Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Šķiet, ka gan mūsu, gan citu valstu amatpersonas sapratušas, ka cilvēka dzīvību nedrīkst iznīcināt. Līdz ar to ir sekojis dabisks un humāns solis – aizliegt nogalināšanu pat tad, ja cilvēks atzīts par vainīgu smagos noziegumos. Lai arī cilvēka rīcība bijusi ļoti postoša un izsaukusi citu cilvēku nāvi, joprojām tiek uzturēts spēkā šī cilvēka dzīvības neaizskaramības princips.

Jau kopš 1996.gada Latvijā noteikts nāvessoda moratorijs un nevienam tiesājamajam nāvessods netiek piespriests un izpildīts. Tas nozīmē, ka Latvijā jau varam atskatīties uz 17 gadu ilgu laika posmu, kad esam ievērojuši cilvēka tiesības uz dzīvību, kas ir viena no galvenajām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām.

Vēl jo iespaidīgāku šo valsts amatpersonu pārliecību dara tas, ka šā gada 10. oktobrī 42 Eiropas Padomes (EP) dalībvalstu, tostarp Latvijas, ārlietu ministri parakstījuši kopīgu aicinājumu par nāvessoda atcelšanu, kurā norādīts: "Taisnīgums, kas nogalina, nav taisnīgums. Pārliecībā, ka nāvessods ir necilvēcīgs, šeit pārstāvētās 42 valstis iebilst pret tā piemērošanu visos gadījumos visā pasaulē. Nāvessods ir ne vien neciešams apvainojums cilvēka cieņai, bet tā piemērošana iet roku rokā arī ar neskaitāmiem notiesāto un viņu ģimeņu cilvēktiesību pārkāpumiem. Turklāt nāvessodam nav pozitīvas ietekmes uz noziegumu novēršanu vai drošību, un tas nekādi neatlīdzina kaitējumu, kas nodarīts upuriem un to ģimenēm."

Mūsu valsts amatpersonas vairākkārt iestājušās par cilvēka dzīvības neaizskaramību un cieņu un spējušas šo nostāju saglabāt pat ļoti smagu notikumu priekšā. Tā, piemēram, pēc 1999. gada traģiskajām slepkavībām Gulbenē, kur bērnudārzā tika nogalināti vairāki bērni, mūsu prezidents teica: "Pasaulē, Eiropā visas izmaiņas iet uz to, lai neatņemtu cilvēkam dzīvību valsts vārdā. Labāk, lai viņš ir nolādēts uz visu mūžu, nekā mēs izdarām vēlreiz šo nogalināšanas aktu." Publiskajās diskusijās ir pieminēts arī tas, ka pastāv iespēja kļūdīties, nosakot cilvēka vainu, un tādā gadījumā nāvessods tiktu piespriests nevainīgam cilvēkam. Pati doma, ka ar nāvi tiktu sodīts kāds, kas nav izdarījis noziegumu, ir nepieņemama vairākiem deputātiem un valsts amatpersonām.

Apkopojot šos argumentus par cilvēka dzīvības neaizskaramību un cieņu, mēs varam secināt, ka prezidenti, kuri pasludinājuši nāvessoda moratoriju, deputāti, kas dažādos sasaukumos balsojuši par nāvessoda atcelšanu, un valsts amatpersonas, kas aktīvi darbojušās, lai panāktu nāvessoda atcelšanu, ir aizstāvējušas cilvēka dzīvību no iznīcināšanas. Turklāt viņi iestājušies par šo, smagus noziegumus izdarījušo, cilvēku dzīvībām pat tad, ja slepkavības bijušas īpaši nežēlīgas.

Cilvēka dzīvība ir bijusi ļoti vērtīga visiem ārlietu ministriem, kas parakstīja aicinājumu par nāvessoda atcelšanu. Varam secināt, ka šī soda veida atcelšanas iemesls ir tas, ka tiek iznīcināta cilvēka dzīvība. Tieši tādēļ šajā diskusijā ir kāda liela netaisnība, kas ļoti labi ieraugāma, apskatot jautājumu pēc būtības.

"Taisnīgums, kas nogalina, nav taisnīgums"
Neiesaistoties lielās diskusijās par to vai nāvessoda piespriešana taisnīguma panākšanai ir pieļaujama vai nē, pievērsīsimies citai šai jautājuma pusei. Vai izvēle, kas nogalina, ir valsts atbalstāma izvēle? Ja valsts prezidents, deputāti un amatpersonas akceptē valsts iedzīvotāju izvēli nogalināt, vai tā ir pareiza izvēle? Cilvēka dzīvības neaizskaramība un cieņa prasa, ka šis princips tiktu pielietots visiem cilvēkiem. Uzsvaru šeit vēlos likt uz "visiem cilvēkiem".

