To J. Diekonts sacīja 21. septembrī Salaspilī notikušajā konferencē "Misija – dzīvība".
Oficiāli - spontānais aborts, vecākiem – bērna zaudējums
"Paula Stradiņa slimnīcā Garīgās aprūpes dienesta kapelāne esmu jau septīto gadu," savu stāstījumu iesāk Lelde Titava. "Pirms tam man bija iespēja studēt ASV un apgūt klīnisko pastorālo aprūpi Sentluisas Barnes-Jewish slimnīcā. Atgriežoties Latvijā un strādājot Stradiņa slimnīcā, nonācu pie secinājuma, ka mūsu veselības aprūpes sistēmā daudzas jomas nav sakārtotas atbilstoši civilizētas valsts līmenim. Viena no tām ir saistīta ar medicīnas iestāžu rīcību, atbrīvojoties no spontāno abortu sekām.
No medicīnas viedokļa jēdziens "spontānais aborts" ir klīniski konstatējošs, tas apzīmē darbību, kas notikusi, pārtraucoties grūtniecībai. Šādus bērnus oficiālajā dokumentācijā dēvē par augļiem – vārdā, kas vairāk būtu attiecināms uz augu valsti.
Taču, raugoties no vecāku viedokļa, runa ir par priekšlaicīgi mirušo bērnu mirstīgajām atliekām. Un kapelānes darbā es sastapos ar to, ka vecāki sēro nevis par zaudēto grūtniecību vai spontāno abortu, bet par šo bērnu, kura viņiem nekad nebūs. Zaudējot viņu, tiek zaudēti visi dzīves notikumi, kas ģimenē ir saistīti ar bērna augšanu, priekiem, cerībām, apskāvieniem – visu, kas citiem var palikt nepamanīts, bet vecākiem ir tik svarīgs. Vecāki sēro, un ir svarīgi apzināties, ka cilvēcisku būtni nevar reducēt līdz norises statusam.
Kas notiek ar spontānā aborta bērniņiem
Iedziļinoties problēmas kontekstā, radās trīs būtiski secinājumi. Bērni, kuri mūsu valstī dzimuši līdz 22 grūtniecības nedēļai un kuru svars nesasniedz 500 gramus, netiek reģistrēti kopējā dzemdību statistikā. Vecāki no slimnīcas nesaņem nekāda veida oficiālus dokumentus par bērna dzimšanu – nedz viņu dzimšanas, nedz miršanas fakts netiek fiksēts. Un bērna mirstīgās atliekas kopā ar citiem medicīniskiem atkritumiem tiek utilizētas, oficiāla šo mirstīgo atlieku apbedīšanas vieta neeksistē. Izņemot gadījumus, kad vecākiem, konfliktējot un pastāvot uz savām vecāku tiesībām, izdodas iegūt bērnu mirstīgās atliekas no slimnīcas dzemdību vai ginekoloģijas nodaļām, lai neoficiāli, bet ar cieņu, savus mirušos bērnus apglabātu.
2007. gadā, veicot izpētes darbu kopā ar Stradiņa slimnīcas kapelāni Danu Kalniņu-Zaķi, sākot ar slimnīcas morgu un beidzot ar Rīgas pilsētas krematoriju, nonācām pie šokējošas atklāsmes. Izrādās, ka bērni, kuri ir miruši pēc likumā noteiktajām 22 nedēļām, tātad oficiāli miruši, gadījumos, ja vecāki paši emocionālu vai finansiālu motīvu dēļ nespēj uzņemties viņu apglabāšanu, pazūd bez pēdām.
Zinot to, ka Pierīgā ir izveidota pat dzīvnieku kapsēta, šis atklājums šķita sirreāls. Kā tas varēja notikt, ka mūsu valstī jau gadiem ilgi nepaglabā nedzīvi dzimušos bērnus, bet vienkārši kaut kur iznīcina?
Kad Latviju laiku pa laikam pāršalc šokējoša vēsts, ka kādā atkritumu konteinerā vai izgāztuvē ir atrasts miris jaundzimušais, cilvēki ir sašutuši par tik necilvēcīgu rīcību pret bērnu un viņa mirstīgajām atliekām. Tajā pašā laikā mēs nepadomājam vai pieveram acis uz ne mazāk šokējošu faktu, ka gadiem ilgi medicīnas iestādēs šāda attieksme saskaņā ar pastāvošajiem likumiem ir vērojama pret neskaitāmiem nedzīvi dzimušiem bērniem, kuri netiek vērtēti augstāk par medicīniskiem atkritumiem. Viņu apbedīšanai nav paredzēts neviens vismazākais zemes stūrītis, izņemot vienīgi tos gadījumus, kad vecākiem, apelējot pie savām tiesībām, izdodas atgūt savu pāragri zaudēto bērnu mirstīgās atliekas un apbedīt tās kaut kur neoficiāli.
