Portāls "Apriņķis.lv" ieskaitījās vēstures pūralādē, lai jums pastāstītu par skaistu vasaru Jūrmalā, kad Blaumanis iemīlēja sava drauga sievu.
Kad draugs kļūst par brāli
Blaumaņa dzīvē liela nozīme bija viņa tuvākajiem draugiem un līdzgaitniekiem, un viens no tādiem bija baltvācu dzejnieks un žurnālists Viktors fon Andrejanovs, kurš kopā ar savu sievu dzīvoja Jūrmalā. Ar viņu Blaumanis iepazinās, strādādams laikrakstā "Zeitung fur Stadt un Land" tālajā 1889. gadā. Viktoram fon Andrejanovam piederēja vasarnīca Asaros, Kāpu ielā 44, kurā biežs viesis bija arī Rūdolfs Blaumanis. Pirmoreiz ievērojamais rakstnieks Asaros ciemojies 1890. gadā.
Uz Asariem Blaumanis brauca tādēļ, lai atgūtu savu veselību, jo rakstnieks slimoja ar plaušu tuberkulozi. Viņš cerēja, ka vairāk par ārstu ieteiktajām zālēm viņam palīdzēs atpūta pie jūras un svaigais, tīrais priežu gaiss. Viņš patiesi ticēja, ka jūra spēs viņu dziedināt.
Otrs iemesls, kādēļ viņš ar lielu prieku brauca uz Jūrmalu, bija iedvesmas smelšanās jauniem darbiem. Raiņa un Aspazijas vasarnīcas muzeja speciāliste Aija Magone stāsta, ka Brakos viņš nespēja pilnvērtīgi pievērsties īstam, radošam darbam, jo lauku mājas saimniecības darbus ar rakstīšanu savienot bijis grūti. Tādēļ ielūgums viesoties Jūrmalā, lai gūtu iedvesmu, nāca tieši laikā. 1890. gada vasarā, neilgi pirms Blaumaņa viesošanās Jūrmalā, uz to vēstulē viņu mudināja arī draugs Viktors: "Arī tev tagad nopietni jādomā par radīšanu. Es gribu, lai Blaumanis tiek cildināts kā novelists, dramaturgs – un neviens cits!" Viņš Blaumanī saskatīja lielu, daudzsološu talantu un patiesi vēlējās atbalstīt dzimstošo latviešu literatūras zvaigzni.
Blaumanis dievināja jūru, tā viņu sajūsmināja, pievilka gluži kā magnēts, viņš varēja stundām ilgi klaiņot gar krastu un nodoties pārdomām. Andrejanovu namā viņš tika uzņemts kā tuvs un ilgi gaidīts ciemiņš, un par to jāpateicas Viktora laulātajai draudzenei Marijai, kura rūpējās, lai rakstnieks pie viņiem justos kā savās mājās.
Tas, kā izskatījās Viktora fon Andrejanova sieva, nav zināms, jo nevienā Latvijas muzeju krātuvē viņas foto nav atrodams. Toties zināms, ka Marija bija ļoti skaista sieviete, sarkanmataina skaistule, viņa brīvi orientējusies mūzikā un literatūrā – tas rakstnieku sajūsmināja. Dienas vasaras namā tika aizvadītas sarunās par mākslu un literatūru. Un, atgriežoties Brakos, pēc Jūrmalā pavadītās vasaras viņš ātrā tempā saraksta vienu no savām ievērojamākajām lugām "Pazudušais dēls".
Marijas valdzinājums
Paiet laiks, un 1903. gada jūlijā viņš atkal ciemojas pie Andrejanoviem Kāpu ielā. Todien, kad Blaumanis ierodas, notiek svinības, un Andrejanova dzīves draudzene Marija svin savu trīsdesmito dzimšanas dienu. Svinību laikā viņa uzaicina rakstnieku sadzert tubrālības un abi apmainās ar māsas un brāļa skūpstu. Andrejanova sieva ik uz soļa rūpējas par savu mīļo Blaubi, tā viņa mēdza saukt Blaumani, bet rakstnieks mājas saimniecei deva poētisku mīļvārdiņu – Puķudvēsele. Un visa viņu abu vasara paiet dzirkstošā, saules apspīdētā dzīvespriekā – sarunājoties, smejoties, muzicējot.
Marijas un Blaumaņa starpā uzplaukst abpusējas, sirsnīgas jūtas. Bet Rūdolfu sāk mākt aizdomas, vai šī viņu abu draudzība un atklātība neaiziet par tālu. Kad pēc ciemošanās Jūrmalā Blaumanis atgriežas Brakos, viņš saņem vēstuli no Marijas, kurā ir šādas rindas: "Tev jāatzīst, ka Tu savu burvju varu būsi iemantojis no kādas ļaunas fejas (kas katrā ziņā ir arī labā), jo tādu galvas sagrozītāju, kāds Tu esi, otru būs grūti atrast." Tāpat sajūsmas pilnus vārdus par Asaros pavadītām dienām vēstulē brālim Arvīdam raksta arī pats galvas sagrozītājs.
