Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Cīņa starp dzīvības un nāves kultūru
Šī gadu tūkstoša sākuma sabiedrību raksturo cīņa starp dzīvības un nāves kultūru. Arvien skaidrāk top redzama ietekme, kādu uz vīrieti, sievieti un viņu attiecībām atstāj tādas kreisās un ateistiskās ideoloģijas, kā gender jeb dzimtes ideoloģija, radikālais feminisms un homoideoloģija, kuru principi radikāli atšķiras no kristīgā koncepta par ģimeni, kurā bērns ir pati galvenā vērtība. Šai tēmai ir daudz aspektu un līmeņu, bet to centrā ir jautājums par cieņu pret sievieti un cieņas pilnām attiecībām starp vīrieti un sievieti.

Vīriešiem ir jāatzīst sava kolektīvā vaina
Mums ir jāatzīst vēsturiskā patiesība, ka pastāv vīriešu kolektīvā vaina pret sievietēm. Redzot sieviešu situāciju šodien un atskatoties uz to pagātnē, redzam, cik bieži pret sievietēm esam izturējušies nepareizi, ļauni, pazemojoši, uzlūkojot viņas kā zemākas būtnes, gandrīz vai lietas, ar kurām varam darīt to, ko gribam. Tā ir bijis visos laikos un arī šodien redzam, ka sievietes nav pienācīgi cienītas, mīlētas un atbalstītas. Arī sievietēm ir savi grēki pret mums – vīriešiem, bet, skatoties globāli, ir jāatzīst, ka vīrieši ir atbildīgi par 80% no visa ļaunuma un grēkiem, bet sievietes tikai par atlikušajiem 20%.

Šodien ir arī jauni vīriešu vainas veidi, kas tipiski Eiropas kultūrai. Mūsdienu izglītotajām un emancipētajām sievietēm arvien grūtāk ir atrast atbilstoša līmeņa vīrieti, kuru varētu cienīt, mīlēt un ar kuru nodibināt ģimeni. Iemesls ir vīriešu brieduma trūkums un degradācija, ko arvien vairāk raksturo tādi izpausmes veidi kā alkoholisms, narkomānija, pornogrāfija, seksaholisms.

Vīrietis, kurš nav nobriedis, dara pāri sievietei, kurai viņš bija paredzēts būt par vīru, jo šī sieviete ir nolemta vientulībai – viņas dzīve nebūs piepildīta ar laimi būt mīlētai sievai un mātei. Daudzi miljoni sieviešu šodien dziļi cieš no tā, un ikviens priesteris jums to apliecinās.

Mūsdienu homoseksualitātes propaganda strādā, lai lietas kļūtu vēl sliktākas – ar visiem iespējamiem līdzekļiem un metodēm zēni tiek ievilkti homoseksuālās attiecībās. Daudzus no puišiem ar homoseksuālām nosliecēm varētu izglābt ar atbilstošu terapiju, taču, tā kā homolobijs tiek uzspiests, šiem zēniem nevar palīdzēt vai tas tiek aizliegts. Tas nozīmē, ka arī šī iemesla dēļ daudzas meitenes neatradīs sev atbilstošus partnerus.

Uz tiem vīriešiem, kurus homoseksuālisms neskar, nāves kultūras ideoloģijas strādā ar visuresošu pornogrāfiju, kas vedina uz seksuālo partneru maiņu. Līdz ar to ļoti izplatīta ir prostitūcija jeb modernā seksa verdzības forma, kurai Eiropā cenšas pretoties. Taču pētījumi liecina, ka apmēram 30 % no interneta lietotājiem skatās pornogrāfiju un liela daļa šīs web lapas apmeklē regulāri.

Kā piemēru tam, kas notiek attīstītās Eiropas valstīs, minēšu Vāciju, jo tur studēju un astoņus gadus strādāju par priesteri, tāpēc diezgan labi zinu šo zemi un situāciju tajā. Statistika rāda, ka vairāk kā 50 % vīriešu vecumā no 30 līdz 40 gadiem sludina, ka viņi negrib iesaistīties ilgi pastāvošās attiecībās ar vienu sievieti. Viņi grib mainīt partneres pāris mēnešos, pat pāris naktīs. No tiem vāciešiem, kuri jau ir precēti, 50 % krāpj savas sievas. Šajā valstī ir apmēram 400 000 sieviešu, kuras ir prostitūtas, verdziski tiek izmantotas, pazemotas un to dara 1 miljons vīriešu katru dienu.

