Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Dieva vārdā skaidri ir rakstīts – tev nebūs nokaut, tev nebūs izliet cita asinis. Tajā pašā laikā Dievs saka – es atprasīšu izlietās asinis. "Bet par jūsu asinīm, jūsu dzīvību, Es prasīšu atbildību: no ikviena zvēra es to prasīšu un no katra cilvēka, no ikviena jūsu vidū es to prasīšu; cilvēka dzīvību es atprasīšu." – Pirmā Mozus grāmata, 9. nodaļa, 5. un 6. pants.

Dievs negrib, ka cilvēks cilvēku nogalina. Es domāju, ka Dievs arī negrib, ka būtu jāizpilda nāvessods. Jaunajā Derībā mēs lasām par to mīlestību, ko Viņš parādījis caur Jēzu Kristu. Tev nebūs ļaunu darīt. Tajā pašā laikā Dievam nav svešs vārds "slepkava". Vecajā Derībā tiek vairāk runāts par fizisko slepkavību, Jaunajā Derībā – par garīgo.

Kā izveidojies priekšstats, ka nevajag nāvessodu? Ļoti vienkārši, Dieva likumu vietā tiek liktas humānisma idejas. Un, ja tā, tad bērnudārzā var ienākt bandīts, noslepkavot gulošus bērnus, bet visai sabiedrībai pret šo noziedznieku ir jāattiecas saudzīgi un humāni. Ja sabiedrība grib dzīvot pēc Dieva likumiem, tad nāvessodam ir jābūt. Patīk vai nepatīk. Melo visi tie mācītāji un garīdznieki, kuri saka, ka nāvessods nav biblisks. Ja cilvēks dzīvo bez Dieva, tad viņš meklēs visādus variantus, kādā veidā nāvessodu atcelt, jo pēc nāves viņam viss ir beidzies.

Dievs ļoti skaidri norāda gadījumus, kad ir izpildāms nāvessods. Tas ir Ceturtajā Mozus grāmatā: "Bet, ja kāds kādu ir ar dzelzs priekšmetu tā sitis, ka tas ir miris, tad viņš ir slepkava, un tas lai mirst kā slepkava. Vai, ja kāds kādu sit ar koka priekšmetu, kas tam ir rokā, no kā arī var mirt, un ja viņš tā sit, ka otrs ir miris, tad tāds ir slepkava un sodāms ar nāvi. Vai ja kāds kādu sit ar koka priekšmetu, kas tam ir rokā, no kā arī var mirt, un ja viņš tā sit, ka otrs ir miris, tad tāds ir slepkava un sodāms ar nāvi."

Mēs varam teikt, ka tā ir bauslība, Vecā Derība. Tagad ir Kristus nācis, žēlastību nesis. Kas ir pirmais bauslis – tev būs savu tuvāko mīlēt kā sevi pašu. Tātad mīliet visus! Cilvēcīgi nav iespējams mīlēt cilvēku, kurš noslepkavojis manu bērnu, manu sievu, manu māti, tēvu. Vēl jo vairāk, ja tas tiek izdarīts skaudības, mantkārības, greizsirdības, vai laupīšanas nolūkā. Tikai no Dieva var saņemt mīlestību, kurai ir piedošanas spēks, lai neprasītu nāvi. Bet likumīgi valsts varai ir jārūpējas, lai valstī būtu kārtība (pretējā gadījumā tā ir anarhija, kad katrs dara, ko grib, ņem, ko grib...). Ja tu pārkāp šo līniju, tad tev ir jārēķinās ar konkrētu sodu. Vēstulē romiešiem rakstīts: "Jo valdītāji nav bīstami labam darbam, bet ļaunam. Tu negribi bīties valsts varas, tad dari to, kas labs, un tu saņemsi viņas uzslavu. Jo tā ir Dieva kalpone tevis labā. Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu."

