Atnācām un iekarojām
"Jaunatnes iniciatīvu centrs Ķekavā pastāv ilgāk, nekā es par to zinu, kaut te dzīvoju visu mūžu," stāsta Lauris Kalvišs. "Mēs ar draugiem ejam ārā patstāvīgi jau no 12 gadu vecuma. Vakaros savācamies kādu desmit cilvēku kompānija, staigājam apkārt, runājamies, izklaidējamies.
Reiz ziemā mēs ievērojām, ka no pagrabiņa, kas ir pie mākslas skolas, ārā nāk 13–14 gadus vecas pusaudzes. Man pašam toreiz bija 17. Prasījām, kas tur lejā ir, un meitenes atbildēja, ka jauniešu centrs. Nodomājām, ka tur droši vien notiek kaut kādi rokdarbi, un atmetām ar roku. Citu reizi pamanījām, ka no turienes ārā nāk lielākas meitenes. Pajautājām, vai viņas arī iet tajos rokdarbos. Nē, tur esot jauniešu centrs, kur var iedzert siltu tēju un labi pavadīt laiku. Taču mēs pie sevis nospriedām, ka droši vien ir pilns ar mazajiem, un atkal neaizgājām.
Tomēr ziņkāre vilināja, un pēc brīža mēs te atnācām visi un visu okupējām. Ar vārdiem: "Jūs esat brīvi!" mēs mazos pabīdījām malā. Linda paskatījās uz mani un laikam nodomāja, ka esmu riktīgs komandieris, ka viņus tā izrīkoju.
Sākumā domāju, ka Linda un Santa ir tādas kā auklītes, kas jauniešu centrā pieskata mazos, bet izrādījās, ka viņas priekš sava vecuma ļoti labi saprot jauniešus. Viņas saprot mūsu problēmas un dod pareizus padomus.
Jauniešu centrā labi ir arī tas, ka nav jāmaksā. Šeit vienmēr valda jautrs noskaņojums. Visiem jauniešiem, kuri te ienāk, šī vieta līdz pulksten sešiem vakarā ir otrās mājas. Vasarā un brīvdienās pasākumi un dažādas aktivitātes notiek pat līdz desmitiem vakarā.
Sākumā šurp nācu kā apmeklētājs, jo man patika, ka te siltumā un foršā kompānijā varu pavadīt vakarus. Tad sāku organizēt pasākumus, un Linda ar Santu mani pieņēma darbā uz pusslodzi. Viņas zina, ka es pazīstu Ķekavu no bērnības. Ja kādam pasākumam vajag jauniešus, man pietiek pateikt, un viņi ir klāt. Savukārt mazākajiem vajag ko piesolīt, jo bez garduma neviens neko nedarīs. To zinu, jo pats arī biju viens no viņiem. Nupat man palika divdesmit gadi, un es mācos 3. kursā Rīgas Tehniskajā koledžā. Gribu kļūt par datorsistēmu tehniķi."
Vieta, kur siltumā padzert tēju
"Jaunatnes iniciatīvu centrs ir pašvaldības iestāde. Mums ar Santu ir jārūpējas par to, lai pusaudži un jaunieši brīvo laiku pavadītu jēgpilni," stāsta centra direktore Linda Vaškevica-Veita. "Laiku pēc stundām, sākot no pulksten 13 līdz 15, jaunieši var pavadīt brīvā režīmā, līdz pienāk skolēnu autobuss, kas viņus izvadā pa mājām.
Sākumā šajā laikā piedāvājām arī nodarbības, bet sapratām, ka bērnu ir ļoti daudz, turklāt viņiem tikko ir beigušās mācības, un vajag kādu brīdi atpūsties. Tāpēc ļaujam viņiem darīt, ko nu kurš grib: daži pilda mājasdarbus, citi uzvāra tēju un apsēžas parunāties, izsalkušie virtuvē uzcep olas vai pagatavo ko citu ēdamu. Kuri vēlas, uzspēlē novusu vai "Xbox".
