Tostarp ārzemju latvieši pavasaros mēdz bieži jokot, ka dzimtenē atsākusies ikgadējā nodarbe, taču te patiesi derētu ieskatīties vēstures lappusēs, no kurienes tad vējš pūš un kādēļ tas nelaimīgā kārtā pie mums veido liesmu mutuļus. Kādam tas nozīmē sviedru pilnu darba dienu, riskējot ar savu veselību, neretos gadījumos pat dzīvību. Ugunsdzēsējs, kurš no rīta noskūpsta sievu, palaiž skolas gaitās bērnu, dodas pildīt savu pienākumu, lai vai cik grūts tas būtu. Tādi vīri strādā Olaines pusē, kuri patlaban teju dienu kāpj uz liesmu mēles, ko pļavās aizkurinājis kāds bezprātis vai no pavirši izmesta smēķa kāds aizmārša. Un kur vēl paliek ikdienas "raibumi", piemēram, tāds kā sprādziens rūpnīcā, kur savainojumus guvuši vairāki amata brāļi.
Tikmēr citā Pierīgas pusē – Carnikavā – iedzīvotāji cīnās ar dabas stihiju applūdušu ielu un pagalmu, dažam pagrabu un pirmo stāvu veidolā. Lai vai cik paradoksāli tas liktos, Siguļu ciema iedzīvotāji šajā it kā no ārpasaules nošķirtajā laika joslā nevēlas tikt traucēti, arī evakuāciju vai cita veida palīdzību neviens glābējiem nelūdza. Šādā situācijā visiem čīkstuļiem, kam uz ielas patraucē mazākais kukurznis, vajadzētu paklusēt. Tādiem gan īsta bombonga noteikti būtu bijusi iespēja nozākāt, piemēram, pašvaldību, ka tā nav apturējusi dabu, savukārt Siguļu ciema ļaudis pierāda, ka ir lietas uz pasaules, ar kurām nākas samierināties un kuras neietekmē tāds vai šāds likuma pants.
Arī ikgadējā Lielā talka pagājusi visai klusā zīmē, bez dižas pompozitātes. Varbūt pie vainas tiešām sestdienas lietavas un drēgnums, taču apzinīgākie talcinieki darbus sāka agri no rīta, un priekšpusdienā viņu veikums – sakrauti pilni atkritumu maisi – jau bija redzams pie sakoptās vietas. Dažviet gan Pierīgā, kur iepriekš tika solīts sakopt, tā arī nekādas izmaiņas nebija redzamas, taču, cerams, labs nāk ar gaidīšanu.
Nezinu, kādam jābūt cilvēkam, kurš pakļaujas tādam hipnozes iespaidam, ka kūlas dedzināšana ir mūsu tautas tradīcija.