Pa šo laiku man ir izdevies palīdzēt satikties aptuveni sešiem simtiem cilvēku. Daudzi no viņiem nebija redzējušies pat 40 gadu, un ir tuvinieki, kuri viens otru ieraudzīja pirmo reizi mūžā. Tās prieka asaras, kas līst, viņiem apskaujoties, atsver visas pūles un dod spēku turpināt palīdzēt citiem cilvēkiem," stāsta Mārtiņš Ziebergs, kuru "Rīgas Apriņķa Avīzes" redakcijā saucam par privāto detektīvu pazudušu radinieku meklēšanā.
– Kāda ir situācija šodien, salīdzinot ar laiku, kad uzsākāt darbu?
– Patlaban pie manis ir aptuveni 400 lūgumu palīdzēt atrast ģimenes locekļus, radiniekus, draugus. Bērni meklē vecākus, brāļi – māsas. Ir arī mazbērni, kuri interesējas par savu vecvecāku atdusas vietu.
– Kad ir visgrūtāk palīdzēt?
– Tad, kad manā rīcībā ir tikai vārds un vieta, kur cilvēks varētu dzīvot. Piemēram, Vika Jelgavā. Vai puisis, kurš padomju laikā dienējis Liepājā, iepazinies ar meiteni, pēc armijas atgriezies dzimtenē, bet meitenei piedzimis bērniņš. Viņa tagadējie bērni meklē savu pusmāsu vai pusbrāli, kuram zināms tikai vārds un mātes vārds.
Sarežģītas ir situācijas, kad meklē adoptētus bērnus, jo padomju laikos šī informācija bija konfidenciāla, bērniem ir mainīti gan uzvārdi, gan dzimšanas dati.
– Kā jums izdodas atšķetināt šīs situācijas?
– Katrs gadījums ir atsevišķs stāsts. Ja ir zināms cilvēka uzvārds, ņemu talkā telefonu grāmatas. Izmantoju interneta portālus, piemēram, "Draugiem.lv", "Odnoklassniki.ru". Ja zināma vieta, kur cilvēks dzīvojis, palīdz sludinājumi, ko publicē atsaucīgi pilsētu un novadu laikrakstu redaktori. Esmu vērsies pēc palīdzības arī vietējās pašvaldībās un rakstījis iesniegumus policijas iecirkņiem.
Meklējot ziņas par karavīriem, kuri krituši Pirmajā un Otrajā pasaules karā, sadarbojos ar organizāciju Rīgā, kam ir šāda informācija. Uzturu kontaktus ar brīvprātīgajiem palīgiem jeb voluntieriem arī citās valstīs – Krievijā, Vācijā, Amerikā. Patlaban gaidu aptuveni 200 pieteikumu no "Gaidi mani" Baltkrievijas filiāles ar lūgumu atrast cilvēkus, kuri dzīvo Latvijā.
– Kāpēc cilvēki paši nemeklē savus radus?
– Daudzi nezina, kā to darīt. Ir cilvēki, kuri man prasa padomu un pēc tam paši ķeras pie meklēšanas. Jauni ļaudis izmanto internetu, bet vecāka gadagājuma cilvēkiem tas nav tik vienkārši. Viņi lūdz, lai es atrodu brāļus un māsas. Gadās arī tādi, kurus esmu atradis, bet viņi nemaz negrib satikt savējos. Viņi grib izdzēst no atmiņas bijušo. Tie ir tēvi, kuri neko negrib zināt par saviem bērniem, ko esmu atradis. Labi, ka tādu cilvēku ir maz, uz vienas rokas pirkstiem varu tos saskaitīt.
– Lūdzu, pastāstiet par kādu lūgumu, ko nupat esat izpildījis.
– Baltkrievu biedrības "Zlata" vadītāja man jau pirms laba laika lūdza sameklēt brāli Murmanskā. Bija zināms tikai viņa vārds, uzvārds un dzimšanas gads. Uzrakstīju oficiālu pieprasījumu uz Murmanskas policiju. Tā bija sestdiena, kad iezvanījās mans telefons. Tas bija viņas brālis. Pateicies par palīdzību, viņš gribēja tūlīt zvanīt māsai, bet es lūdzu viņu pagaidīt līdz vakaram, jo māsai bija jāuzstājas koncertā, par ko viņai arī bija uztraukums. Tieši tās dienas vakarā Jelgavā bija baltkrievu biedrības koncerts, uz kuru arī man bija ielūgums, un es paņēmu līdzi atrastā brāļa tālruņa numuru.