Nozīmīgs šis jautājums ir tādēļ, ka skar ļoti daudzus vecākus, arī draudžu vidū, kuri piedzīvo bērna zaudējumu. Jo, kā liecina Veselības ekonomikas centra apkopotie statistikas dati, Latvijā, piemēram, 2010. gadā notika 3377 klīniski fiksēti spontānie aborti līdz grūtniecības 22. nedēļai, kas sastāda apmēram 15 % no visām grūtniecībām.
Sabiedrība no vecāku ciešanām norobežojas
Mūsdienās profesionāļu mērķis ir tik ļoti vērsts uz izvairīšanos no ciešanām, ka tas nemanāmi pārvērties par mērķi izvairīties no cilvēciskām attiecībām un kontaktiem vispār. Nevēlēšanās iedziļināties vecāku sāpēs raksturo mūsu sabiedrības attieksmi – par nedzīvi dzimuša bērna nāvi nemēdz runāt. Tas ir neredzams zaudējums, un kā tāds tas vecākiem ir jāiznes caur sabiedrību neapgrūtinošā veidā. Tādēļ tie, kuri saskaras ar šādu zaudējumu, pārsvarā piedzīvo izolējošu attieksmi. Un ne tikai slimnīcās, apkārtējā sabiedrībā, bet arī savās draudzēs, jo cilvēki nezina, kā par to runāt.
Publiski pieejamā informācija liecina, ka kristīgajās kopienās lielāka uzmanība tiek veltīta apzināti veiktajiem aborta gadījumiem, spontānā aborta jeb nedzīvi dzimuša bērna gadījumi reti kad tiek pieminēti. Tie visbiežāk tiek uzlūkoti kā neērtas parādības, kurām notiekot ar cilvēka zaudējumu saistītie pierastie rituāli tiek uztverti kā nepiemēroti un nepieejami. Kristīgās kopienas pasivitāte izpaužas tās nesagatavotībā, sastopoties ar šo dzīves realitāti un nespējot piedāvāt nedz liturģisku, nedz pastorālu, nedz arī teoloģisku skatījumu, lai sniegtu vecākiem atbalstu. Ir tikai daži mācītāji, kuri zvanījuši un meklējuši palīdzību, lai risinātu šo jautājumu.
Trīs mīti par nedzimuša bērniņa morālo statusu
Sabiedrības attieksmes pret nedzimušiem bērniem pamatā ir jautājums par nedzimuša bērna morālo statusu, ko ietekmē trīs galvenie mīti.
Pirmais mīts balstās uz Aristoteļa mācību, kas bija Rietumu civilizācijas izpratnes par cilvēka izcelšanos pamatā. Viņš uzskatīja, ka cilvēka auglis iziet trīs dažādas attīstības stadijas – veģetatīvo, sensitīvo un racionālo. Šī teorija par embrionālās attīstības stadijām (augi, dzīvnieki, cilvēki) ietekmēja sabiedrības apziņu no mūsu ēras sākuma līdz 17. gadsimtam, kad no tās pamazām sāka atteikties. Šodien embrioloģijas zinātne ir pierādījusi, ka apaugļota olšūna nav vienkārši šūnu masa bez savām īpašām pazīmēm. Tā nav līdzīga ne zieda pumpuram, ne dzīvnieka aizmetnim, bet pilnībā un absolūti ir cilvēciskas būtnes dzīvība. Tā ir tāda pati dzīvība, kāda piemīt jaundzimušam bērnam, nobriedušam un vecam cilvēkam.
Otrais mīts ir Aristoteļa akcentētais potencialitātes jēdziens, kas joprojām ietekmē uzskatus par cilvēka augļa morālo statusu un attieksmi pret viņu kā pret iespējamu. Embrijs tādējādi ir potenciālais piedzimušais bērns, vēlāk pieaugušais, bet noteikti nav potenciāls indivīds. Šodien zinātne apliecina, ka bērna individualitāte veidojas jau kopš mātes un tēva olšūnu saplūšanas, un viņa attīstībā nav nekāda pārtraukuma. Viņš jau ir tas indivīds, kas būs arī piedzimstot, līdz pat mūža galam.
