Gribējām cilvēcīgus dzīves apstākļus bērniem
Ņemt hipotekāro kredītu mēs ar vīru izlēmām ap 2004. gadu, jo bankas skaisti un pārliecinoši reklamēja iespēju dzīvot labi tūlīt un tagad. Nolēmām izmantot šo piedāvājumu, jo mūsu ģimenē aug četri bērni, un 32 kvadrātmetru lielajā divistabu dzīvoklī, kurā es pati uzaugu, mums bija kļuvis daudz par šauru. Dzīvoklis atradās vecā, gandrīz pussabrukušā mājā, kurā nebija ne kanalizācijas, ne ūdens. Bija jādomā, pie kura no radiniekiem aizbraukt nomazgāties, un gribējās, lai bērniem tas vairs nebūtu jāpiedzīvo. Vīram bija labs darbs, arī es iekārtojos labi apmaksātā darbā, tāpēc nolēmām ņemt kredītu mājai.
Atradām nelielu, vecu vasarnīcas tipa māju, ko gribējām pārbūvēt par normālu privātmāju, lai katram bērnam un mums ar vīru būtu sava istaba. Viena no tolaik teju visām pretimnākošajān bankām mums piedāvāja ļoti lojālus noteikumus ar labu procentu likmi. Lai būtu pirmā iemaksa kredītam, mēs savu dzīvokli, kas atradās netālu no jūras, pārdevām kā vasarnīcu, un paņēmām aizņēmumu.
Kamēr bija darbs, maksājām kredītu un bijam laimīgi, ka mums ir sava māja, pagalms un dārziņš. Prieks patiešām bija liels. Arī attiecības ar banku bija labas – mums teica paldies, ka esam ņēmuši kredītu, un aicināja piedalīties aptaujās, kurās varēja laimēt biļetes uz koncertiem vai ko citu. Tas bija patīkami.
Meklējot atbalstu, ieguvām jaunas, vēl smagākas problēmas
Viss krasi mainījas, kad sākās krīze. Vīrs palika bez darba, arī man nācās to zaudēt. Mums nebija naudas, ko maksāt par kredītu, tāpēc 2008. gadā mēs abi devāmies uz banku, paskaidrojām, kādā situācijā esam nonākuši, un lūdzām, lai banka mūs atbalsta, piešķirot kredīta brīvdienas uz pusgadu.
Banka šo lūgumu izpildīja. Pirms mēs parakstījām jauno līgumu, bankas pārstāvji mums iedeva izlasīt līguma projektu. Mēs piekritām tam, jo jaunā līguma noteikumi bija gandrīz tādi paši kā iepriekšējā līgumā. Parakstot jauno līgumu, ar kura projektu bijām iepazinušies, mēs vēlreiz to nepārlasījām, jo bankai, kas ir juridiska persona, uzticējāmies.
Tikai pēc pāris mēnešiem atklājām, ka esam parakstījuši līgumu ar pavisam citiem notiekumiem. Mēs bijam ielikti riska grupā, kas nozīmēja lielākus un soda procentus, kā arī daudz īsāku laika periodu, kad var iekavēt maksājumu.
Pēc kredīta brīvdienām kādu laiku veicām maksājumus, bet tad vīrs atkal palika bez darba un mēs iekavējām kārtējo maksājumu. No bankas pienāca brīdinājums, ka ir izauguši lieli procenti. Izrādījās, ka, ja pirms kredīta brīvdienām bija jāmaksā, ja pareizi atceros 0,02 % no neapmaksātās summas, tad tagad bija uzlikti 0,5 % no visas summas. Un, ja pirmajā līgumā mēs maksājumu varējām aizkavēt 20 dienas, tad otrajā līgumā, ko pie parakstīšanas vēlreiz nepārlasījām, tikai piecas dienas.
Respektīvi, mēs rēķinājamies ar 20 dienām, bet dienā, kad gribējām norēķināties ar banku, saņēmām paziņojumu, ka esam parādā 2,5 tūkstošus latu. Par nepilnām desmit dienām summa bija ļoti pieaugusi. Ar to arī viss sākās.