Ja nāvessoda moratorijs tiek pasludināts tikai īpaši smagos noziegumos apsūdzētajiem, taču paliek neatcelts tiem, kas nav izdarījuši nekādu noziegumu un atrodas mātes miesās, tā ir klaja netaisnība. Ja taisnīgums nedrīkst tikt panākts ar nogalināšanu, vai tādā gadījumā ar nogalināšanu var tikt panākts līdzekļu ietaupījums, nodrošināts karjeras kāpums, saglabāts stāvoklis sabiedrībā vai vienkārši likvidētas dzīves neērtības? Jebkurā sabiedrībā, kas rūpējas par savu izdzīvošanu, taisnīgumam jābūt pārākam par šīm sociālajām un ekonomiskajām interesēm. Ja valsts īsteno taisnīgumu, kas nogalina nedzimušus bērnus abortā, tas nav taisnīgums!

"Nāvessods ir necilvēcīgs"
Patiešām. Katram ienāk prātā, ka cita cilvēka dzīvības atņemšana ir necilvēcīga. Taču taisnīguma princips prasa, lai šāda attieksme tiktu pielietota pret "visiem cilvēkiem". Ja necilvēcīgs ir nāvessods, ko izpilda slepkavam, kas laupījis dzīvību bērniem, cik gan necilvēciskāks ir nāvessods, ko izpilda mazam, vēl nedzimušam bērnam, kura vienīgais noziegums ir tas, ka viņš ir? Ja necilvēcīgas ir nāvessoda izpildīšanas metodes, tad par cik gan necilvēciskākas ir aborta metodes, kurās bērna ķermenis tiek sarauts gabalos?

Ja nāvessods ir necilvēcīgs, tad jebkura cilvēka dzīvības atņemšana ir necilvēcīga. Ja necilvēcīga ir dažu noziedznieku nāve, par cik gan vairāk necilvēcīga ir 7000 nevainīgu bērnu nāve katru gadu! Šī izpratne par cilvēka dzīvības iznīcināšanas necilvēciskumu liek aizsargāt katra cilvēka dzīvību, neatkarīgi no vecuma.

"Nāvessods ir neciešams apvainojums cilvēka cieņai"
Nāvessoda pastāvēšana attiecībā pret bērniem, kuri atrodas mātes miesās un kuriem nav pierādīta vaina kādā noziegumā, ir apvainojums cilvēka cieņai. Šāda dzīvības atņemšana ir spļāviens sejā visai cilvēcībai. Tas ir apvainojums mātēm, tēviem un valstij. Tas sagrauj cilvēka cieņu un iznīcina tiesības uz dzīvību.

Tāds pats neciešams apvainojums cilvēka cieņai ir arī nāvessoda atcelšana noziedzniekiem, bet paturēšana nedzimušiem bērniem. Ja ir iespējams apkaunot cilvēcību un cieņu pret cilvēka dzīvību, tad tas ir izdarīts. Cieņa pret cilvēka dzīvību prasa visu cilvēku aizstāvību, īpaši neizceļot noziedzniekus.

"Nāvessoda piemērošana iet roku rokā arī ar neskaitāmiem notiesāto un viņu ģimeņu cilvēktiesību pārkāpumiem"
Aborta piemērošana iet roku rokā ar neskaitāmiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Tiek pārkāptas nevainīga cilvēka tiesības uz dzīvību. Pat, ja tās nekur netiktu formulētas, ikvienam cilvēkam ir tiesības uz dzīvību. Tomēr aborta gadījumā nav noziedznieka. Nav tiesas sprieduma. Nav aizstāvības. Taču ir nonāvētais.

Turklāt aborta piemērošana bieži vien iet roku rokā ar ārstu sirdsapziņas tiesību neievērošanu gadījumos, kad tie atsakās izdarīt abortu, kas nav nepieciešams mātes dzīvības glābšanai. Ja skatāmies starptautiskā mērogā, Ķīnas politika piespiedu aborta piemērošanā ir klajā pretrunā ar jebkādām cilvēktiesību normām. Ja nāvessoda piemērošana ir cilvēktiesību pārkāpums, tad par cik gan vairāk dzīvības atņemšana bez pierādītas vainas, vienkāršu ekonomisko un sociālo apsvērumu dēļ ir klajš cilvēktiesību pārkāpums?

Reizēm kā arguments kalpo tas, ka nāvessoda izpildē ir iesaistīts vēl kāds cilvēks, kam jāveic procedūra. Valsts nevar piespiest nogalināt cilvēku un par to maksāt algu. Vēl vairāk tas attiecas uz aborta jautājumiem, kur bērna dzīvības atņemšanā ir iesaistīts ārsts. Aborta piemērošana ir viens no smagākajiem cilvēka tiesību uz dzīvību pārkāpumiem, jo tas atņem cilvēkam tieši dzīvību.

"Nāvessodam nav pozitīvas ietekmes uz noziegumu novēršanu vai drošību, un tas nekādi neatlīdzina kaitējumu, kas nodarīts upuriem un to ģimenēm"
Ja mēs turpinām šo domu, tad arī mūža ieslodzījums vai jebkāds sods par nodarīto nekādi neatlīdzina kaitējumu, kas nodarīts upuriem un to ģimenēm. Sekojot šādai loģikai, visai drīz visi sodi būtu jāaizstāj ar naudas sodiem, kas izmaksājami cietušajiem, lai vismaz sniegtu materiālu atlīdzinājumu.

