši. Nupat jau ir skaidrs, ka visi aizturēto stāstiņi ir fufelis, te ir maluzvejniecība, kurā piedalījušies, pat organizējuši, profesionāli zivju aizsardzības inspektori. Pat divas lielas nelikumības – elektrozveja un nēģu vaislinieku ķeršana apēšanai. Tas ir krimināls! Paga, paga – ja jau tanī dokumentā noteikts, ka nēģu murdu likšana vaislinieku ķeršanai jāuzrauga zivju inspektoriem, bet viņi to procesu uzrauga tā, ka vaisliniekus ķer ēšanai, tad... jā, tas jau ir cits pants – par dienesta stāvokļa izmantošanu...

Armands, Juris un Guntis tiek pratināti vēlreiz, visi raksta vēl pa vienam paskaidrojumam – šoreiz par aizmukušajiem maluzvejniekiem. Visi trīs grēkāži jau vairākas stundas tepat klaiņojuši pa zivjaudzētavas pagalmu, un viņiem ir bijis pietiekoši ilgs laiks daudzmaz precīzi, bez lielām pretrunām sacerēt stāstiņu par lietām, kas nekad nav notikušas.

Aust gaisma. Apspriežamies ar Mārtiņu. Skaidrs, ka šie ķepurosies līdz galam. Noteikti būs tiesa un ir tāda sajūta, ka viņi mūs apčakarēs. Kaut ko vēl jādara. Un tad rodas funktieris...

Ir jau pilnīgi gaišs, kad mēs trijās dažādās automašīnās dodamies uz vietu, kur viņi it kā sabaidījuši elektrozvejniekus. Armands, Juris un Guntis ir sasēdināti katrs savā auto un nekādā veidā ar informāciju apmainīties nevar. Pa Virtaku ceļu dodamies uz Galvaskausa līci Braslā. Tā mēs to saucam tādēļ, ka te, gandrīz pie upes, vairākus gadus kokā karājās govs galvaskauss. Ko tik jokupēteri neizdomā! Autiņus atstājam jau labu gabalu pirms upes. Tad visi pārējie paliek uz vietas, bet ar vienu auto, kurā bez manis ir arī viens no elektrozvejnieku ķērājiem un divi zemessargi – kā liecinieki, piebraucam vēl tuvāk upei. Tad kājām ejam lejā pie ūdens, un tad aizturētajam jāatbild uz vairākiem jautājumiem:

Kurā vietā Braslas krastā viss notika? Kur parādījās elektrozvejnieku laiva? Kā un kur likumpārkāpēji aizbēga? Kā un kur tika savākta laiva un maluzvejnieku inventārs?

Pēc tam tas viss tiek noformēts rakstiski un atbildētājs, kā arī liecinieki, paraksta to papīru. Šāda procedūra jāiziet visiem – Armandam, Jurim un Guntim. Beidzam tikai ap pusdienaslaiku. Gribas ēst.

Tikai pavirši papētot pēdējos rakstītos paskaidrojumus, var redzēt, ka pretrunas ir tik lielas, ka džeki nu ir ķezā. Nekur nespruks!

Pie priekšniekiem

Pēc dažām dienām pamatīgo dokumentu kaudzi vedu uz Rīgu pie – zivju sargu līderiem. Sākumā satieku divus vietniekus. Izstāstu diezgan daudzšķautņaino gadījumu, abi amatvīri diezgan rūpīgi pēta dokumentus. Domīgi šūpojot galvas, abi vienprātīgi noelšas:

Jā, būs ziepes.

Vēl pēc brīža parādās Galvenais. Stāstu visu vēlreiz. Viņš pēta dokumentus. Rezumējošā frāze ir ļoti lakoniska:

Te nekā sevišķa nav... Neko nevarēs pierādīt.

Man iekšā uzbango karsts vilnis, bet var jau saprast arī viņu – ja nonāks līdz tiesai un abi inspektori tiks atzīti par vainīgiem, tas tomēr būs paliels darvas pikucis zivju inspekcijas medus podā.

