Strīds ar draudzeni, citam gluži pretēji – vēlme sevi pierādīt, dažam vēl citas ieceres, piemēram, apskatīt pilsētu vai dabūt eklērus pirms dažiem gadiem, un aiziet! – pa tilta vantīm uz augšu. Par laimi, Latvijas metropoles tuvākajā apkaimē tādu būvju nav, un politiķiem vismaz nebūs jālauza galvas, lai vēl kādam tiltam pieskaņotu atsevišķus likuma pantus.
Iespējams, daļai indivīdu ikdienas dzīvē kaut kas pietrūkst, tādēļ tiek meklēts adrenalīns un citas izjūtas neierastā veidā, drosmīgākie, kā redzams, to dara visai amizanti. Prātā uzreiz nāk žurnāla "Mans mazais" galvenās redaktores un Ikšķiles Brīvās skolas dibinātājas Tīnas Kempeles sacītais intervijā Latvijas Radio 1, ka daudziem dzīvē līdzi nāk dažādas nepatīkamas atmiņas, pārdzīvojumi vai nepareizi priekšstati no bērnības, kad lērums lietu bijis jādara piespiedu kārtā. Turklāt daudz kas no sākta gala tiek darīts nepareizi. Piemēram, jau bērnudārzā mazajiem liek krāsot burtus zilā krāsā, bet neviens nepaskaidro, kādēļ jāņem tieši zilā krāsa. Tikai retais audzinātājs liek domāt, kādēļ burts ir tāds, bet krāsa šāda.
Bet varbūt ir daudz vienkāršāk jeb Saeimas deputāta Raivja Dzintara humoristiski kodolīgajiem vārdiem izsakoties, katram vīrietim dzīvē jāizdara trīs lietas – jāuzceļ māja, jāizaudzina dēls un jāuzkāpj Vanšu tiltā. Un, iespējams, tā ir tikai dabas harmonija, ka katram vajag pašapliecināties.
Šādiem dzīves jēgas meklētājiem gan ieteiktu ņemt piemēru no baldonieša paraolimpieša Riharda Snikus, kurš, neraugoties uz diendienā pavadošo smago slimību, pats spēj rast dzīvesprieku un dziņu, lai dotos uz priekšu, nevis lūkotos atpakaļ vai gaustos par pašreizējo situāciju. Un sports, manuprāt, patiesi ir viena no lietām, kas iedvesmo un palīdz to īstenot.
To arī katram novēlu šajā nedēļas nogalē, kad pasaulē trīsdesmito reizi sāk dvesmot cilvēka garīgo un fizisko spēju apvienojuma simbols – olimpiskās spēles.
Pēdējā nedēļa pagājusi vietējo nu jau iecienītā sporta veida – "tiltinga" - zīmē.