Pēc koncerta vadītāja, kā parasti, pateicās visiem, kuri piedalījās koncertā, un lūdza mani iznākt priekšā kā raidījuma "Gaidi mani" palīgu, lai pastāstu par jaunumiem. Izgājis uz skatuves, es viņai teicu: "Jūs gribējāt dzirdēt jaunumus. Tad, lūdzu, atļaujiet nodot šo aploksni, kurā ir tālruņa numurs, vienam no šeit klātesošiem cilvēkiem." Un nosaucu sievietes vārdu.
Aizkustināta līdz asarām, viņa teica: "Es skatos pārraidi "Gaidi mani" un pārdzīvoju par visiem, bet, ka tas notiks ar mani, nudien necerēju!" Tajā pašā vakarā viņai piezvanīja brālis. Abi pusotru stundu runājuši un katrs savā telefona klausules galā raudājuši. Pēc stāstītā sapratu, ka viņi nekad nav redzējuši viens otru. Patlaban ar brāļa meitas palīdzību caur internetu notiek sarunas par iespēju satikties.
Katrs šāds notikums man dod spēku turpināt darbu. Jūtu, ka esmu vēl kādam noderīgs, kaut arī pensionārs.
Tevi meklē un gaida!
Ar raidījuma "Gaidi mani" starpniecību tuvinieki meklē savus radus un draugus, kuri varētu dzīvot Pierīgas novados.
Savu tēvu Andri Slēķi (Vasariņu), dzimis 1959. gadā, meklē dēls Ēriks Slēķis. "Mana mamma Vlasova Asja un tētis izšķīrās, kad man bija divi gadiņi. Pēc tam es savu tēti neesmu redzējis. Zināms, ka 1986. gadā tētis strādāja Limbažu milicijas nodaļā."
Daini Gurecki, dzimis 1951. gadā, un vecomāti Ainu Zeltiņu meklē Marija Jakimova.
Savu māsu Harčenko Kristīni, Anatolija meitu, kura dzīvo Salacgrīvā, meklē māsa Anna Steļmaha.
Alinu Jaskeviču, dzimusi 1941. gadā, meklē Jaskevičs Viktors, Stepana dēls. 1943. gada ziemā Jaskeviču ģimene – māte, trīs dēli un divas meitas – bija paslēpušies no fašistiem Vitebskas apgabala Drisenskas rajona Gudovas sādžā. Ciemā ieradās fašisti un visus iedzīvotājus pārdzina uz Misņikovas sādžu, kur visus sadzina vienā mājā, lai iznīcinātu – sadedzinātu. "Māte lūdzās virsnieku atlaist ģimeni, mūs izlaida no mājas un iesēdināja ragavās. Aizbraucot no mājas metrus trīsdesmit, redzējām, ka tā deg. Rezultātā visi atradāmies Salaspilī. Mammu pēc tam aizveda uz nometni pie Kēnigsbergas, bērnus sadalīja pa barakām, zēnus atsevišķi, meitenes atsevišķi. Viena no māsām saslima, un viņu ielika lazaretē. Man izdevās vairākas reizes aiznest māsai ēdienu, bet vienreiz mani ieraudzīja un sasita. Pēc nedēļu ilgas ārstēšanās meklēju māsu, bet neatradu. Otru māsu Alinu turēja atsevišķi un baroja, no šīs grupas bērniem tika ņemtas asinis. Pēc neilga laika mani un brāli Leonīdu paņēma darbos uz laukiem. Vēlāk dzirdēju, ka māsas arī tikušas norīkotas darbos. Pēc kara māte atrada mūs abus brāļus, bet māsas mēs vēl meklējam. Lūdzu, palīdziet atrast māsiņas!"
Savu tēvoci Voldi Ancānu meklē Gališeva Marina, Ivana meita. "Mana mamma savulaik uzturēja sakarus ar viņa ģimeni. Viņi dzīvoja lidostas tuvumā. Kad mēs pārcēlāmies, pazaudējām adresi. Volda sievu sauca Ruta, viņu meitu Eva."
Ja jums ir zināms, kur varētu meklēt minētos cilvēkus, vai arī jūs pats esat tas, kuru meklē, lūgums zvanīt raidījuma "Gaidi mani" ("Žģi meņja") voluntierim Mārtiņam Ziebergam pa tālruni 29923833.
Iepriekš:
Aizkustinošs stāsts: Pilots pēc teju 30 gadiem satiek sievieti, kuru glāba zīdaiņa vecumā
Detektīvs, kurš palīdz cilvēkiem atgūt laimi - savas ģimenes
Krimuldietes stāsts: ģimenes atkalsastapšanās pēc 23 gadiem
Meklē tuviniekus un paziņas Pierīgā