Tolaik pasludinātais moratorijs darbojās vairāk nekā 15 gadus, līdz 2012. gada sākumā stājās spēkā izmaiņas Krimināllikumā, izslēdzot no likuma soda veidu "nāvessods". Un tomēr sabiedrībā laiku pa laikam uzvirmo diskusija, vai Latvijā tomēr nevajadzētu atjaunot nāvessodu, lai gan tiesību eksperti atzīst, ka Latvijas starptautiski uzņemtās saistības praktiski šādu iespēju izslēdz.
Vai nāvessoda atjaunošana nāktu sabiedrībai par labu? Vai nāvessoda bieds atturētu no smagu noziegumu pastrādāšanas? Par šiem un citiem ar nāvessodu saistītiem jautājumiem uz sarunu aicinājām advokātu Aldi Alliku. Ar šo portāls "Apriņķis.lv" sāk jaunu diskusiju ciklu, kura laikā izteikties tiks lūgti visdažādākie ļaudis. Citas portāla tēmas.
Latvijā nāvessods ir atcelts, tomēr pēc Bībelē rakstītā cilvēka pienākums par nāvi ir sodīt ar nāvi. Pēc jūsu domām, vai šo Bībelisko kārtību tomēr nevajadzētu atjaunot, ņemot vērā, ka pēc nāvessoda atcelšanas ir palielinājies pret bērniem pastrādātu vardarbību skaits (seksuāla izmantošana, izvarošana un nogalināšana)?
Kā zvērināts advokāts – tiesu sistēmai piederoša persona, kuras pienākums ir atbalstīt un stiprināt tiesiskas un demokrātiskas valsts un sabiedrības attīstību – es teiktu, ka nē. Gluži vai uzreiz jāuzsver, ka acīmredzot šajā intervijā runāšu daudz vairāk un plašāk nekā advokāts.
Tātad – ko es atbildētu kā "cilvēks no malas"... Izlasot to pašu Andra Grūtupa grāmatu "Maniaks", kļūst skaidrs, ka liela var būt cilvēcisku kļūdu ietekme un rezultātā var tikt notiesāti ar nāves spriedumu tādi cilvēki, kuri nav vainīgi. Ļoti iespējams, ka mūsdienās, gadu desmitus pēc minētajā grāmatā aprakstītajiem notikumiem, situācija ir krietni uzlabojusies, un līdz ar to vairs nav pamata bažīties par tādu spriedumu, kurā nekad nav vairs iespējams (juridiski izsakoties) "izpildes pavērsiens", taisīšanu.
No otras puses, cilvēks, arī liels izaudzis, lielā mērā turpina bērna uzvedības modeli – tausta robežas, ko drīkst un ko nedrīkst darīt, turklāt secinājumus izdarot "no otra gala", proti, vai tiek vai netiek (un, ja tiek, tad – kā) sodīts par konkrētu rīcību. Ja sabiedrībā kopumā valda tiesisks nihilisms, zema morāle, trūkst tā, ko saucam par "godaprātu", "atbildību", "sirdsapziņu", tad sodīšanas mehānismiem jābūt adekvāti stingriem – lai cilvēki saprastu, ko "drīkst" un ko "nedrīkst", un nedarītu to, ko "nedrīkst", kaut vai bailēs no soda. Tas – vispārīgi.
Konkrēti par nāvessodu – lai arī cik nelielu sabiedrības daļu veidotu tie, kurus, kā tautā saka, "pat cietums nepārmācīs", tie daži gadījumi, kad brīvībā palaists slepkava vai pret bērniem pastrādātu nežēlīgu vardarbīgu noziegumu izdarītājs ir atkal un atkal darījis to pašu no jauna, man kā cilvēkam liek domāt, ka valstij nav viņu visu mūžu jāuztur un sabiedrībā nav viņu atpakaļ jālaiž... Ja vēl mūža ieslodzījuma laikā tas (ne)cilvēks kaut ko strādātu, ražotu, radītu. Diemžēl cietumnieku nodarbināšana, lūk, aizskarot viņu cilvēktiesības... Tiesību viņiem daudz, bet pienākumus nekādā ziņā nedrīkstot uzlikt.
Ņemot vērā "Maxima" traģēdiju, kur dzīvību zaudēja 54 nevainīgi cilvēki, kāds sods pienāktos tam, kurš ir atbildīgs par to, lai ēka nesabruktu un neatņemtu cilvēkiem dzīvību?
Nesen rakstīju par "linča tiesas ieviešanas nepieciešamību", tādējādi ironizējot par to, ar kādām metodēm kaut kāda sabiedrības daļa (dažkārt pat politiķi) ir gatavi "notiesāt" tos, kuri atbilstoši viņu "iekšējai pārliecībai" ir kādus noziegumus pastrādājuši. Arī šajā traģēdijā – gan par civiltiesisku, gan krimināltiesisku atbildību runājot – sodāmās personas ir jākonstatē ar tiesiski pieļaujamām metodēm. Līdz pat notiesājoša sprieduma spēkā stāšanās brīdim jebkuru personu aizsargā nevainīguma prezumpcija.
Pašlaik ir vēl tomēr par agru pateikt, piemēram – jā, šis cilvēks, šī amatpersona, ir ar savu zīmogu un parakstu aizsūtījusi nāvēs 51 cilvēku un vēl trīs, kuri centās glābt citus. Kad tādu vai tādas personas tiesiskām metodēm konstatēs, tad tiesa spriedīs, kāds sods tai vai tām piespriežams atbilstoši nodarījumam.
Pēc jūsu domām, vai un kā mainītos sabiedrība, ja pastāvētu nāvessods? Vai tas darbotos kā biedinājums, kas atturētu no nežēlīgu noziegumu pastrādāšanas?