Ideja jānoķer un jārealizē, citādi tā sadeg
"Nodarbības pie mums sākas pēc pulksten trijiem," turpina Linda. "Šomēnes bija leļļu izgatavošanas un sveču liešanas darbnīcas. Jaunieši palīdz arī sagatavot Ziemassvētku apsveikumus novada vientuļajiem pensionāriem.
Divas reizes mēnesī rādām filmas. Pirms tam bērni sataisa ko ēdamu, sasēžas pufos un skatās. Pēc filmas rīkojam diskusijas. Vasarā jauniešiem ļoti patika tematiskie vakari – šausmu filmu, komēdiju vai franču kino vakari, kad skatījāmies pat trīs filmas līdz desmitiem vakarā.
Kopā svinam arī svētkus. Novembra beigās mums bija "Helovīnu šausmu taka" pa visu Ķekavu. Tovakar bija migla, kas kartē atzīmēto desmit punktu meklēšanu padarīja vēl noslēpumaināku. Vecajās dzirnavās bija sveču istaba, kur ar kliedzienu vajadzēja nopūst sveci. Citā vietā bija jāuztaisa selfijs ar Slendermanu, kura garais, kalsnais stāvs ar balto galvu ik pa brīdim parādījās starp kokiem. Bet jauniešu centrā bija ierīkota Džeka Uzšķērdēja istaba – kārtīgi nogrimējušās, tur rosījāmies mēs ar Santu.
Jāteic, ka pasākumu ritms pie mums ir ļoti intensīvs. Mēs esam jauniešu iniciatīvu centrs, tādēļ katra viņu ideja mums ir jānoķer un jārealizē. Līdzko palaidīsim garām – viss! Viņiem to vairs nevajag. Ideja sadeg un aiziet. Strādājot ar jauniešiem, esam sapratušas, ka viņiem ir tāds aptuveni trīs mēnešu cikls. Ik pa trim mēnešiem ir jānāk kaut kam jaunam vai jāmaina formāts.
Piemēram, trīs mēnešus mums ir radošās darbnīcas, pēc tam mainām formātu, teiksim, rīkojam tikšanās ar cilvēkiem, kuri jauniešiem var sniegt reālu dzīves pieredzi. Īsta "bumba" izrādījās tikšanās ar Kasparu no biedrības "Īsta mīlestība gaida". Pēc tās jauniešu sarunas centrā nerimās vēl kādas divas nedēļas. Janvārī pie mums ir piekritis viesoties Intars Busulis. Jaunieši ļoti grib satikt arī Artusu Kaimiņu.
Mēs iesaistāmies arī starptautiskos projektos. Pietika četriem jauniešiem aizbraukt uz Lietuvu un pēc tam uz Poliju, lai saprastu, cik tas ir forši. Augustā 20 jaunieši brauks uz Lietuvu, kur būs projekts par veselīgu dzīvesveidu. Viņiem patīk, ja par aktuālām un dzīvē noderīgām tēmām runā caur aktivitātēm, spēlēm, kopā būšanu un iepazīšanos ar citu valstu jauniešiem.
Viss kārtībā, dzīvē tā gadās
Trešdaļu laika, ko veltām jauniešiem, mēs ar Santu pavadām sarunās ar viņiem. Mēs esam sapratušas, ka jauniešiem pietrūkst sarunu un tā, ka viņos ieklausās. Turklāt vecākiem ne vienmēr visu var izstāstīt.
Daudz laika pavadām, runājot par skolu, un pēdējā laikā mums ir grūti atrast veidu, kā jauniešus motivēt mācībām pie tādas izglītības sistēmas, kāda ir patlaban. Dažos vārdos tas formulēts tekstiņā, kas klīst pa internetu, un skan aptuveni šādi: "Skolā man neiemācīja, kā iziet no krīzes situācijām, kā atmaksāt parādu, kā dabūt darbu, bet es zinu, kāds ir gaismas ātrums sekundē." Tāda ir realitāte, ko jaunieši saprot. Viņi prot paskatīties arī atpakaļ un uzdod jautājumus: "Kur pēc skolas beigšanas paliek teicamnieki, ka par viņiem neko nedzird? Un kāpēc dzīvē izsitas tie, kuri skolā bija viduvējības un delveri?"