Apmēram 10 % no Vācijas iedzīvotājiem uzskata sevi par atkarīgiem no seksa jeb seksaholoķiem. Starp viņiem ir daudz pazīstamu politiķu, mākslinieku, kuri, tā vietā, lai uzvestos kā augstākas morāles autoritātes, apvaino reliģiju un īpaši vēršas pret katoļu baznīcu. Saprotams, ka ar šādiem vīriešiem vācietēm ir ļoti maz bērnu. Šodien uz 100 pensionāriem Vācijā ir 60 bērni un 40 mazbērni. Tas nozīmē, ka divās paaudzēs vāciešu skaits samazinās vairāk nekā par pusi, un viņu vietā ienāk turki un arābi. Kristīgās baznīcas tiek slēgtas, un to vietās tiek uzceltas milzīgas mošejas. Tas ir vēl viens seksuālās revolūcijas rezultāts.

Gandrīz visi vācu zēni tiek piebāzti ar pornogrāfiju, un viņi sāk aktīvu seksa dzīvi 13 līdz 15 gadu vecumā. Pēc universitātes beigšanas šiem puišiem jau ir bijis vairāki desmiti meiteņu, un viņi kā jauni vīrieši vairs nav spējīgi būt uzticīgi. Piedevām viņi aizliedz savām partnerēm laist pasaulē bērnus. Ja sievietes paliek stāvoklī, kas vienmēr ir negribēti, aborts ir vienīgā opcija, vai arī vīrieši piedraud sievietes pamest. Viņu dzīves filozofijā bērns ir tikai nepatīkams traucēklis nepārtrauktai dzīves baudīšanai. Šādā viedā kreisie un ateistiskie ideologi, kuri izārda vīriešu spēju nodibināt ģimeni, visvairāk nodara pāri sievietēm, un tā ir šo ideologu atbildība un viņu vaina.

Līdzīgā situācijā ir nonākušas vai tāda jau dominē arī citās Eiropas valstīs, piemēram, Anglijā, Holandē, Itālijā, Spānijā. Vīriešiem ir liela vēsturiska un sociāla vaina attieksmē pret sievietēm. Situācija, ko piedzīvojam patlaban, ir sekas tam, ka vīriešiem ir vairāk fiziskā spēka un augstākas sociālās pozīcijas, kas ļāvušas viņiem tūkstošiem gadu darīt pāri sievietēm. Šo netaisnību nedrīkst turpināt padarīt vēl lielāku. Vīriešiem sava rīcība ir dziļi un patiesi jāizvērtē, jānožēlo un jāatgriežas no tās. Tikai tad viņi saņems patiesu žēlastību, varēs izmainīties un dzīvot atbilstoši savai patiesajai sūtībai uz zemes.

Kristus radikāli izmainīja attieksmi pret sievieti
Bijušie Romas pāvesti Jānis Pāvils II un Benedikts XVI aicināja stāties pretī mūsdienu liekulīgajai kultūrai tāpat, kā Jēzus cīnījās pret farizeju liekulību. Vīriešiem ir jāaizstāv sievietes un jāatbalsta viņas, kā to darīja Jēzus. Kristus bija pirmais, kura attieksme pret sievieti vārdos un rīcībā izraisīja īstu revolūciju toreizējā Vidusjūras patriarhālajā kultūrā.

Arī mūsdienās sievietes pozīcijas nekur nav tik labas kā valstīs, kurās dominē kristīgā kultūra, jo kristīgā ticība ciena jebkuru cilvēcisku cilvēku un viņa grupas apziņu. Tieši tādēļ kristīgās valstīs ir lielāks sieviešu skaits, kuras iegūst augstāko izglītību un ieņem vadošu stāvokli sabiedrībā. Viņām ir dota iespēja savas zināšanas un spējas īstenot sociālajā vidē, kurā viņas ir mīlētas un cienītas.

Netaisnīga attieksme pret sievieti, liedzot viņai iespēju attīstīties, iegūt izglītību un izkopt talantus, ir graujoša ne tikai sievietei, bet arī sabiedrībai, kas sievieti paverdzina. Tāpēc kristīgās sabiedrības, kurās sievietes ir cienītas un saņem visvairāk brīvības, ir stiprākas un radošākās. Protams, ja ir nodrošināta autentiska kristietība, nevis simulācija vai izlikšanās. Baznīcas principi ir pretstatā pašnāvnieciskām tieksmēm, kas vērojamas mūsdienu sabiedrībā, un kristīgās sievietes līdzīgi kā Dāvids stājas pretī Goliātam, lai aizstāvētu dzīvības kultūru.

