Pāris mēnešos trīs būtiski notikumi ar Eiropas un pasaules līmeņa rezonansi nav nejaušība. Par to saruna ar Lugano Teoloģijas fakultātes un Rīgas Augstākā reliģijas zinātņu institūta profesoru Andri Mariju Jerumani.
Mēs esam aizmirsuši, kas esam
Šodien problēmas rodas no tā, ka cilvēks ir aizmirsis, kas viņš ir. Mēs atzīstam sevi kā bioloģisku būtni, bet sirds dziļumos jūtam ilgas pēc kaut kā vairāk. Tās ir garīgās pēdas, kas ir mūsos, bet ko mēs esam apslāpējuši. Pievēršoties tikai materiālajai pasaulei, esam aizmirsuši, ka mūsu saknes ir debesīs. Taču dziļi sirdī mūsos ir ilgas pēc kaut kā vairāk, pēc bezgalīguma, pēc transcendences.
To ļoti labi ir pateicis Svētais Augustīns jau pirms 1600 gadiem: "Es arī meklēju atbildes, kā remdēt šīs slāpes, šīs ilgas, ko jūtu sevī. Es meklēju atbildes virs zemes, paliekot pie šīs pasaules skaistuma. Bet es sapratu, ka šīs pasaules skaistums ved mani uz augstāku skaistumu, kas nāk no visaugstākā skaistuma. Kad es to apjautu, es arī atradu ceļu uz Dievu un Kristu, kuru es pieņēmu, un visa mana dzīve izmainījās." Svētais Augustīns savos rakstos bieži atkārto, ka mēs esam radīti kam vairāk – esam radīti Dievam, un tikai tad, kad atpūšamies viņā, mēs atrodam dvēseles mieru.
Tā ir ilūzija, ka mēs varam palikt tikai materiālajā līmenī un justies labi, ilgas pēc laimes remdējot tikai ar materiālām vērtībām. Mēs neesam tikai bioloģiskas būtnes, tāpēc mums ir vajadzīgs kaut kas vairāk – garīgās vērtības, otra cilvēka tuvība un atvērtība uz visaugstāko noslēpumu, kas ir Visuma radītājs Dievs. Mēs nevaram justies laimīgi, paliekot ieslēgti tikai sevī, jo mēs neesam tikai indivīdi.
No viena materiālisma gūsta otrā
Latvijā mēs pēdējā gadsimtā esam piedzīvojuši gan teorētisko, gan praktisko materiālismu. Teorētiskais materiālisms pie mums ienāca caur Padomju Savienības totalitārā režīma uzspiešanu 1940. un 1945. gadā, sākot ar 9. maiju, kad Latvija tika pusatbrīvota no viena totalitārisma – nacionālsociālisma, un nonāca otrā totalitārismā – komunismā, no kura mēs izkļuvām tikai 1990. gadā, bet kura sekas joprojām ir jūtamas mūsu izpratnes līmenī par cilvēku.
Šobrīd mūsu problēma ir tā, ka, izejot no Padomju Savienības teorētiskā materiālisma uzskata, mēs pārgājām uz Rietumeiropas praktisko materiālisma uzskatu, kas ir veidojis cilvēku, kurš, pat ja viņš drīkst ticēt, praktiski uzvedās tā, it kā Dieva nebūtu, un ir kļuvis par individuālistu – pats par sava "es" gūstekni. Tas nozīmē, ka cilvēks domā tikai par sevi un pirmajā vietā viņam ir ekonomiskās vērtības. Cilvēks ir kļuvis par homo economicus, bet ar to vēl nepietiek, jo homo – economicus kļūst par homo consumus jeb cilvēku – patērētāju. To mēs labi redzam, ja uzmanīgi paskatāmies piemērus, kuriem mūs aicina sekot reklāmas un televīzijas seriāli – tajos priekšplānā ir cilvēks patērētājs, kurš it kā liek domāt, ka laime un pašrealizācija notiek, iegūstot vairāk.
Taču jau vācu psihiatrs un filozofs Ēriks Fromms un franču filozofs Gabriels Marsels savā laikā teica: "Ne jau iegūstot vairāk es kļūstu cilvēks, es kļūstu cilvēks, kad pats sāku dot vairāk."
Tā neapmierinātība, ko redzam visapkārt un jūtam sevī, ir no tā, ka ne teorētiskais, ne praktiskais materiālisms cilvēkam nav pareizais ceļš. Līdz ar to pats būtiskākais jautājums šodien ir: "Kas ir cilvēks?"
Pamatā ir jautājums par dzīvības ētiku
Uzskata par cilvēku pamatā ir jautājums: "Kad sākas cilvēks?" Atbilde ir atkarīga no tā, kāds ir mūsu uzskats par cilvēku no viņa ieņemšanas brīža. Tas skar arī pārejos dzīvības jeb bioētikas jautājumus, kuri patlaban caurstrāvo debates visos līmeņos, un noteiks tālāku sabiedrības attīstību.