Gada sākumā mēs sasaucām lielo jauniešu domi un uzaicinājām novada domes priekšsēdētāju. Tajā piedalījās arī tā sauktie problemātiskie jaunieši, un viņi bija bezgala pārsteigti, ka viņos ieklausās un viņu viedokli novērtē. Kā tas var būt? Skolā taču par mani saka, ka esmu nekas, ka esmu nulle.
Pie mums uz centru nāk pusaudži. Vecums no 12 līdz 16 gadiem ir laiks, kad viņi no bērna pārtop par pieaugušu cilvēku. Un problēma ir tā, ka vecāki nav gatavi bērnu atlaist un ļaut viņam būt pieaugušam. No pusaudža prasa, lai viņš ir atbildīgs, dara to un to, bet nedod viņam brīvību, lai viņš spētu izdarīt to, ko no viņa prasa. Viņš visu laiku tiek kontrolēts. Lai jaunietis iemācītos būt patstāvīgs, viņš ir jāpalaiž un jāpaskatās.
Reizēm pusaudzi salīdzina ar divgadnieku, jo viņiem vajadzības ir ļoti līdzīgas. Divgadnieks iet un krīt, viņam gribas un vajag, lai vecāki viņu pabalsta un paceļ. Tieši tas pats ir ar pusaudzi. No vienas puses, viņam tā kā nevajag vecākus, bet, no otras puses, viņš gaida, ka tad, ja pakritīs, vecāki palīdzēs piecelties, nevis nosodīs. Pateiks: "Viss kārtībā, dzīvē tā gadās." Pusaudzim ir svarīgi saprast, ka, lai kas notiktu, vecāki vienmēr būs blakus, ka viņš vienmēr var nākt un stāstīt par problēmām, ka vecāki palīdzēs tikt galā un nenodos.
Bērni bieži jūtas nodoti, jo vecāki nostājas skolas vai sistēmas pusē un bērns paliek viens pats. Viņš jau tā ir sadarījis muļķības un saprot, ka nevajadzēja. Viņam vajag, lai viņu atbalsta, nevis aizstāv un melo, ka viņš to nav izdarījis. Viņam vajag, lai vecāki atzīst to, kas ir sastrādāts, ir blakus un palīdz no tā tikt ārā pa taisnības ceļu, nevis melojot. Tas ir tas, kas viņiem ir vajadzīgs. Tādā veidā vecāki arī parāda, kā dzīvē iet tālāk. Un tas ir tas, ko mēs cenšamies viņiem iedot – brīvību realizēt savas idejas un noteikt robežas, kuras nedrīkst pārkāpt. Ja viņiem atļauj darīt pilnīgi visu, viņi jūtas nemīlēti. Tiklīdz nejūt robežas, viņiem sāk likties, ka viņus nemīl. Tās robežas principā ir rūpes.
Mums šīs rūpes ir iekšējās kārtības noteikumi. Mēs visi esam draudzīgi. Centrā nākam iekšā bez āra apaviem. Mēs neatbalstām lamāšanos, fizisku, emocionālu iespaidošanu, smēķēšanu, alkohola lietošanu. Mums ir sava bonusu sistēma jeb iekšējā nauda – jici, ko var nopelnīt, darot centrā vajadzīgus darbiņus. Piemēram, jaunieši paši mazgā grīdu un uzkopj telpas. Kad rīkojam pasākumus, atveram bufeti, kur šos jicus var izlietot.
Un jaunieši zina, ka trešais brīdinājums par ko neatļautu nozīmē: "Šodien tavs laiks ir beidzies. Tu vari atnākt rīt, un mēs tevi ļoti gaidīsim!"