Izmeklēšana

Tomēr ierosina krimināllietu. Vairākkārt tieku saukts liecību došanai policijā. Tā kā šī nav slepkavnieku vai bandītu lieta, visas izmeklēšanas darbības veic tā saucamais izziņas dienesta inspektors. Jauna meitene, izskatās, ka ar mazu pieredzi darbā. Glīta, simpātiska. Ļoti sīki un daudz izprašņā mani. Izsaku arī viedokli, ka šajā gadījumā Armands un Juris būtu saucami pie kriminālatbildības arī par dienesta stāvokļa izmantošanu iedzīvošanās nolūkos.

Meitenei iet grūti. Daudzas stundas ar viņu runājoties, jūtu, ka viņa man tic un arī izprot notikumu secību, sakarības un jēgu. Tajā pašā laikā manī urdās mazs velniņš un saka, ka KĀDS viņai ir uzdevis – mani apčakarēt!

Vēlāk papīri aizceļo uz prokuratūru. Pēc kāda laika tieku izsaukts uz turieni, un atkal viss jāstāsta no jauna. Rezultāts prokuratūrā ir satriecošs. Jā, krimināllieta tiek virzīta uz tiesu, bet tikai par elektrozveju. Vaislas nēģu ķeršana – patiesībā apēšanai un līdz ar to amatpersonu veiktā dienesta stāvokļa izmantošana ir "norakta". Bez komentāriem.

Nu jau vairāk var sajust KĀDA smago roku. Sāk izskatīties, ka elektrozvejas lietu uz tiesu bīda tādēļ, lai apmierinātu nacionālā parka inspektora un zemessargu apetīti. Un vēl izskatās, ka KĀDS kopā ar vēl dažiem ir diezgan pārliecināti, ka tiesā elektrozveju pierādīt nevarēs, un rezultātā būs čiks. To jau gan prognozēja Rīgas Galvenais...

Kādā lietainā dienā

Izmeklēšanas laikā vienu dienu kopā ar simpātisko meiteni – izziņas inspektori, braucam uz Braslas kreisā krasta Galvaskausa līci. Smidzina sīks lietutiņš. Ejam lejā pie upes, un es viņai rādu – kur, kas un kā. Man viņa patīk arvien vairāk, bet... Tā tikai vēl trūka, lai es, gandrīz jau pensionārs, uzmāktos jaunai dāmai, turklāt izmeklētājai, kura valsts vārdā godīgi cenšas perfekti izprast šo sarežģīto lietu. Visu dienu un vēl kādu laiku pēc tam dungoju meldiņu – kādā lietainā dienā...

Tiesa

Process ilgst vairākas dienas, to vada tiesnesis Juris. Ir arī tiesas piesēdētāji, un apsūdzētajiem – Armandam un Jurim – katram savs advokāts. Uz tiesu izsaukti visi seši zemessargi, Braslas zivju audzētavas darbinieki, protams, arī es. Esmu piedalījies daudzās tiesas sēdēs pret maluzvejniekiem, bet vienmēr kā liecinieks. Līdz ar to daudz no šiem procesiem neesmu redzējis un dzirdējis, jo lieciniekiem jāsēž aiz tiesas zāles durvīm un jāgaida, kad sauks. Šoreiz ir savādāk. Es pārstāvu Gaujas Nacionālā parka administrāciju kā cietušo, līdz ar to visu laiku esmu zālē. Ar ļoti, ļoti dīvainām domām izbaudu šo pasākumu.

KĀDS un DAŽI. Nesen redzēju itāļu daudzsēriju filmu "Astoņkājis". Jo vairāk saliek kopā dažādus, bet ļoti nozīmīgus faktus, jo vairāk domas sveras uz to, ka – jā... Arī šeit kaut kas ir savīts, sapīts, samudžināts, un ir ļoti spēcīga pretdarbība, kuru veic daži, kurus KĀDS vada. Jau vairākus gadus dzīvojam neatkarīgā valstī. Latvijā. Vai tiešām arī šajā tiesā viss aizies pēc itāļu filmas scenārija?!