Rietumu pasaulē un arī Latvijā zinātne ir pavērusi iespējas manipulēt ar dzīvību, kādas agrāk nepastāvēja. Un aktuāls kļūst jautājums, ko es kā cilvēks drīkstu darīt, ja zinātne man dod šādu iespēju. Vai mērķis attaisno līdzekli? Vai varu izmantot pētījumiem līdzīgi kā matēriju arī embriju – cilvēku pašā sākumā jeb viņam jau no ieņemšanas brīža ir cieņa, kas man ir jāievēro?
Šis ir būtisks jautājums, uz kuru varam atbildēt tikai tad, ja esam definējuši, kas ir cilvēks. Jau slavenais filozofs Imanuels Kants ir teicis: "Cilvēku nekad nevar izlietot kā līdzekli, jo cilvēks ir vairāk nekā lieta." Tātad mēs nedrīkstam izmantot cilvēku kā līdzekli, lai sasniegtu arī šķietami labu mērķi. Tas ir utilitārisms, kurā diemžēl esam iekrituši, jo esam gatavi upurēt mūsu labklājībai vislielāko vērtību – cilvēku.
Tas notika Padomju Savienībā, kad nogalināja daudzus cilvēkus, lai varētu izvest vispasaules revolūciju. Kad pazūd apziņa, ka katram cilvēkam ir unikāla vērtība, tad augstākā labuma dēļ upurē cilvēkus. Tā domāja Padomju Savienībā, un tā uzskata zinātniskais materiālisms arī šodien, sakot, ka zinātnes attīstības vārdā mēs varam upurēt cilvēku, jo tas nesīs labumu citiem cilvēkiem.
Līdzīgi ir arī saskaroties ar ļoti sāpīgo problēmu – dzīvības iznīcināšanu mātes miesā tikai tāpēc, ka mums liekas, ka ir labāk atbrīvoties no ieņemtā bērna – no brīnuma, kas vīrietim un sievietei ir vislielākā dzīves dāvana, tikai tāpēc, ka šķietami patlaban bērns traucēs. Kā vieglākais risinājums tika akceptēts aborts, un šo ceļu izvēlējās gan Rietumu sabiedrība, gan Padomju Savienība. To dēvēja par civilizācijas attīstību, bet tās bumeranga efekts ir pavērsies un nāk atpakaļ pret mums pašiem. Ir skaidrs, ka, iznīcinot bērnu mātes miesās, ir cilvēki, kuri nekad neredzēs sauli. Un ir neapstrīdams fakts, ka aborts ievaino gan sievieti un vīrieti, gan negatīvi ietekmē valsti un sabiedrību. Pat ja daži paziņo, ka tā nav, mana gadiem ilgā pieredze liecina, ka sekas ir un ļoti spēcīgi ievaino cilvēkus.
To saku ne tāpēc, lai kādu tiesātu, bet tāpēc, ka izpratne par cilvēku ietekmē mūsu lēmumus un rīcību ļoti konkrētās dzīves situācijās. Līdzīgi kā pret ieņemtu bērnu, no mūsu attieksmes pret dzīvību, izriet arī attieksme pret veciem cilvēkiem. Šodien, pateicoties medicīnai, cilvēki dzīvo arvien ilgāk, un ir ļoti daudz vecu ļaužu, kuri agrāk varbūt nebūtu izdzīvojuši. Taču pietrūkst jaunu cilvēku, lai varētu uzturēt vecos cilvēkus. Un parādās jautājums par eitanāziju jeb to, ka vajadzētu palīdzēt veciem ļaudīm aiziet no šīs pasaules, ko dažās valstīs grib atļaut, izejot no brīvības principa, ka katrs cilvēks var rīkoties ar sevi, kā viņam patīk, bet aizmirstot, ka katra cilvēka dzīvība ietekmē citu cilvēku dzīvi.
Te vēlreiz nākas atgriezties pie izpratnes par to, kas ir cilvēks. Ja mēs esam garīgas būtnes, tad nevaram domāt tikai par sevi, jo mēs esam atbildīgi par savu rīcību un sekām, kādas tā atstās uz citiem. Protams, mums ir sava brīvība, unikalitāte, vienreizīgums, mēs esam indivīdi, bet mēs neesam atšķirti no pārējiem. Mēs esam mijiedarbībā ar citiem cilvēkiem un kā garīgas būtnes esam atvērti arī uz Dieva jautājumu. Nevienu cilvēku nevar piespiest ticēt vai pieņemt Augstāko, bet valstij ir jādod iespēja cilvēkam atvērties arī šajā līmenī. Reliģija nav jāstumj ārā no sabiedrības it kā neitralitātes vārdā, jo, ja reliģiju izprot pareizi, tā palīdz veidot ētisko līmeni sabiedrībā un līdz ar to arī pašu sabiedrību.
