Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Visi ņem, man arī vajadzētu
Tas, ka piecus, sešus gadus atpakaļ tik daudzas ģimenes ņēma hipotekāros kredītus, zināmā mērā notika masu psihozes ietekmē. Bankas reklamēja hipotekāros kredītus, un daudzi pirka ne tikai vienīgo mājokli sev vai savai ģimenei, bet uz kredīta iegādājās vairākus nekustamos īpašumus, ko pārdeva, lai gūtu peļņu. Cilvēki pat pameta savu profesiju un sāka nodarboties ar nekustamo īpašumu tirdzniecību, redzot, cik lielu naudu ātri varēja nopelnīt, tikai pērkot un pārdodot.

Sabiedrības psiholoģiskais noskaņojums bija tik ļoti sakāpināts, ka likās, ja visi ņem, man arī jāņem. Piedevām tas notika brīdī, kad uzlabojās materiālais stāvoklis, cēlās algas un daudzi cilvēki pieņēma lēmumus, ļaujoties tā brīža noskaņojumam, ka labklājības līmenis turpinās celties un ies tikai uz augšu.

Vēlme dzīvot labāk ir dabiska
Hipotekārā kredīta ņemšana ir nopietns ģimenes lēmums, ko cilvēki pieņem, vadoties pēc pieejamās informācijas un personiskās pieredzes. Pēc padomju režīmā pavadītā pusgadsimta, kad vairumam Latvijas iedzīvotāju bija fiksētās algas un veikalos preces bija ļoti ierobežotā daudzumā, nāca atjaunotās brīvvalsts gadi, kad palielinājās ienākumi un milzīgos apmēros pieauga preču piedāvājums. Iedzīvotāji gadu desmitiem bija ilgojušies pēc cilvēka cienīgas dzīves, kāda bija radiem un paziņām, kuri Otrā pasaules kara laikā bija devušies bēgļu gaitās uz Eiropas valstīm, Kanādu, ASV, Austrāliju un citām vietām.

Cilvēku vēlme dzīvot labāk ir dabiska, un tā tas ir bijis visos laikos. Kad arī pie mums, pateicoties atgūtajai brīvībai, šī iespēja pavērās, mēs vairs negribējām gaidīt. Un hipotekārie kredīti deva iespēju dzīvot savā sapņu mājā vai dzīvoklī uzreiz, bet samaksāt to pakāpeniski daudzu gadu garumā.

Iesēj vienu graudu un novāksi desmit
Ar to, ka mēs negribējām gaidīt, mēs arī atšķiramies no saviem senčiem. Mūsu vecvecāki pirmās brīvvalsts laikā krāja naudu iecerētajam mērķim vairākus gadus, un viņiem bija laiks apsvērt, vai iecerēto lietu patiešām vajag, vai tā ir bijusi tikai mirkļa iegriba. Pērkot uz kredīta, ir otrādi – kārotā lieta mums ir uzreiz, bet par to, vai patiešām vajadzēja, mēs domājam pēc tam.

Otra atšķirība ir tā, ka vecmāmiņu laikos darbojās princips – iesēsi vienu graudu, novāksi vārpu ar desmit graudiem. Prasme labi strādāt un gudri saimniekot bija sabiedrībā ļoti cienītas vērtības, pateicoties kurām ļaudis kļuva turīgi, viņu labklājība pieauga, nauda uzkrājās, un viņi dzīvoja bez parādiem. Šāds saimniekošanas princips bija saskaņā ar Dieva vārdu Bībelē un latvisko dzīvesziņu, kas mācīja: "Dod Dieviņi otram dot, ne no otra mīļi lūgt." Šādu saimniekošanas pieredzi pirmās brīvvalsts laikā bērni ieguva ģimenē, un viņiem labi veicās.

Taču padomju režīms masveidā iznīcināja ekonomiski gudros cilvēkus, atņēma viņu īpašumus un degradēja darba tikumu. Padomju laikā tas, ka cilvēks labi strādāja, nebūt negarantēja viņa izaugsmi, jo, lai kāptu pa karjeras kāpnēm, bija jāstājas komunistiskajā partijā. Padomju sistēmā valdīja ateisms, liekulība un bailes, jo cilvēku varēja pasludināt par tautas ienaidnieku vai nokaunināt biedru sapulcē. Nekādu augstāku vērtību nebija.

Patlaban mēs joprojām esam postpadomju sistēmā, kur nav vērtību, jo latviskā dzīvesziņa un ticība Dievam daudziem ir zudusi. Valda morālais relatīvisms, un ar godprātīgu darbu nopelnīt naudu ir grūti, toties ātri var tikt pie bagātības, likumīgi apkrāpjot citus cilvēkus. Ir zudis taisnīgums samaksā par kārtīgi padarītu darbu, un cilvēki neredz izaugsmes iespējas.

Kas citur ir tāds, kā pie mums nav
Mūsu tautieši, kuri emigrējuši uz Angliju vai kādu citu Eiropas valsti, strauji veido savu karjeru. Uzņēmumu vadītāji pamana, ka cilvēks labi strādā, un virza šādu darbinieku pa karjeras kāpnēm uz augšu, jo uzņēmuma panākumu pamatā ir labi speciālisti. Bet milzīgais bezdarbs, ko krīze izraisīja Latvijā, pastiprināja tendenci, ka cilvēks, kurš darbavietā ir pieņemts nevis kā radinieks, paziņa vai vajadzīgs cilvēks, var strādāt, cik grib, bet vairāk par minimālo algu bieži vien nesaņem. Pat tie cilvēki, kuriem šodien ir darbs, neredz attīstības iespējas ne naudas, ne karjeras ziņā, un tas ir iemesls, kāpēc Latviju pēdējā laikā pamet arī šīs zemes patrioti.