Arī vīriešu uzticība parasti nāk no ticīgām sievietēm, un ticīgi vīrieši ir tie, kuri spēj apsolīt un būt uzticīgi savām sievām, jo saprot, ka tas ir nepieciešams laulībai un bērnu audzināšanai. Pateicoties viņiem, šodienas Eiropā ir tūkstošiem ģimeņu, kurās aug seši līdz astoņi un pat vairāk bērnu. Manā paziņu lokā ir vācu ģimene ar desmit bērniem, un pirmajā mirklī ir grūti pateikt, kura no daiļajām būtnēm ir māte, jo bērni atjauno sievieti. Tieši kristīgajās ģimenēs, kuras lūdzas kopā, mēs redzam, cik skaisti un harmoniski kļūst cilvēki, kad viņi ir uzticīgi Dievam un viens otram. Tas, cik skaista ir ticīgu cilvēku laulība, apliecina, ka mūsu aicinājuma un eksistences būtība ir pastāvēt kopībā, jo šīs kopības dēļ mēs esam radīti un šajā kopībā dzīvosim mūžīgi.

Ģimenēs, kurās valda cieņas pilnas laulāto attiecības, vīrietis un sieviete var izpausties atbilstoši savai būtībai un harmoniski papildināt viens otru. Vīriešiem ir daudz lielāka tendence mīlestību pārvērst fizioloģiskā darbībā, bet sievietes vairāk novērtē mīlestības pilnas attiecības, tāpēc, atveroties viens otram savstarpējās attiecībās, abi piedzīvo gan fizisku, gan garīgu baudu.

Katrā zēnā snauž bruņinieks
Sagatavošana laimīgām attiecībām laulībā vispirms ir saistīta ar zēnu izglītošanu par to, kā būt atbildīgam par sevi un sievieti. Jaunekļos ir jāatmodina vēlme nobriest un būt vīrišķīgiem pretstatā mūsdienu pasaules kultūras seklajām idejām. Došu septiņus ieteikumus, kas puišiem palīdzēs tapt par īstiem vīriem.

Pirmais – zēna audzināšana ir jāsāk ar patiesas cieņas pilnu attieksmi pret māti, kura deviņus mēnešus viņu ir nesusi zem sirds, sāpīgās dzemdībās laidusi pasaulē, rūpējusies par viņu kā neviens cits, nekad viņu nav nodevusi un nenodos. To, ko māte dēlam ir devusi, viņš viņai pilnībā nekad nevarēs atmaksāt, tāpēc tas viņam ir jādāvā sievai, kura blakus mātei ir pati svarīgākā sieviete vīrieša dzīvē. Patiesībā tas ir tikai taisnīgi – mīlestība pret mīlestību, uzticība pret uzticību. Ja māte tevi nekad nav nodevusi, tad kā tu vari nodot sievieti, kura ir tava sieva. Tam vajadzētu būt zelta likumam laulībā – esi tik mīļš, labs, gādīgs un uzticīgs savai sievai, kā māte bija pret tevi.

Otrais – vīriešiem un visai sabiedrībai ir jāciena mātes stāvoklis. Bērns, kurš veidojas mātes klēpī, ir viens no vislielākajiem pasaules brīnumiem un līdz ar to vislabākais radīšanas attēls, kā rodas jauna cilvēciska būtne, jauna pasaule, jauna katedrāle, jauns visums. Būdams mātes miesās, bērns ir pilnībā un absolūti atkarīgs no viņas, jo gan skābeklis, gan ēdiens līdz viņam nonāk caur mātes asinīm. Deviņus mēnešus bērns var pastāvēt tikai mātē un visdziļākajā, patiesākajā tuvībā ar viņu.
Līdzīgi mēs katrs pilnībā esam atkarīgi no mūsu Radītāja, un viss, kas mēs esam un kas mums ir, galu galā nāk no Viņa. Tāpēc, redzot pie ielu ejam sievieti stāvoklī vai stumjot bērnu ratiņus, uzlūkosim viņu kā Dievu radītāju, un izturēsimies pret viņu ar vislielāko cieņu un godbijību. Sieviete māte nes mums visiem ļoti svarīgu vēsti – mēs esam atkarīgi no Dieva, tāpat kā bērns no savas mātes, un mēs varam izdzīvot tikai tādā gadījumā, ja mēs viņā sakņojamies līdz visdziļākajai būtībai caur pārdomām, lūgšanām, mīlestību un uzticību.