Arī Jaunās derības laikā Dieva likums ir tas pats – laicīgajai varai – policijai, armijai, tiesu sistēmai tiek uzticēts zobens. Un viņa to lieto, lai nosargātu sabiedrības drošību. Bet nāvessoda jautājumā mēs gribam šo zobenu atņemt un teikt – mēs esam humāni. Tas draud ar to, ka sabiedrība kā tāda nepastāvēs. Bez nāvessoda sabiedrības izpratne par labu un ļaunu tiek degradēta.

Kas šobrīd notiek skolās? Vai tur aug dievbijīgi bērni? Tur aug viens otru cienoši bērni? Vecāku cilvēku cienoši bērni? Pagaidām viņi ir bērni, bet viņi izaugs, kas būs tālāk? Un te ir vēl viena problēma, kur sabiedrība humānisma vārdā iet uz pašiznīcināšanos. Audzināšanas sistēmā mērķtiecīgi tiek iznīcināts jēdziens "sods". Tā ir katastrofa. Trīs ņirgājas par vienu zēnu tualetē, bet vainīgo nedrīkst sodīt. Tā ir pilnīgi aplama domāšana, mēs audzinām noziedznieku sabiedrību. Aiz tolerantiem, iecietīgiem principiem slēpjas liela bezatbildība.

Pirms notiesāja Kristu, Pilāts prasīja tautai: "Ko jūs gribat, lai es atlaižu – Kristu vai Barabu?" Tauta kliedza: "Atlaid Barabu". Un Pilāts darīja tā, kā tauta prasīja. Izskatās jau humāna rīcība, bet vai taisnīga? Golgātā pie krusta tika piesists viens nevainīgs vīrs! Nāvessodu saņēma vēl divi, viens pie krusta smējās par Kristu, bet otrs sacīja: "Piemini mani, kad Tu nāksi savā valstībā." Nevainīgi notiesātais Jēzus viņam atbildēja: "Šodien tu būsi ar Mani paradīzē."

Jā, šis vīrs saņēma laicīgo sodu, ko bija pelnījis, bet viņa dvēsele tika glābta. Uzskatu, ka pirms nāvessoda izpildīšanas ir jābūt iespējai notiesātajam nožēlot grēkus. Situācija pie krusta par to liecina, ka Dievs nevienu nenoraida, ja pie Viņa nāk ar patiesu grēku nožēlu. Mūžīgā dzīvošana vai mūžīgais lāsts ir katra cilvēka realitāte. Jo, kad Dievs cilvēku radīja, Viņš Ādamu izveidoja no pīšļiem, no zemes, un pēc tam iepūta garu. Daļu no Sevis. Katrā cilvēkā ir gars, kas nemirst – arī pēc laicīgās nāves. Tāpat kā Dievs ir nemirstīgs, tā arī cilvēks ir nemirstīgs. Cilvēkiem, kuri neatzīst Jēzu Kristu kā Dieva Dēlu, tādēļ ir bailes no nāves, jo viņi jūt, ka nebūs labi.

Sabiedrība, kas nomaina nāvessodu pret mūža ieslodzījumu, dod signālu par savu cietsirdību. Esmu redzējis intervijas ar uz mūžu notiesātajiem, kuri saka, ka labāk būtu viņus uzreiz nošāvuši, nekā atstāt nīkšanai ieslodzījumā. Faktiski humānisma vārdā mēs ņirgājamies par Dieva radītu cilvēku. Tā ir katastrofa, un katastrofa ir vienmēr, kad cilvēks aiziet prom no Dieva."

Atgādinām, ka portāls "Apriņķis.lv" sāk jaunu diskusiju ciklu par nāvessoda , kura laikā tiks aicināti izteikties visdažādākie ļaudis par to, vai nāvessoda atjaunošana Latvijā nāktu sabiedrībai par labu, vai nāvessoda bieds atturētu no smagu noziegumu pastrādāšanas un citiem ar nāvessodu saistītiem jautājumiem.

Iepriekš:
Kāpēc dzīvības aizstāvji neiestājas pret nāvessodu?
Kārlis Seržants: vienmēr esmu bijis pret nāvessoda atcelšanu
Advokāts Alliks: sabiedrība ar zemu morāli bez nāvessoda nespēj