Tomēr tas ir pretrunā ar taisnīguma principu. Kaitējuma atlīdzināšana nav pamatojums nāvessoda pastāvēšanai. Cilvēka nāve neatlīdzina kaitējumu. Te uzreiz jāiezīmē arī tas, ka nāvessods nav veids, kā risināt politiskus, ekonomiskus, reliģiskus un sociālus jautājumus. Ja tas tiek lietots šādu mērķu sasniegšanai, tad tas pats par sevi jau ir noziegums. Ar nāvessoda palīdzību tiek aizsargātas nevainīgu cilvēku dzīvības. Ja sabiedrībā ir indivīdi, kas absolūti nerespektē cilvēka tiesības uz dzīvību, tad valstij nepieciešams veikt pasākumus, lai tās iedzīvotāju dzīvība tiktu aizsargāta. Ne vienmēr tam jāizmanto nāvessods, tomēr, jo vērtīgāka valsts skatījumā ir cilvēka dzīvība, jo stingrāki soļi tiek sperti tās aizsardzībai.

Anderss Bērings Breiviks, kuru Zviedrijā tiesāja par 77 cilvēku slepkavību, tiesas zālē paziņoja: "Jā, es to darītu atkal." Šādā gaismā nāvessoda atcelšana neliecina par dzīvības vērtības izpratni, bet gan par tās mazvērtību, jo netiek nodrošināts, ka indivīds, kas ir gatavs iznīcināt nevainīgu cilvēku dzīvības, nekad neatgriežas sabiedrībā, lai to turpinātu darīt. Cilvēka dzīvības augstā vērtība burtiski pieprasa tās aizsardzību un augstu atbildību par tās iznīcināšanu.

Izsakot kristīgās ticības izpratni, jācitē vēstule Romiešiem 13:4, kur par valsts varu ir rakstīts: "Bet, ja tu dari ļaunu, tad bīsties; ne velti tā nes zobenu, jo tā ir Dieva kalpone, atriebēja un soda nesēja tam, kas dara ļaunu." Valsts varai ir tiesības piespriest nāvessodu, lai aizsargātu nevainīgu cilvēku dzīvības. Kā gan tas ir noticis, ka tā ir kļuvusi par atriebēju un soda nesēju tiem, kas ļaunu nav darījuši, un apžēlotāju un dzīvības aizstāvi tiem, kas dara ļaunu?

Aborta gadījumā bērna nāve neatlīdzina nekādu kaitējumu. Aborts nekādi nerada pozitīvu ietekmi uz noziegumu novēršanu vai drošību, taču tas joprojām tiek izpildīts pie maziem bērniem, kas nav izdarījuši nevienu, uzsveru – nevienu, noziegumu. Ja izvairīšanās no nāvessoda ir motivēta ar cilvēka dzīvības neaizskaramību un cieņu, kas ir viena no galvenajām demokrātiskās sabiedrības pamatvērtībām, tad aktuāls paliek jautājums, kāpēc šie cilvēka dzīvības aizstāvji iestājas par dažu noziedznieku, kuru smagā vaina ir tiesā pierādīta, dzīvības neaizskaramību un cieņu, taču pilnībā ignorē tūkstošiem nedzimušu bērnu dzīvību
neaizskaramību un cieņu? Vai tiešām cilvēka dzīvība tiek aizstāvēta pēc būtības, un vai tiešām mēs varam sevi saukt par demokrātisku sabiedrību, ja pamatvērtība – tiesības uz dzīvību – tiek īstenota selektīvi, turklāt ārkārtīgi netaisnīgi?

Ja valsts izpratne par taisnīgumu nogalina nevainīgos, tad tas nav taisnīgums. Nāvessods nevainīgajiem ir necilvēcīgs. Ir laiks pasludināt amnestiju bērniem, kuru dzīvību atļauj iznīcināt valsts likums. Kāpēc augstāk minētie "dzīvības aizstāvji" neiestājas tieši
pret šo nāvessodu? To atļausim katram no viņiem atbildēt pašiem.

Atgādinām, ka portāls "Apriņķis.lv" sāk jaunu diskusiju ciklu par nāvessoda , kura laikā tiks aicināti izteikties visdažādākie ļaudis par to, vai nāvessoda atjaunošana Latvijā nāktu sabiedrībai par labu, vai nāvessoda bieds atturētu no smagu noziegumu pastrādāšanas un citiem ar nāvessodu saistītiem jautājumiem.

Iepriekš:
Kārlis Seržants: vienmēr esmu bijis pret nāvessoda atcelšanu
Advokāts Alliks: sabiedrība ar zemu morāli bez nāvessoda nespēj

"Par dzīvību": Dzīvība sākas no ieņemšanas brīža