Nonākot "es" gūstā, cilvēks kļūst par mežoni
Pēdējos gados veiktie pētījumi dažādu pasaules valstu institūcijās parāda, ka vairākums cilvēku uz zemes ir atvērti Dieva jautājumam. Tikai apmēram 10 % ir ateisti, kuri pārliecināti cīnās, aizstāvot viedokli, ka Dieva nav. Eiropā ir aptuveni 20 % vienaldzīgo, kuri nav ne par, ne pret Dievu, bet vairums paliek atvērti Dieva jautājumam. Latvijā ir 8 % ateistu, 18 % vienaldzīgo, un pārējie ir atvērti Dievam. Interesanti, ka vecumā starp 18 un 28 gadiem Latvijā 25 % cilvēku uzskata, ka viņiem ir personīgas attiecības ar Dievu. Tātad reliģiskais jautājums ir aktuāls sabiedrībā un pie tam pārliecinošā tās vairākumā.
Izejot no šīs izpratnes, mēs varam saprast, kā mums rīkoties. Mēs nevaram dzīvot kā sava "es" gūstekņi. Mēs kļūstam par cilvēku tad, kad atdodam sevi, kad mīlam otru un kalpojam viņam. Līdzko mēs iegrimstam sevī un individuālismā, mēs kļūstam mežoņi pret citiem, un mūsu attiecības sāk veidoties mežonīgas. Ar to mēs zināmā mērā sastopamies Rietumeiropas sabiedrībā, kur katrs domā par sevi un uzvar stiprākais. Paldies Dievam, ka ir likumi, kuri mēģina regulēt šo situāciju, bet likumu nepietiek, kādreiz tie ir netaisnīgi, un ir situācijas, kurām likumi nemaz nav izstrādāti. Tāpēc ir vajadzīga ētiskā atbildības izjūta cilvēkā, kas ir jāieaudzina no mazotnes, sākot ar ģimeni, pēc tam turpinot bērnudārzā, skolā, sabiedrībā.
Mums ir jābūt atvērtiem, bet kritiskiem, izvērtējot, kas ir labs un atbilst mūsu cilvēka būtībai, un kas ir slikts, jeb vērsts pret mūsu cilvēcisko būtību. Tas ir liels izaicinājums mūsdienu sabiedrībai Latvijā, kurā sastopas divi materiālismi – viens no padomju laikiem, otrs – no Rietumeiropas. Mēs varēsim izdzīvot kā cilvēki, kā latvieši, kuri ir atvērti visām kultūrām un Eiropas vērtībām tikai tad, ja sapratīsim, kas mēs esam. Tad mēs atrisināsim integrācijas problēmas, dzīvības ētikas un audzināšanas jautājums un, aizstāvot cilvēcību, izveidosim patiesi humānu sabiedrību savā valstī.
Mums ir jākļūst par cilmes šūniņām sabiedrībā
Ne tikai Latvijā, bet visā Eiropā un pasaulē patlaban domā par sabiedrības tālāku attīstību. Atbildes var būt dažādas. Šajā situācijā kristiešiem un cilvēkiem, kuri saprot, kas patiešām notiek, ir jābūt kā cilmes šūniņām, kuras atveseļo sabiedrību. Ja mēs tādi neesam, tad sabiedrībai kaut kas ļoti būtisks pietrūkst. Gan padomju gados Latvijā, gan izsūtījumā Sibīrijā mūsu cilvēki izdzīvoja tāpēc, ka pieturējās ne tikai pie nacionālās identitātes, bet arī pie kultūras un reliģijas saknēm.
Starptautiskā zinātniskā konference, kas nupat notika Rīgā un bija veltīta ticības jautājumiem trešajā gadu tūkstotī, centās palīdzēt saprast, ka problēmas, ar kurām satopamies ikdienā, izriet no mūsu izpratnes par to, kas ir cilvēks. Kad pazūd patiesais cilvēka tēls, zūd iespēja sadzīvot, risināt problēmas, un mēs kļūstam par mežoņiem. Latviešu filozofs Staņislavs Ladusāns, kurš dzīvoja Brazīlijā un juta līdzi Latvijai, teica: "Mēs kļūstam kā mežoņi, kad aizmirstam mūsu garīgās saknes." Bet mēs taču negribam būt mežoņi. Mēs esam kas vairāk, jo, kā Zenta Mauriņa raksta: "Tāpēc, ka mūsu saknes ir debesīs."
Ikdienas steigā, staigājot pa ielu, braucot transportā, mums šķiet, ka pasaule ir tas, ko redzam sev apkārt. Kad uz to pašu vietu paraugāmies no daudzstāvu nama loga, ieraugām pavisam citu ainu. Kaut nedaudz pakāpjoties pa vertikāli, mūsu redzesloks paplašinās. Tāpēc arī tad, kad nezinām ko darīt, mēs vēršam saktu debesīs, kurp ved mūsu garīgā dimensija. Viena no iespējām, kā ik svētdienu pakāpties pa garīgo vertikāli un paraudzīties uz dzīvi ar gudrāku skatienu, ir piedalīties dievkalpojumā. Uz to esam aicināts ikviens, lai atvērtos un ielaistu sevī augstāko gudrību, jo dievkalpojums ir svētbrīdis, kurā Dievs nolaižas līdz mums.