Ūdens līst vannā, tā pildās, līdz nu jau iet pāri malām, pārplūdinot visu. Ūdens gāžas uz galvas, un visi kaimiņi, sākumā viegli pukstēdami, slauka to labumu, slauka, bet nu nekādā jēgā. Nu jau palīgā tiek saukti arī ne tik tuvi kaimiņi, jo to savākto ūdeni vairs nav kur likt, bet ārā gāzt nedrīkst!
Liek bļodas zem tām straumēm, kas gāžas uz galvas, meklē aizvien lielākus traukus un nu jau sāk kašķēties par to, ka, redz, tev pārāk maza tā bļoda, ņem lielāku, lai vairāk ūdens tajā var saliet.
Šādā situācijā gluži loģiski šķistu aizgriezt to ūdenskrānu, bet – kas tev deva! Nedrīkst! Tas ūdens – kā lai tā politkorektāk pasaka? – lai gan duļķains un netīrs, arī ir... ūdens!
Un vispār – mēs visi esam ūdens, tādēļ mums ir jābūt iecietīgiem pret citu ūdeni. Nu jā! Bet var jau būt, ka tieši tāds arī ir iecerētais scenārijs, proti, padarīt ūdeni mazliet duļķainu it visur (jo duļķainā ūdenī, krēslas aizsegā, ziniet, var visādas lietas sadarīt), un tad, kad tā šmuce jau smeļas mutē, gaidīt, kurš pirmais neizturēs un sauks palīgā.
Un tad viņš nāks, atjās baltā zirgā tas Lielais Glābējs, kurš pats to krānu atgrieza un nu gaida, kad visi kaimiņi lūgtin lūgsies.
Un, redz, tie kaimiņi, kas runā franciski, laikam jau vairs nevar izturēt – šie plāno uzlidot krānam... ūdenskrānam, es domāju.
arhīvs
Skatoties, atļaušos teikt, aizvien šaušalīgākos video ar melnajām bēgļu straumēm, prātā ienāca salīdzinājums ar ūdenskrānu, ko kāds aizmirsis aizgriezt vai tīšām atgriezis, lai tik tek.