Redakcija
Ir sācies pēdējais gada kalendārais mēnesis, savukārt jaunais Baznīcas gads savu atskaiti sāka jau 1. decembrī.
Šī ir viena no nedēļām, par kuru droši var teikt: paskrēja vēja spārniem. Lai gan aizvien sērīgā noskaņā, notikumiem un emocijām piesātināta.
Vēl pagājušās ceturtdienas pēcpusdienā, tiekoties ar Valsts prezidentu, visaktuālākie jautājumi bija par reģionālo mediju izdzīvošanu un netaisnību par sabiedriskā transporta biļešu cenu diferencēšanu Rīgā.
Šā gada rudens mūs lutina ar siltu laiku, un daudzviet mežos vēl var atrast gailenes, bet citiem dārzā zied rozes.
Lāčplēša diena! 18. novembris! Kāds zemes pievilkšanas spēks ir šajos vārdos un ar tiem saistītajos notikumos!
"Kādēļ man nedod? Kad būs un kādēļ tik maz!? Man pienākas!" Jau visiem zināmi un apnicīgi, es atvainojos, līdz vēmienam, ir šie vieni no visbiežākajiem jautājumiem un uzstādījumiem no tā saucamās "tautas balss".
Kā jau tas bija prognozējams, arī šogad Rīgas nomalē 31. oktobra novakare pagāja visai skaļi – bravūrīgi un maskās tērpi bērni cits pēc cita klauvējās pie durvīm, protams, neaizmirstot amerikāņu filmās noskatīto frāzi: "Saldumus vai izjokosim!", kas piederas nevieniem citiem svētkiem kā tikai Helovīnam jeb Visu svēto dienas priekšvakaram.
Gada beigas Latvijā iezīmējas piemiņas un svētku dienu noskaņās. Oktobra pēdējā dienā Latvija piemin Krišjāni Baronu, kas sarūpējis mums tik daudz tautas vēstures liecinieces – dainas jeb latviešu tautasdziesmas.
Izmantojot galvaspilsētas tuvumu, daudzas Pierīgas pašvaldības cenšas piesaistīt ne tikai vietējos, bet arī ārvalstu uzņēmumus un iedzīvotājus.
Kāds savu valsti slavē, kāds noliedz un nopeļ, bet novembrī ikvienam sirdī kaut kas tomēr iepukstas citādi – ir valsts svētki, MANAS VALSTS svētki!