Trešais mīts ir saistīts ar diviem iepriekšminētajiem mītiem. Lai gan sieviete un vīrietis uzlūko savu ieņemto bērnu kā personu, viņu viedoklim publiskajā telpā nav noteicošas nozīmes. Jautājums par ieņemtā bērna personas statusu ir cieši saistīts arī ar jautājumu par aborta ētiku. To ētiskās dimensijas atšķetināšanai tiek lietoti trīs kritēriji. Cilvēks kā būtne, kā persona, viņa dzimšana un dzīvotspēja. Ieņemtais bērns ir dzīvs, bet nav dzīvotspējīgs ārpus mātes organisma apmēram līdz 22. grūtniecības nedēļai. Viņš nav piedzimis un pierādījis savu dzīvotspēju. Viņš nav uztverams kā persona, jo nespēj veidot attiecības ar citiem. Un jautājuma "Kad sākas dzīvība?" vietā ir liekams jautājums: "Kad sākas individualitāte?" Ir pieņemts domāt, ka individualitāti raksturo spēja apzināties sevi kā atsevišķu būtni no citiem, attīstītu, apzinīgu, ar spēju domāt. Tomēr jaunākie pētījumi embrioloģijā apliecina ko citu. Vecāki veido kontaktus ar bērnu, un bērns ar vecākiem un apkārtējo pasauli jau no agrīnas grūtniecības laika. Cilvēka dzīves ritms no ieņemšanas brīža ir nepārtraukts.
Civilizētās valstīs vecāku sēras ir respektētas
Sabiedrībai, un jo īpaši kristīgajai kopienai, vajadzētu runāt par to, vai mēs vispār priecājamies par bērna nākšanu pasaulē. Tas nozīmē ne tikai runāt par dzīvības svētumu, smaidīt un būt apgarotiem, ieraugot mazu bērnu, bet gan ar darbiem pierādīt, ka bērns šajā valstī tiek gaidīts, piedalīties likumdošanā, apstrīdēt tos likumus, kas ir pret bērniem un mātēm, un vietā likt tādus, kas ir par bērniem, mātēm, vecākiem un ģimenēm.
Meklējot esošajai situācijai risinājumu, izgaismojās trīs jomas, kurās mūsu valstī ir nepieciešamas pārmaiņas. Tās ir: likumdošanas nepilnības attieksmē pret nedzimušu bērnu, veselības aprūpes iestāžu koncepciju un regulu neesamība, skaidri definēta medicīnas iestāžu respektējoša rīcība ieņemtā bērna nāves gadījumā, ar mērķi mazināt vecāku ciešanas. Jo, piemēram, māmiņas Īrijā, Anglijā, Vācijā, visur, kur latvieši ir aizbraukuši, saskaras ar kaut ko pilnīgi pretēju. Viņu sēras tiek respektētas, viņas drīkst apglabāt savus bērnus, vienalga, kurā grūtniecības nedēļā tie ir dzimuši un gājuši bojā. Vecāki sagaida rūpes par savu mirušo bērnu arī Latvijā, lai cik mazs viņš būtu. Nevērīgā attieksme pret viņu mirstīgajām atliekām ir spilgts piemērs zaudējuma ciešanu esamības noliegumam.
"Dvēseļu dārzs" – iespēja pārskatīt savu attieksmi pret nedzīvi dzimušajiem bērniem
Vēlme veidot "Dvēseļu dārzu" radās tādēļ, ka ikdienas darbā slimnīcā saskārāmies ar ģimenēm, kuras zaudēja bērnus grūtniecības laikā, kas nedaudz pārsniedza 22 nedēļas. Dažkārt tie bija atkārtoti zaudējumi, un tādos gadījumos vecākiem bija jāpieņem ļoti smags lēmums. Vai nu labprātīgi atsacīties no bērna mirstīgajām atliekām, vai rīkot bēres otro vai pat trešo reizi. Mēs sapratām, ka ir steidzīgi jāatrod īpaša vieta, kur var apbedīt nedzīvi dzimušo bērnu mirstīgās atliekas. Studējot un strādājot ASV, uzzināju par slimnīcas pārziņā esošo "Soul garden" jeb "Dvēseļu dārzu". Slimnīca pati kremēja un apglabāja šo bērnu pelnus gadījumos, kad vecāki to nespēja uzņemties.