Ideālā gadījumā no jebkādu noziegumu pastrādāšanas jebkuru cilvēku vajadzētu atturēt viņa "iekšējai balsij", prātam, sirdsapziņai, morālo un ētisko vērtību un pārliecību sistēmai. Man nav iespējams cilvēciski izprast tos motīvus, kas liek vienam cilvēkam pastrādāt nežēlīgu noziegumu pret citu savas sugas brāli. Dzīvnieki saviem sugas brāļiem un māsām pāri nedarot.
Kas ir tas unikālais, kas cilvēku padara zemāk un mazāk attīstību par dzīvniekiem – tas laikam ir tikpat mūžīgs jautājums kā filosofiskais "Kas mēs esam? Kāda ir mūsu dzīves jēga?". Tātad, nespējot saprast, kas kādu cilvēku motivē slepkavot un pastrādāt citus nežēlīgus, vardarbīgus noziegumus, es ne objektīvi, ne subjektīvi nespēju saprast, vai vispār kaut kas un vai nāvessods konkrēti spēs šo cilvēku nobiedēt un atturēt.
Manuprāt, runas par nāvessoda nepieciešamību parasti sakņojas citā rakursā, proti, vai sabiedrības lielākajai, "normālajai", daļai ir nepieciešamas tādas marginālas cilvēkveidīgas būtnes, kuras tos "normālos" pastāvīgi apdraud. Ja pilsētā ieklīstu traks tīģeris un sirotu pa ielām, cilvēkus plosīdams un nogalēdams, mēs, visticamāk, tēmētu viņa sirdī vai galvā un izšautu.
Pašreiz smagus noziegumus pastrādājušie izcieš sodu ar ilgiem gadiem cietumā vai mūža ieslodzījumā, tādā veidā sabiedrība ir spiesta maksāt par viņu uzturēšanu, izolēšanu no sevis. Vai tas ir godīgi pret sabiedrību, vai sabiedrībai kopumā ir jāuzņemas šāda atbildība par indivīda pastrādātajiem noziegumiem, vai tomēr indivīdam pašam jāizcieš sods par savu noziegumu?
Papildinot iepriekš teikto – ja uz ilgiem gadiem vai uz mūžu notiesātam (ne)cilvēkam tiktu nodrošinātas iespējas ar praktisku, noderīgu darbu pašam sev nodrošināt iztiku un vēl radīt pievienotu vērtību (kas jo īpaši nepieciešams, lai kompensētu cietušajiem mantiskus zaudējumus, fiziskas ciešanas un morālu aizskārumu), tad es teiktu, ka tad gan nāvessods nebūtu "ekonomiski pamatots", jo cietušo tiesības uz kompensāciju ir ļoti nozīmīgas un būtiskas.
Vai jūsu praksē ir bijušas lietas, kad jūs teiktu, ka nāvessods būtu adekvāts pastrādātajam noziegumam?
It kā nē, bet, ja padomā, tomēr... Ir bijušas pāris lietas, kur esmu pie sevis aizfilosofējies ne tik daudz par nāvessodu, kā par kaut ko tādu, ko varētu dēvēt par "linča tiesu". Teiksim tā, esmu sēdējis savā nodabā un domājis – ja kāds kaut ko tādu būtu nodarījis kādam man tuvam un mīļam cilvēkam, vai es spētu saglabāt mieru, savaldīties?
No cilvēciskā viedokļa vēlme atriebties ir tikpat spēcīgas un dabiskas jūtas kā mīlestība. Tiesiskā un demokrātiskā valstī mēs ļoti disciplinējam un trenējam sevi tiesāšanas un sodīšanas funkciju pašiem neuzņemties, kas ir tikai pareizi un no sirds un ar visu pārliecību atbalstāmi.
Pēc jūsu domām, kas būtu tie noziegumi, par kuriem pienāktos piespriest nāvessodu? Vai šāda soda mēra piemērošanai būtu nepieciešams kaut kā pastiprināt tiesu varu, piemēram, uzticot šādus soda mērus piespriest tiesnešu konsīlijam, lai tas nebūtu vienpersonisks lēmums?
Protams, par zādzību nē. Es teiktu, ka par tādiem noziegumiem, kuru rezultātā cietušie zaudē dzīvību vai viņiem ir neatgriezeniski sabojāta veselība, kā arī nežēlīgi un vardarbīgi noziegumi pret sievietēm un bērniem – tie ir sabiedrības locekļi, kurus "uz rokām jānēsā" un kuriem pat psiholoģiski, emocionāli nedrīkst darīt pāri. Tas tā vispārīgi.
Bet konkrēti būtu jāvērtē katra apsūdzētā personība un viņa agrāko nodarījumu "vēsture". Vienpersonisks lēmums piespriest nāvessodu nedrīkst būt pat lietu skatot pirmajā instancē. Pirmajā instancē varētu būt trīs tiesneši. Augstākajā – t. s. "paplašinātajā sastāvā" – septiņi. Ceru, ka mums nav un nebūs savu "breivīku" un jo īpaši nez kāpēc tieši ASV raksturīgu, sabiedrību regulāri šokējošu gadījumu. No prevencijas (noziegumu nepieļaušanas) viedokļa – lai jau karājas tas Dāmokla zobens likumā, ja tas spēs kādu atturēt, nobiedēt.
Sarunas noslēgumā atgriezīšos pie tā, kas esmu profesionāli, un pateikšu, ka Latvija 2011. gada oktobrī apstiprinājusi 1950. gada 4. novembra Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 13. protokolu par nāvessoda pilnīgu atcelšanu. Tas vēlreiz pasvītro, ka manas pārdomas bija un paliks tikai un vienīgi filosofiskas.