Trešais – mums vīriešiem ir visi iemesli censties būt tik labiem pret sievietēm, cik vien mēs spējam. Mīlēt viņas tik skaisti, cik vien varam, un tādā veidā atmaksāt viņām to lielo parādu, kas uz mums gulstas kā kolektīvā vīriešu vaina, pat tad, ja esam vislabākie vīri un nekad neesam darījuši pāri nevienai sievietei. Šādai pārliecībai ir liels izglītības un vērtību spēks, ko esmu novērojis darbā ar saviem studentiem un esot kopā ar jauniešiem nometnēs.

Ceturtais – vīriešos ir jāatmodina viņos snaudošā bruņnieciskā attieksme pret sievieti un prasme viņu aizstāvēt. Vīrieši pēc savas būtības ir aicināti aizstāvēt sievietes, tāpat kā sievietes pēc savas būtības ir aicinātas aizstāvēt bērnus. Sievietes ir fiziski vājākas, jo daudz no viņu spēka tiek veltīts bērniem. Un viņas ir tik stabilas tāpēc, ka ir saskaņā ar savu bērnu smalko būtību. Vīriešiem ir jārada aizsardzības pilna telpa, kurā sieviete un bērni varētu pastāvēt. Vīrietim, kurš vēlas precēties, ir jābūt tik nobriedušam, ka viņš ir gatavs savas līgavas dēļ pat mirt.

Piektais – vīriešiem ir jācīnās un jāatbalsta sievietes, vēršoties pret mūsdienu liekulīgo jeb nāves kultūru, kā to darīja Kristus pret farizeju liekulību. Sagatavojot vīriešus mīlestībai, Jēzus viņus sagatavoja arī brīnišķīgai laulībai un patiesai laimei ģimenē.

Sestais – vīrietim ir jāizturas ar cieņu pret sievieti kā personību un jānodrošina visi apstākļi, lai sieviete var izkopt un attīstīt savus talantus. Un vīrietim ir jāmācas sarunāties ar sievieti, lai viņš varētu izsacīt savu mīlestību atbilstošā valodā.

Septītais – neskatoties uz visu to, ko sieviete ir spējīga dot, vīrietim no viņas nav jāprasa pārāk daudz. Tā ir tipiska kļūda, kas parasti ir notikusi sabrukušās laulībās pie cilvēkiem, kuriem nav ticības. Tie, vīrieši, kuri netic paradīzei, vēlas dzīvot paradīzē uz zemes un sagaida, ka to viņiem radīs mīļotā sieviete. Bet viņi viļās un tas ir neizbēgami, jo tikai Dievs ir Dievs. Pat visbrīnišķīgākais cilvēks pasaulē nevar aizvietot Dievu. Tāpat visbrīnišķīgākā laulība ir tikai ceļš, kas ved pie Dieva. Vīrietim un sievietei ir iespēja būt laimīgiem, jo ilgas pēc mīlestības un laimes Dievā ir ieliktas katra vīrieša un sievietes sirdī. Tās vēlas būt piepildītas, un tas ir iespējams tikai Dievā, esot uzticīgam un uzticamam.

Pastāsti, kā tev tas izdodas?
Nobeigumā gribu pastāstīt liecību no saviem vācu draugiem. Daniels ir dzelzceļa inženieris un viņam ar sievu Barbaru jau bija seši bērni, kad viņi pārcēlās dzīvot uz Drēzdeni. Viņi nokļuva vidē, kur visapkārt bija draugi un paziņas, bet nevienam no viņiem nebija ne ģimenes, ne bērnu. Viņi uz Danielu skatījās kā uz dīvainu un atklāti pauda izbrīnu: "Tev tiešām ir tikai viena sieva un seši bērni?"

Apkārtējie vīrieši dzīvoja pēc principa, ka dzīve ir jābauda, tāpēc labāk, lai ir sešdesmit sievietes un neviena bērna. Kopš tā laika ir pagājuši gadi, un tagad Daniels saka: "Viņi nāk pie manis un atzīst, tev laikam bija taisnība, jo tu ar vienu sievu un sešiem bērniem esi laimīgāks nekā es ar sešdesmit sievām un bez neviena bērna. Pastāsti, kā tev tas izdodas?"