Labklājība prasa pūles un laiku
Pirmie no valsts lielā mērā aizbrauca cilvēki, kuri gribēja dzīvot labi uzreiz – viņi negribēja gaidīt, kamēr šī valsts pacelsies no pelniem. Bet tā labklājība, kādā dzīvo cilvēki Rietumeiropas valstīs, ir ilgi būvēta, tāpēc uzreiz tā kā tur, pie mums nebūs.

Traucē arī tas, ka cilvēku domāšanā joprojām ir jūtams iespaids no padomju laikā valdošās plānveida ekonomikas. Cilvēki tika izglītoti un pēc tam nosūtīti strādāt uz konkrētām darbavietām. Vajadzēja tikai apgūt profesiju, bet darbu atrada valsts. Pēc šīs sistēmas sabrukuma situācija radikāli mainījās – kapitālismā neviens neko nepiedāvā, jo atbildība par profesijas izvēli un darbu gulstas uz cilvēku pašu.

Iniciatīva ir jāuzņemas pašam, ir jābūt gatavam riskēt, zaudēt un mēģināt atkal. Tie cilvēki, kuri gaida, ka kāds atnāks un pateiks kas jādara, joprojām jūtas kā no laivas izmesti. Tāpēc ģimenē, audzinot bērnus, jau no mazotnes ir vēlams arī viņus iesaistīt lēmumu apspriešanā un pieņemšanā, lai viņi redzētu, ka arī no viņu lēmumiem un rīcības dzīvē daudz kas ir atkarīgs.

Kārdinājumi ir visapkārt
Problēmas rodas arī no salīdzināšanas. Mēs dzīvojam pasaulē, kur nekas visiem nav vienādi daudz. Līdz ar to prātīgāk ir skatīties ne tik daudz pa labi un pa kreisi, bet gan uz savām iespējām. Tāpēc daļēji problēma ir arī tajā, ka mums grūti atzīties, ka ir lietas, ko citi cilvēki amata, algas vai mantojuma dēļ var atļauties, bet mēs ne.

Tas, ka mēs kaut cik reālistiski redzam situāciju, kādā esam, ļoti palīdz saglabāt skaidru prātu, kad tiekam kārdināti. Raugoties no garīgā viedokļa un domājot par Bībelē teikto, jāatzīst, ka hipotekāro kredītu reklāmās, tāpat kā visās citās, redzama klasiskā kārdināšanas shēma. No sākuma cilvēku iekārdina un viņam ir tikai jāpaņem. Taču neviens nedod par velti.

Agrīnā kapitālisma attīstību lielā mērā ietekmēja reformācijas laika franču teologa Žana Kalvina uzskati, ka ir jādzīvo atturīgs, pieticīgs dzīvesveids, un cilvēki, čakli strādājot, uzkrāja naudu. Kalvins uzskatīja, ka aizdot uzkrāto naudu nav grēks, un tas veicināja kapitālisma attīstību tādā veidā, kādā tas pastāv šodien.

Septiņreiz apsver, pirms ņem
Kredīta ņemšana uz procentiem ir cilvēka izvēle, un līdz ar to uz viņu gulstas arī atbildība par šo lēmumu. Izvērtējot kredīta atdošanas iespējas, daudzi rēķinās tikai ar vienu – optimistiskāko jeb A variantu. Taču ir jāapsver arī B variants jeb atkāpšanās ceļš. Un ir labi, ja ir arī C un D variants – cilvēks spēj paskatīties uz savu situāciju no vairākiem rakursiem, līdz pieņem lēmumu.

Arī kredīta ilgums ir nopietni jāapsver. Kāds cilvēks stāstīja, ka bijis pie mācītāja un teicis, ka paņēmis kredītu uz 30 gadiem. Mācītājs viņam atbildējis: "Tu ko, ar Dievu līgumu esi noslēdzis?"

Un vēl noteikti ir jābūt skaidrībai, kāda ir cilvēka kā kredīta ņēmēja aizsardzība. Bankas nav labdarības iestādes, tās strādā, lai gūtu peļņu. Banka kā kredīta devējs un privātpersona kā kredīta ņēmējs ir divas atšķirīgas "svara kategorijas", un ir jābūt ne vien bankas, bet arī kredīta ņēmēju aizsardzībai, kas iestrādāta likumos. Tas, ka cilvēki zaudē savus īpašumus un vēl paliek bankām parādā, liecina, ka viņu intereses nav pietiekami aizstāvētas, un viņiem ir vajadzīgs gan sabiedrības morāls atbalsts, gan likumdevēja reāla rīcība.

Iepriekš:
Četru bērnu māmiņa no Pierīgas: "Hipotekārais kredīts mājai noveda pie tā, ka pazaudējām visu, kas mums bija"
Ģimene Saulkrastu novadā: "Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, kredītu noteikti neņemtu"
Ģimene no Inčukalna: Kļuvām par kredīta ķīlniekiem