Tik daudz naudas mums nebija, tāpēc aizņēmāmies naudu no radiem. Kad bijām savākuši vajadzīgo summu, lai nomaksātu parādu, devos uz banku. Noliku darbiniecei naudu, bet viņa teica: "Vienu mirklīti, mēs saskaitīsim, cik jūs esiet parādā." Sacīju: "Jūsu sūtītajā vēstulē ir teikts, ka 2,5 tūkstoši latu." Uz to bankas darbiniece atbildēja: "Nē, nē! Uz šo dienu jūs esiet parādā 3 580 latus." Atgādināju, ka es taču apsolīju, ka samaksāšu, uz ko darbiniece atteica, ka tas neko nenozīmē, jo ir iekavētas vēl piecas dienas.
Tad pateicu, ka līguma projektā, ko banka mums iedeva izlasīt, bija citi noteikumi. Uz to bankas darbiniece atbildēja, ka diemžēl kredīta speciālisti izlēmuši, ka grib, lai mēs parakstām šādu līgumu. Jautāju: "Kāpēc jūs mūs nepabrīdinājāt?" Atbilde bija: "Jebkurā gadījumā ar iesniegumu, kurā lūdzāt kredīta brīvdienas, jūs uzreiz tikāt ielikti riska grupā. Un līdz ar to jums vienalga nāktos parakstīt šo līgumu."
Atklāti sakot, mēs nezinājām, kā dzīvot tālāk. Radikāli mainījās ne tikai noteikumi, bet arī attieksme, ar kādu bankas pārstāvji izturējās pret mums. Sākās morālais spiediens un pārmetumi: "Vajadzēja domāt ātrāk, ka jūs nevarēsiet nomaksāt." Teicu: "Bet jums taču ir speciālisti, kuri analizē ekonomisko situāciju valstī un prognozē notikumus. Kāpēc viņi mūs kā klientus nebrīdināja un nepalīdzēja meklēt risinājumu? Mēs taču atnācām, godīgi izstāstījam savu situāciju un lūdzām profesionālu atbalstu."
Piedāvājām bankai savus risinājumus
Domādami, ko darīt, mēs ar vīru nolēmām pārdot savu īpašumu un atradām pircēju, bet viņš negribēja pirkt par tik lielu summu. Braucām uz banku runāt, bet tās pārstāvji nepiekrita, ka pārdodam māju lētāk. Viņiem vajadzēja to summu, ko bijām parādā.
Nācās iziet no šīs mājas, jo no bankas saņēmām vēstuli, ka mums 15 dienu laikā ir jāatdod atslēgas. Ja nē, tad mūs izliks ar policiju. Ar vīru negribējām pieļaut, ka bērni piedzīvo tādu šoku, ka mūs ar policiju izliek no mājām, tāpēc noīrējām dzīvoklīti un pārcēlamies uz to. Saimnieki bija sveši, bet ļoti saprotoši cilvēki, un ļāva mums maksāt, kad varējam, ja vīram darbā aizkavējās algas izmaksa.
Pirms tam es bankai arī piedāvāju, ka varbūt varam palikt dzīvot mājā un maksāt uz to brīdi tik, cik varam, jo tas tomēr ir mūsu īpašums. Vasaras tipa mājiņu, ko nopirkām par kredītu, vīrs ar savam rokām gandrīz pilnībā pārbūvēja – pusi mājas piebūvēja klāt un uzcēla otro stāvu. Viss, ko pie mājas darījām, bija ar domu, ka tas paliks bērniem, tāpēc negribējām māju zaudēt. Banka tam nepiekrita, ka maksājam cik varam, līdz materiālā situācija uzlabosies.
Aptuveni pēc pusgada banka mums piedāvāja to variantu, ko sākumā piedāvājām mēs – teica, lai samklējam to pašu pircēju un pārdodam viņam māju lētāk. Jautāju: "Kur lai viņu meklēju, un, ja cilvēks gribēja pirkt īpašumu, viņš jau sen to ir izdarījis. Vai viņš gaidīs, kamēr banka atļaus pārdot māju par tādu summu, kādu viņš ir gatavs maksāt?"
