– Šodien ar lidmašīnu pus dienas laikā var nokļūt jebkurā zemeslodes vietā. Kāpēc ir cilvēki, kuri gadu desmitiem nevar atrast viens otru?
– Vairumā gadījumu tas noticis tāpēc, ka mainīti pasta indeksi un telefonu numuri. Kādreiz pasta indeksā bija seši cipari, bet tad ir tikai četri. Arī telefona numuri ir mainījušies, bijušajiem aizliekot priekšā ciparus. Cilvēki raksta un zvana, bet ne sūtījumi, ne zvani nepienāk. Grūti atrast arī cilvēkus, kuri bērnībā ir adoptēti.
– Kāpēc cilvēki paši savus radus nevar uzmeklēt?
– Cilvēki var vērsties pašvaldībās vai imigrācijas dienestā. Mana pieredze liecina, ka ne visās pašvaldībās ir atsaucīgi darbinieki, kuri ir ar mieru palīdzēt tad, ja lūgums neskar viņu tiešos darba pienākumus. Savukārt imigrācijas dienestā kuram katram ziņas nesniedz, arī man kā brīvprātīgajam palīgam tās nav pieejamas.
– Kā jums radās doma palīdzēt cilvēkiem atrast vienam otru, un kā jums izdodas viņus savest kopā?
– Esmu pensionārs un ar sievu dzīvoju daudzstāvu mājas dzīvoklī. Sieva strādā, bet man pa dienu četrās sienās īsti nebija ko darīt. Tā kā es regulāri skatos raidījumu "Ždzi meņja", ko translē Pirmais Baltijas kanāls, nolēmu palīdzēt tā veidotājiem. Es esmu uzaudzis bērnunamā un ļoti labi saprotu, ko izjūt un pārdzīvo cilvēki, kuri meklē vecākus un radiniekus. Tāpēc pagājušā gada jūnija nogalē es nosūtīju uz Maskavu lūgumu atļaut man kļūt par raidījuma "Ždzi meņja" brīvprātīgo palīgu. Saņēmu apstiprinājumu un no jūlija oficiāli sāku savu darbošanos. Līdz jaunajam gadam atradu 100 cilvēkus.
Tagad man pašam ir savs interneta kabinets ar fotogrāfiju. Tajā es pieņemu pasūtījumus par cilvēkiem, kurus meklē Latvijā, un no tā es uz Maskavu sūtu datus par atrastajiem cilvēkiem un saņemu atbildes. Mani darba rīki ir dators, telefons. Esmu vērsies pēc palīdzības arī pagastu pašvaldībās un rajonu laikrakstos. Tā kā dzīvoju Jelgavā, sākumā meklēju cilvēkus Jelgavas rajonā, pēc tam pa visu republiku. Ir cilvēki, kurus esmu atradis arī Vācijā, Anglijā un Amerikā.
– Kā jūs atrodat cilvēkus?
– Situācijas ir dažādas. Piemēram, trīs brāļi no Liepājas puses bija aizbraukuši uz komjaunatnes triecienceltnēm. Divi atbrauca, trešais palika Krievijā un lūdza atsaukties radus Latvijā. Vēru vaļā biezo 2011. gada telefona grāmatu, kurā ir visas Latvijas tālruņu numuri, un skatījos, vai ir tāds uzvārds. Bija, bet vārds cits. Zvanīju. Klausuli pacēla viens no abiem mājās pārbraukušajiem brāļiem, un es uzzināju, ka otrs dzīvo kaimiņu mājā. Viņa sieva ļoti priecājās, ka varēs satikt vīrabrāli, kam jau pāri astoņdesmit. Viņi sazvanījās tanī pašā vakarā.
Ir bijuši vairāki gadījumi, kad bērni meklē tētiņus ap gadiem piecdesmit. Dobeles rajonā viens tēvs atteica – kamēr neuztaisīs DNS analīzi, es bērnu neatzīšu. Bauskas rajonā dzīvojošs tētuks atzvanīja no brāļa telefona, lai pateiktu, ka ne adresi, ne telefona numuru nedos. Ieliku paziņojumu rajona avīzē. Nākamajā dienā mans telefons bija karsts, visu par viņu uzzināju, lai arī teicu, ka neko vairāk kā kontaktus man nevajag. Dabūju arī tos, par ko vīrs uz mani bija ļoti nikns. Bet nupat bija pilnīgi pretējs stāsts – tēvs bija bezgala laimīgs, ka meita viņu meklē, jo viņš bija rakstījis savam bērnam, bet sieva nevienu vēstuli meitai nebija atdevusi. Arī Kandavā meita meklēja tēvu. Atradu, bet diemžēl viņš bija miris. Šie ir vissāpīgākie gadījumi, kad ir bezgala grūti uzgriezt tālruņa numuru un paziņot šādu vēsti.
