Viņa, aicinot pārdomāt pasaules uzskata jautājumu, uzstājās ar referātu starptautiskajā konferencē "Ticība 21. gadsimtā: jaunā antropoloģija trešajam gadu tūkstotim".
Pasaules uzskats ir pelnījis vairāk uzmanības
Par pasaules uzskatu mēs katru dienu nedomājam, un vēl mazāk domājam par to, ka mūsu katra pasaules uzskats ietekmē sabiedrības attīstību, kurā dzīvojam. Pasaules uzskata jautājumam pievērsos tāpēc, ka pēdējā laikā arvien skaidrāk redzam: dzīves modelis, kas solīja, ka mēs dzīvosim laimīgāk, ja vairāk ražosim un vairāk patērēsim, nav dzīvotspējīgs un absolūti nav ilgtspējīgs. Šī izpratne atspoguļojas Apvienoto Nāciju un Eiropas Savienības dokumentos, kas attiecas uz izglītību, kuros uzsvērta cilvēka atbildīga rīcība un atbildīgas izvēles, kurām jābūt balstītām noteiktās vērtībās. Līdz ar to aktuāli kļūst jautājumi: kas tās par vērtībām? No kurienes šīs vērtības? Kāpēc tieši tādas?
Jāatzīst, ka atjaunotās brīvvalsts laikā pasaules uzskata jēdziens Latvijā nav plaši lietots. Lielā mērā negatīvo attieksmi pret pasaules uzskata jēdzienu ietekmēja padomju laika pieredze, jo komunisma propagandas apstākļos tas plaši tika lietots ar konkrētu ideoloģisku ievirzi. Līdz ar to, atsakoties no komunisma ideoloģijas, pazuda arī pasaules uzskata jēdziens. Un pazuda nepelnīti, jo garīgo telpu, kas cilvēku apziņā atbrīvojās pēc atteikšanās no komunisma, sāka aizpildīt citas ideoloģijas.
Pasaules uzskats veidojas vienlaikus kā individuāls un kā sociāls fenomens. Mēs dzīvojam sabiedrībā, kas ietekmē mūsu pasaules uztveri, zināšanas, domāšanu, attieksmi, un arī mēs ar saviem uzskatiem un rīcību ietekmējam sabiedrību un tās attīstību.
Kas veido pasaules uzskatu?
Sērens Kirkegors ir uzsvēris domu, ka pasaules uzskats palīdz cilvēkam formulēt izpratni par dzīves jēgu un mērķi. Vācu kultūras vēsturnieks, dzīves filozofs Vilhelms Diltejs atzīst: "Katrs pasaules uzskats ir intuīcija, kas nāk no stāvēšanas dzīves vidū." Tādā veidā pasaules uzskata koncepts nostāda cilvēku noteiktā attieksmes pozīcijā. Mūsu filozofu Teodora Celma, Zentas Mauriņas un Kaspara Kalnciema darbos sastopam vairākus attieksmju veidus un līmeņus, kuros pasaules uzskats izpaužas kā cilvēka pamata attieksme pret pasauli. Tie ir: cilvēks pats, cilvēks vērtības, cilvēks daba, cilvēks sabiedrība un cilvēks kā transcendenta būtne.
Lai izpratni par pasaules uzskatu būtu vieglāk uztvert, piedāvāju to aplūkot kā telpisku ģeometrisku struktūru – caurspīdīgu piramīdu, kuras pamatu veido aplis. Piramīdas centrā ir vertikāle, kas pamatnes viduspunktu savieno ar virsotni. Šī vertikāle ir mūsu pasaules uzskata garīgā jeb transcendentālā dimensija. Piramīdas pamatā vertikāle atrodas trīs atšķirīga lieluma apļu centrā. Pirmais, mazākais un centram vistuvākais aplis apzīmē vērtības. Otrs – lielāks aplis – ideālus, bet trešais – vislielākais aplis – zināšanas, teorijas un praktisko pieredzi.
Piramīdas pamats no centra uz malām ir sadalīts trīs vienādās daļās. Pirmo veido cilvēka attieksme pret sevi, otro attieksmju grupa ir cilvēks daba, bet trešo – cilvēks sabiedrība.
Telpiskumu konstrukcijai piešķir vertikāle – transcendentālā dimensija jeb mūsu ticība. Tā nosaka pasaules uzskata centrālo – vērtību loku. Vērtības veido mūsu ideālus. Ideālus mēs piepildām, izmantojot zināšanas un teorijas, ko pielietojam praksē. Rezultāts ir mūsu paveiktais un dzīves pieredze, ko esam ieguvuši.
Kā ticēsim, tā dzīvosim
No teiktā saprotam, ka mūsu pasaules uzskata stabilitāti nosaka vertikālā dimensija – mūsu ticība. Tas, kam cilvēki tic, nosaka to, ko viņi dara un kā viņi dzīvo. Ja ticības nav, tad nav galvenā balsta, kas pasaules uzskata centrā notur vērtības, un tās sāk pārvietoties. Līdzko vērtības pārvietojas no pasaules uzskata centra uz kādu no sektoriem – cilvēku pašu, dabu vai sabiedrību, tiek izjaukts līdzsvars. Ja vērtības nebalstās vertikālajā – transcendences vai ticības dimensijā, tām var būt pārejošs raksturs un gan cilvēkam, gan sabiedrībai tādā gadījumā ir grūti saredzēt jēgu savai dzīvei.
Aplūkojot šo pasaules uzskata centrālo komponentu no kristīgās ticības un konkrēti katoliskās perspektīvas, jāatzīmē Lorena Kaninghema darbā "Ievads katoliskajā ticībā" uzsvērtais. Viņš norāda, katoliskā ticība ir veids, kā būt pasaulē un uzlūkot to no skatpunkta, kur transcendences dimensiju pirmkārt veido radīšanas doktrīna, otrkārt – mācība par cilvēka grēcīgo dabu un Kristus pestīšanas upuri, treškārt – par Svētā Gara darbību Baznīcā, kas laika dimensijā vieno pagātni, tagadni un nākotni.
Kristietība aicina Kristū apzināties cilvēka patieso būtību, cieņu un jēgu savai eksistencei. Tas ļautu veidot pasaules uzskatu, kas balstās transcendentālajā jeb ticības dimensijā un, runājot pāvesta Jāņa Pāvila II vārdiem, "pārkāpt cerības slieksni", ieejot jaunā tūkstošgadē.
Iepriekš:
Profesors Dariušs Oko: "Ir jāiestājas par dzīvības kultūru"
Profesors Andris Marija Jerumanis: "Problēmas, ar kurām sastopamies šodien, izriet no mūsu izpratnes par cilvēku"