Vēl pēc kāda laika banka mums piedāvāja, lai maksājam tik, cik varam. Es jautāju: "Vai tas nozīmē, ka mēs varam braukt atpakaļ uz savu māju?" Viņi bija ļoti izbrīnījušies: "Kā, vai tad jūs esiet izbraukuši no tās?" Es atgādināju par viņu sūtīto brīdinājuma vēstuli, ka 15 dienu laikā mums no mājas ir jāizvācas, citādi mūs izmetīs ar policiju.
Ar cerību, ka viss mainīsies uz labo pusi, mēs ievācāmies savā mājā atpakaļ, dzīvojam tajā un maksājām, cik uz to brīdi varējām. Un mums turpināja pienākt vēstules, ka nesamaksātais parāds aug arvien lielāks un lielāks. Pēc pusotra gada mūsu 80 tūkstoši latu lielais kredīts, ko paņēmām, procentu dēļ bija pieaudzis līdz 127 tūkstošiem latu.
Ar kredīta brīvdienām sākās ceļš uz maksātnespēju
Tad notika tiesa, kurā banka māju mums attiesāja. Pusgada laikā varējām iesniegt pretenzijas pret banku vai arī apmaksāt visu summu, lai dabūtu savu māju atpakaļ. Kā mēs varam protestēt, ja nebijām maksājuši, jo mēs nebijām spējīgi maksāt? Tāpēc labprātīgi piekritām, ka māju liek izsolē. Ieradās vērtētāji, kas to novērtēja.
Pēc tam gadu vai mazliet vairāk dzīvojam šajā mājā praktiski uz koferiem. Ja kāda mašīna piebrauca vai piebremzēja mājas tuvumā, es ik reizi skrēju skatīties, vai nav ieradušies tiesu izpildītāji un policija, lai liktu mūs ārā. Uz nervu pamata sākas nopietnas veselības problēmas un mēs māju atstājām labprātīgi – ar vīru un bērniem nolēmām, ka mums tā ir jāpamet, lai kaut cik atgūtu veselību pēc visiem kreņķiem un pārdzīvojumiem. Mēs atstājām māju un nezinām, kas ar to būs.
Tagad īrējam dzīvokli. Šis ir lielāks par to, kas mums bija, te ir izolētas istabas, dzīvoklī ir ūdens un kanalizācija. Apkure ir ar malku. Sirds joprojām sāp par savu māju, bet toties naktīs varu mierīgi gulēt – nelecu pie logiem un neskrienu uzreiz pie durvīm, ja liekas, ka kāds pieklauvē vai kāda mašīna piebremzē. Man un vīram nervi ir mierīgāki un līdz ar to arī bērniem ir mierīgāka dzīve.
Ja būtu iespēja laiku pagriezt atpakaļ, mēs noteikti kredītu neņemtu un nekādā gadījumā nelūgtu kredīta brīvdienas. Ja būtu varējuši pusgadu sakost zobus un vismaz kaut kādā veidā maksāt kredītu, tad varbūt mēs būtu savā mājā. Pēc kredīta brīvdienām mūsu parāds bankai pieauga tik strauji kā sniega bumba, kas no kalna veļas bezdibenī. Patlaban vienīgā iespēja, kā tikt vaļā no trakajiem parādiem, mums ir maksātnespēja.
Par tādu summu, kādu mēs esam bankai parādā, māju neviens nemaksās, jo cilvēkiem vairs nav pirktspējas. Un atlikums mums jebkurā gadījumā būs jāmaksā. Uz doto brīdi ar vīru strādājam abi, bet saņemam tikai minimālās algas. Un mūsu ģimenē aug četri bērni, no kuriem tikai vecākais nupat kļuva pilngadīgs.
Iepriekš:
Ģimene no Inčukalna: Kļuvām par kredīta ķīlniekiem
11.07.2013 17:11
Ģimene Saulkrastu novadā: "Ja laiku varētu pagriezt atpakaļ, kredītu noteikti neņemtu"
Autors Rasma RudzāteBanku reklāmu vilinošo piedāvājumu ņemt hipotekāro kredītu, lai dzīvotu labāk tūlīt un tagad, izmantoja arī daudzbērnu ģimene Saulkrastu novadā. Kā solītais realizējās dzīvē, stāsta četru bērnu mamma Maira (vārds mainīts).