Redakcija
Par bēgļiem tagad runā visi. Lai gan esam daudz cietuši zem dažādām okupācijas varām un skaitļi liecina, ka brīvā darbaspēka plūsma aiznesusi pasaulē tik daudz cilvēku, ka Lielbritānijā un Īrijā dzimst katrs ceturtais bērns, kas būtu varējis nākt pasaulē Latvijā, tomēr bez liekām ierunām bez tiem sākumā noteiktajiem 250 mums solidaritātes vārdā būs jāuzņem vēl 526 patvēruma meklētāji, kas no Sīrijas un Ziemeļāfrikas jau nonākuši Dienvideiropā.
Lai gan jau sen bija jāsākas tradicionālajam sēņu laikam, tās joprojām jāmeklē vai ar lupu. Šur tur Pierīgas mežmalās manāmas sēņotāju automašīnas, bet tas, ka kāds no meža būtu atgriezies ar pilniem sēņu groziem, nav manīts.
Skatoties, atļaušos teikt, aizvien šaušalīgākos video ar melnajām bēgļu straumēm, prātā ienāca salīdzinājums ar ūdenskrānu, ko kāds aizmirsis aizgriezt vai tīšām atgriezis, lai tik tek.
Pagājušajā nedēļā man acīs iekrita kādā no sociālajiem tīkliem – šajā gadījumā tviterī – neviena cita kā latviešu politiķu aprindām tuvu stāvošā Ata Kampara ievietotais prātojums: "Ļaudis, kuri kaut kā tikuši pie "Audi A8" vai "Bentley" tipa limuzīna un nopietnu sejas izteiksmi paši sēž pie tā stūres, izskatās nedaudz komiski."
Pēdējo nedēļu laikā mājsaimniecību virtuves izskatās kā kaujas lauks. Ierakumu pretējās pusēs ir gurķu un tomātu ierinda saimnieces vadībā, kas nostājusies pret pārējiem ģimenes locekļiem.
Tuvojas 1. septembris, un jaunajam skolas gadam pošas gan skolēni, gan skolotāji. Skaidrs, ka šis gads nebūs tāds pats kā iepriekšējie. Jau vasaras sākumā Saeima ar savu balsojumu pauda rūpes par skolas bērnu morālās stājas uzlabošanu. Līdztekus tam visu laiku notikušas debates par skolotāju atalgojumu.
Šonedēļ guvu visai atšķirīgu pieredzi. Divi gadījumi lika man ilgi domāt. Sākšu ar pozitīvāko pieredzi. Pirmdien pēc darba gāju pa visai darbīgo Tērbatas ielu Rīgā, un ik pa brīdim man garām centās tikt kāds riteņbraucējs.
Šovasar no Rīgas tikt uz Pierīgu nemaz nav tik vienkārši . Brauc, pa kuru ceļu gribi, visur priekšā ātruma ierobežotāji – "zaļvestainie" cilvēciņi ar lāpstām un traktori ar kausiem.
Latvietim vienmēr bijis aktuāli pret kaut ko iestāties, protestēt, sacelties, piketēt un, protams, žēloties. Ja ar protestiem un piketiem var panākt kādu rezultātu vai vismaz paust attieksmi, tad kāds ir žēlošanās mērķis?
Viss, kas mūs neapmierina, tiek ievazāts no Briseles. Arī karstās un aukstās gaisa masas ieplūst no Eiropas, un mūsu 100 gudrās galvas, kā vienmēr, nav spējīgas pret tām iebilst.