No Tukuma cilvēks nupat aizbrauca uz Moldāviju satikt savus vecākus, brāļus un māsas, kurus ļoti ilgi nebija redzējis. Atradu viņus, pateicoties draugiem.lv – uzrakstīju meitai vēstuli, un viņa tajā paša dienā atsaucās. Reizēm cilvēkus atrodu ļoti ātri, reizēm tas prasa vairāk laika, bet ilgākais pēc diviem mēnešiem viņi jau ir satikušies.
– Kā rīkoties cilvēkiem, kuri joprojām ir neziņā par saviem radiniekiem?
– Visērtāk ir divas reizes nedēļā (trešdienās un piektdienās no 13.00 līdz 17.00), izmantojot internetu, pa skaipu sazināties ar "Ždzi meņja" redakcijas darbiniekiem un pavēstīt savu vēlmi mutiski. Var sūtīt e-pasta vēstules uz redakciju "Ždzi meņja".
Avīzē "7 Sekretov" var aizpildīt anketu. Atbildes uz jautājumiem vēlams rakstīt uz baltas lapas tādā secībā, kā anketā jautāts.
Var sazināties ar mani, rakstot uz e-pasta adresi Šī e-pasta adrese ir aizsargāta no mēstuļu robotiem. Pārlūkprogrammai ir jābūt ieslēgtam JavaScript atbalstam, lai varētu to apskatīt. vai zvanīt pa tālruni 29923833, jo daudzi cilvēki man prasa padomu, kā meklēt radiniekus. Visiem, kuri meklē radiniekus, gribu teikt – nekad nezaudējiet cerību!
Tuvinieki meklē savus radus Rīgas apriņķī
Mazmeitu Daci, kura 1991. gadā piedzima Falko ģimenē Harkovā, no 1993. gada ļoti ilgojas satikt vecmāte Olga. Dace kopā ar māti aizbrauca uz Siguldu, un šajā laikā Jevgēnijs Falko nomira. Meitenes vecāki dzīvoja civillaulībā, un pēc tam māte ar meitu Harkovā neatgriezās. Lūdzu, palīdziet man atrast manu vienīgo mazbērnu!
Frolovu Aleksandru, dzimušu 1946. gadā, no 1976. gada meklē viņa brālis Frolovs Pēters Sergeja dēls. 1976. gadā aizbraucu strādāt uz Sibīriju, bet brālis – uz Siguldu. No tā laika neesam redzējušies. Palīdziet man viņu atrast!
Petrovu Mariju meklē Gezalovs Mubarizs Adils. Mans tēvs Gezalovs Adils pēc institūta beigšanas strādāja Siguldā un iepazinās ar Mariju, kura bija audzinātāja internātā. Vēlāk pienāca vēstule, ka viņiem ir piedzimis dēls. Diemžēl vairāk neko nezinu. Lūdzu, palīdziet man viņu atrast!
Firsovu Pēteri, dzimušu 1947. gadā, no 1991. gada Siguldas novadā meklē Firsova Valentīna Grigorija meita. Esmu bijusī sieva, mums ir kopīgs dēls, kurš ir pieaudzis, un viņam ir vajadzīgs tēva atbalsts un padoms. Lūdzu, palīdziet viņu atrast!
Kalniņu Ņinu, dzimušu 1954. gadā Vangažos, meklē Dudeniča Jeļena Vladimira meita. Meklēju savu tanti, ar kuru sakari pārtrūka 2003. gadā. Pēdējā zināmā adrese: Vangaži, Vidzemes iela 15–13. Atbildes uz vēstulēm, nepienāk. Lūdzu, palīdziet man viņu atrast!
Andrjuščenko Intu, dzimušu 1976. gadā, no 1997. gada meklē Andrjuščenko Irina Viktora meita. Meklēju savu tanti. Mani vecāki pie viņas bija atbraukuši ciemos uz Aldari – Ādažu ciemu 1988. gadā. Pēc 1999. gada sakari ar viņu pazuda. Mans tēvs ļoti gribētu atjaunot sakarus ar savu māsu!
Koltaševu Denisu, dzimušu 1997. gadā Rīgas rajonā, no 1999. gada meklē tēvs Koltaševs Dmitrijs Nikolaja dēls. Dzīvoju Latvijā no 1993. līdz 1999. gadam. 1997. gadā apprecējos, un mums piedzima dēls. 1999. gadā mani aizturēja par pasu režīma pārkāpumu un izraidīja no Latvijas. Drīz pēc tam sievai atņēma mātes tiesības un dēlu ielika internātskolā. Pēc izraidīšanas no Latvijas interesējos par dēlu. Man atbildēja, ka viņš atdots patronāžas ģimenē. Es ļoti gribu atrast savu dēlu, viņam ir vecmāte, vectēvs, brāļi un māsas. Lūdzu, palīdziet man!
Ja jūs pazīstat minētos cilvēkus vai jums ir zināma kāda informācija par viņiem, lūdzu, piezvaniet raidījuma "Ždzi meņja" brīvprātīgajam palīgam Mārtiņam Ziebergam pa tālruni 29923833.
Krimuldietes stāsts: ģimenes atkalsastapšanās pēc 23 gadiem