Zemessargi vai nu nekad, vai ļoti reti bijuši tiesā. Dažādi atbildot uz advokātu dīvainajiem, it kā vienkāršajiem un maznozīmīgajiem jautājumiem, viņi neapjauš, ka piegādā advokātam labu materiālu, no kā savīt pasaciņu par pretrunām liecinieku teiktajā, un tādējādi pierādīt aizstāvamā nevainību. Visaktīvākā ir zivju inspektora Jura aizstāve Anitra (vārds mainīts). Dāma ar ļoti asu prātu, augsti profesionālu līmeni, ar pieredzi prokuratūras darbā, un... jā, – seksīga. Lai arī vairs nav pirmā svaiguma, tomēr pievilcīga, ļoti īsā kleitiņā, valšķīgi smaida un nepārprotami kaut kādā veidā laiž darbā savu sievietes slepeno ieroci. Zemessargi mulst un putrojas.

Kad beidzot es tieku pie runāšanas, sākumā godīgi pasaku, ko domāju par Anitru – ka viņa ar savu sievietes šarmu un uzvedību zemessargus totāli mulsina. Un vēl – ja trīs večus sasēdina ceļmalā, un tiem garām pabrauc četri auto dažādās krāsās un tad visiem prasa krāsu secību – tad būs neizbēgamas pretrunas. Tieši uz šādām pretrunām advokāti balsta savu aizstāvības runu. Tiesnesis Juris ļauj man runāt. Lai gan lieta ir tikai par elektrozveju, izsaku izbrīnu par to, kā no lietas, turklāt prokuratūrā, varēja pazust nelikumīgā nēģu zveja, ko veica un pat apsargāja profesionāli zivju inspektori.

Jau labu laiku pirms tiesas un jo sevišķi tiesā sapratu, ka jezgas galvenais vaininieks ir inspektors Armands. Neviens vien solīds cilvēks man stāstīja par inspektoru Juri, raksturojot viņu kā iejūtīgu un ļoti normālu veci. Jau pirms tiesas un jo sevišķi tiesas laikā man kļuva Jura žēl, pat dīvainā veidā jutos kaut kā vainīgs viņa priekšā...

Uzvara

Spriedums tiek pasludināts pēc vairāku dienu tiesāšanās. Tiesā vienmēr ir interesanti vērot publiku – līdzjutējus, radiniekus un čomus. Šoreiz neiztrūkstoši zālē sēž kāds iesirms kungs, ģērbies policijas uniformā, bet ne ar ļoti augsta ranga zīmotnēm. Diezgan droši var apgalvot, ka viņš ir no apsūdzēto brandžas. Tiesnesis Juris nolasa spriedumu. Vainīgi. Cepuri nost goda vīram – tiesnesim. Varbūt, ka jaunajā Latvijā nemaz nav tik traki, nu... par to "Astoņkāji".

Ejam visi ārā no tiesas zāles. Pēc tam no otrā stāva pa kāpnēm lejā. Blakus un brīžiem pussoli nopakaļ man soļo civilists Guntis, kurš toreiz Braslā arī piedalījās visās maluzvejnieku izdarībās. Kad tiekam līdz kāpņu laukumiņam, Guntis pēkšņi saka:

– Nu, tad še!

Un gāž ar dūri man pa žokli! Trāpa slikti. Vairāk pa kaklu. Eju uz policiju rakstīt iesniegumu par uzbrukumu amatpersonai. Esmu ģērbies Gaujas Nacionālā parka inspektora uniformā. Ieeju nodaļā, mani nosūta uz attiecīgo kabinetu. Eju iekšā. Nu – jā, mani sagaida iesirmais kungs...

Zeme ir apaļa...

Un vēl – nēģi pie Braslas aizsprosta tika ķerti 21. aprīlī. 22. aprīlī vārdiņsvētki ir Armandiem, bet 23. – Juriem. Jau tur upmalā puiši sajuta vārdadienai ceptu nēģu smaržu...