Domājot par piemērotāko atrašanās vietu šādam dārzam, pieņēmām lēmumu meklēt to kādas draudzes teritorijā, jo rūpes par šādu dārzu būtu iespēja kristīgai kopienai demonstrēt visai sabiedrībai savu labo gribu un attieksmi. Mēs sākām ar luterāņu draudzēm. Devāmies pie Latvijas Evaņģēliski Luteriskās baznīcas vadības. Mūsu ideja saņēma atbalstu, par ko bijām ļoti priecīgas. Bija tikai jāatrod draudze, kas uzņemtos rūpes šādu dārzu.
Tikāmies ar vairākiem Rīgas draudžu mācītājiem cerībā, ka mūsu entuziasms atbalsosies cilvēkos, kurus satiksim, un draudze novērtēs unikālo kalpošanas iespēju. Tomēr tā nenotika. Mēs saņēmām dažādas atrunas. "Mums pašiem savu bēdu pietiek." "Draudze nav ar mieru, tikai kapu teritorijā." "Cilvēki nāks laulāties un te kaut kas tāds?!" Mums kā LELB kapelānēm tā bija ļoti sāpīga vilšanās, jo šie atteikumi liecina par ļoti nopietnu tendenci kristīgajā kopienā – katra atsevišķa draudze var kļūt par klubu, kurā svešinieks ar savām sāpēm netiek ielaists.
Tomēr mēs turpinājām darbu pie projekta, un devāmies uz Svētā Alberta Romas katoļu baznīcu. Kardināls Pujats uzklausīja mūsu priekšlikumu un deva savu svētību. Šī ir Stradiņa slimnīcai vistuvākā baznīca, jo atrodas ielas pretējā pusē. Pie šī draudzes dievnama ir plaša zaļā zona, un mēs atradām brīvprātīgu dārza dizaineri, kura izstrādāja "Dvēseļu dārza" projektu. Kāda ģimene mums uzticēja savu apdrupušo eņģelīti, kuru mākslinieks restaurēja, atlejot kopiju. Un mēs atradām mecenātu, kurš nedomājot piešķīra dārza izveidei nepieciešamo naudas summu.
Šodien par "Dvēseļu dārza" nozīmi un nepieciešamību vairs nav nekādu šaubu. Kopš atklāšanas brīža tajā ir notikušas daudzas priekšlaicīgi nedzīvi dzimušo bērniņu bēres. Reizi gadā tur tiek apbedīti visi tie pelni, kas gada laikā tiek uzkrāti īpašā urnā Rīgas pilsētas krematorijā tajos gadījumos, ja vecāki savus nedzīvi dzimušos bērniņus paši nespēj apglabāt.
Jau dārzu veidojot sapratām, ka reizi gadā tajā ir nepieciešams kopīgs svētbrīdis, jo īpašam rituālam ir svarīga nozīme gan vecāku dzīvē, gan slimnīcas kapelāna darbā, gan visas sabiedrības dzīvē. Cilvēkiem ir jāuzzina par iespēju pārskatīt, mainīt vai veidot savu attieksmi pret nedzīvi dzimušajiem bērniem, kuri ir pelnījuši cieņas pilnu attieksmi pret viņu mirstīgajām atliekām kaut vai tikai viena fakta dēļ – viņi ir tādi paši cilvēki, kādi kādreiz bijām arī mēs visi.
Ir ļoti daudz iespēju, kā uzzināt kopienas vajadzības un rūpes, un tam nevajadzētu aprobežoties tikai ar savas draudzes sienām, bet arī ieklausīties nesadzirdētajās balsīs ārpus tām. Iekļaut savas uzmanības, mīlestības un rūpju lokā arī marginalizētās grupas, tādas, kā, piemēram, šos vecākus, kuri piedzīvo pat vairāku bērnu (līdz 22 grūtniecības nedēļām) zaudējumus.
Vai viņu balsis pirms "Dvēseļu dārza" kāds dzirdēja? Mums, veidojot "Dvēseļu dārzu", šāda ieklausīšanās bija galvenā motivācija. Kopiena sākas tur, kur mēs sākam saprast citu stāstus. Un tam vajadzētu mūs visus rosināt meklēt jaunus veidus, kā apzināt "pelēkās zonas" jeb šos neuzklausītos stāstus, iekļaut tos kopējā stāstā un risināt jautājumus, kas vērsti uz kopienas saliedēšanu."
Iepriekš:
Dvēseļu dārzā pieminēs nedzīvi dzimušos un drīz pēc dzemdībām mirušos bērnus