Tā paša gada rudenī Blaumanis apmetas pie Andrejanoviem Rīgā, Dzirnavu ielā 9, jo viņam galvaspilsētā savas patstāvīgas dzīves vietas nebija. Un tad 13. novembrī pēkšņi notiek incidents. "Andrejanovs sastrīdējies ar savu sievu. Blaumanis mēģinājis abus samierināt. Andrejanovs izņēmis revolveri un grasījies Blaumani šaut. Blaumanis tūliņ gājis prom, pa trepēm lejā. Pēc tam Andrejanovs apķēries, ka nav labu izdarījis, steidzies Blaumanim pakaļ, atvainodamies un jautādams: "Vai es tevi gribēju šaut?" Pēc tam viņš iedevis Blaumanim revolveru, teikdams: "Nošauj mani!" Blaumanis paņēmis revolveru un visas lodes izšāvis grīdā," tās dienas notikumus savās atmiņu piezīmēs atstāsta viņa brālis Arvīds.
Saspīlējums starp senajiem draugiem virmoja gaisā, to vēl īpaši kurināja Viktora vecāki, sevišķi māte, kura Blaumaņa un viņas vedeklas savstarpējās simpātijās sajutusi draudus ģimenes godam. Arī Jūrmalas muzeja speciāliste pieļauj, ka iemesls tā rudens notikumiem ir tas, ka Viktors sācis nojaust, ka viņa sievas draudzība ar Blaubi nemaz tik nevainīga nav. "Incidents ar šaušanu visdrīzāk bijis greizsirdības dēļ," pieļauj muzeja darbiniece. Pēc pāris mēnešiem, 1904. gada pavasarī, Andrejanovu pāris Latviju pamet, pārvācoties uz dzīvi Berlīnē.
Mīlas vēstules no Berlīnes
Kad Marija 1905. gadā kļūst par atraitni, viņa ar Blaumani sāk vēstuļu saraksti, kas ilgst vairākus gadus. Literatūras pētnieki ir apzinājuši, ka no tā laika ir saglabājusies 51 Marijas vēstule Blaumanim, kas kopumā veido aptuveni 300 lappušu. Lai gan Marijas vēstules ir saglabājušās vēstures krājumos, diemžēl Blaumaņa atbildes vēstules ir pagaisušas, tādēļ ir grūti saprast to, ko viņš pret Mariju jutis.
Lasot tā laika Marijas rakstītās vēstules, var apjaust dziļu, maigu draudzību, ilgošanos un aicinājumu uz dziļākām attiecībām. Vēstulēs viņa lūdz Blaumani nevienam Rīgā neizpaust par abu sarakstīšanos. Viņa raksta: "Ja vēstules nonāktu neīstās rokās, tad es būtu pazudusi."
Iespējams, šāds lūgums ir tādēļ, ka viņa baidās no radu, draugu un paziņu nosodījuma. Un šīs bailes nav veltīgas, jo katram, kurš savu turpmāko dzīvi saistītu ar Viktora fon Andrejanova atraitni, būtu darīšana arī ar nelaiķa vecākiem. Tāpat Viktora vecāki vēl aizvien psiholoģiski vajāja savu vedeklu, pat liekot izsekot viņas dzīvi Berlīnē. Puķudvēseles vēstulēs jaušams, ka viņai vēl aizvien ir sirsnīgas jūtas, viņa rakstnieku aicina pie sevis. "Viņa lolo cerību, ka nu abi varētu būt kopā, jo ne viņa, ne Blaumanis nav precēti," pieļauj muzeja darbiniece.
Blaumanis pie viņas tā arī neaizbrauc, ir atturīgs, izvairīgs. Muzeja speciāliste Aija Magone stāsta, ka, lai arī Rūdolfa sirdī bijušas jūtas, viņš nespējis pārkāpt saviem morāles principiem. "Viņš nespēja būt kopā ar sava drauga, kuru viņš sauca arī par brāli, sievu. Viņš nespēja rīkoties citādāk," tā Magone. Kā viņš pats arī teicis laikabiedram Kārlim Štālam: "Es nevaru dzert no svešas glāzes." Bet tas nebija vienīgais iemesls, kas atturēja viņu būt kopā ar sievieti, uz kuru viņš bija visu laiku cerējis. Viņam galvenais savā dzīvē bija radošā darbība, kuru viņš spēja īstenot, tikai esot šeit, Latvijā.
Bet Marija neatstājās, nespēj bez viņa! Reiz, bez iepriekšēja brīdinājuma, viņa pat pārsteidz Blaumani, ierodoties Rīgā un viņu apciemojot. Tomēr arī tas nemudina rakstnieku doties viņai līdzi.
Šīs attiecības tā arī paliek kā klusa, nepiepildīta, skaista mīlestība līdz pat 1908. gada 14. jūlija pēdējai vēstulei. Kā kādā vēstulē, kurai uz pirmās lapas uzlīmēta neaizmirstulīte, saka pati Marija: "...tā skaistā vasara Asaros, žēl, ka tā bija mūsu kopējās harmonijas pēdējā."
Viktors fon Andrejanovs un Marijas rakstītā mīlestības vēstule Rūdolfam Blaumanim (no RMM krātuves)