Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Filma tapusi Garkalnes novada domes uzdevumā sadarbībā ar Latvijas vēstniecību, Viņņicas un Čerņigovas pašvaldībām, lai informētu Garkalnes novada un Latvijas sabiedrību par notiekošo Ukrainā," teikts filmas pieteikumā jeb treilerī, kuru portāls "Apriņķis.lv” ievēroja šā gada oktobra Garkalnes ziņu sižetā.

Sākumā "Apriņķis.lv” interesi par Garkalnes novada domes veidoto filmu tās autors M. Bauze-Krastiņš neizprata, sakot, kas gan tur īpašs. Tomēr līdz šim nebija dzirdēts, ka kādai pašvaldībai būtu ienācis prātā veidot filmu, lai novada iedzīvotājus informētu par Ukrainā notiekošo. Taču to, kā viss īsti noticis, stāsta pats stāsta autors, režisors, montāžists, operators Mārcis Bauze-Krastiņš.

– Kā izlēmāt veidot filmu par notikumiem Ukrainā, kas rosināja to dokumentēt video?

– Ideja radās ne gluži man. Man zvanīja priekšniecība – jautāja, vai es gribu braukt uz Ukrainu kopā ar Ati Klimoviču. Tas notika sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Ukrainā un Viņņicas un Čerņigovas pašvaldībām. No sākuma man šķita – ko es tur darīšu? Kad man taujāja, vai es varētu tur uztaisīt dokumentālo filmu, sapratu, ka tas ir arī jādara, jo tas ir svarīgs jautājums arī Eiropas kontekstā. Šis ir vēsturisks brīdis, Ukrainā notiek tādas darbības, kas izmanīs Eiropas vēsturi, un šī iemesla dēļ tapa filma. Tā doma bija tāda – informēt lokālo sabiedrību un uztaisīt dokumentālo filmu par to, kas tur notiek, kā tur notiek.

– Bet Latvijas ziņu portāli iedzīvotājus informē par tur notiekošo. Katru dienu parādās ziņas saistībā ar Ukrainu, kas atspoguļo tur notiekošo.

– Es domāju, ka Latvijā ziņu par Ukrainas notikumiem augustā bija maz. Un zināmā mērā tieši šī iemesla dēļ filma ir tapusi, lai būtu iespēja cilvēkiem paskatīties – kā tur uz vietas izskatās, īpaši jau caur kameras objektīvu. Esmu saskāries ar to, ka bieži cilvēki Latvijā nezina, ka ukraiņiem ir pašiem sava valoda, nevis viņi visi tur runā krieviski – krieviski runā daudz kur...

– Arī vairākas televīzijas ir veidojušas dokumentālās filmas par notikumiem Ukrainā, un nav jau arī tā, ka Latvijas žurnālisti uz turieni nebrauc.

– Tā gluži nav, ka informācija šajā sakarā ir ļoti daudz un tā ir tāda pamatīga. Tāpēc jau bija tāds mērķis – informēt novada iedzīvotājus par to, kas tur notiek. Turklāt, ja reiz ir tapusi šāda filma, tad tai būs kaut kāda noteikta auditorija. Tā arī notika, satikos ar kolēģiem no "RīgaTV24", un viņi šo filmu ar lielāko prieku paņēma (tā tika demonstrēta novembra beigās – red.).

– Jūsuprāt, filma "Politisks gabals" iedzīvotājiem sniedz plašāku ieskatu par to, kas tur notiek?

– Es nedomāju, ka šī filma sniedz lielāku ieskatu par to, kas tur notiek. Tas ir viens no avotiem, kur informāciju var gūt. Šī filma nav ar pretenzijām atspoguļot kaut kādu patiesību vai gūt popularitāti. Tā drīzāk ir kā vēsturisks avots, jo, manuprāt, pēc vairākiem gadiem, tai būs lielāka vērtība nekā tagad.

– Kad tieši uz Ukrainu devāties, un kas tobrīd tur notika?

– Devāmies uz turieni augusta beigās, un es tur pavadīju kopumā nedēļu. Kijevā tad notika divi ļoti nopietni pasākumi. Viens no tiem bija saistībā ar Baltijas valstīm, 25 gadu atceres diena Baltijas ceļam, kuru organizēja Latvijas vēstniecība kopā ar Igaunijas un Lietuvas vēstniecībām. Bet otrs svarīgais notikums bija Ukrainas proklamēšanas svētki. Kopumā ņemot, tas viss arī filmā ir redzams – ko tur runāja Latvijas vēstniece Ukrainā Argita Daudze, kā tas viss tur izskatījās. Pēc tam bija intensīvs grafiks, kura laikā mēs apmeklējām Viņņicas pašvaldību, jo tur Baltijas ceļam veltīta izstāde. Tad braucām uz Čerņigovu, tieši pie Krievijas un Baltkrievijas robežas, jo tur tiek raktas tranšejas, lai nenotiktu Ukrainas valstī invāzija no ziemeļiem.

– Vai filmu veidojāt viens, vai piesaistot arī kādus citus autorus?

– Es to filmēju pats, lai gan dažas reizes man palīdzēja kolēģis, kurš strādāja žurnālista Ata Klimoviča uzdevumā. Es parasti visas savas filmas pats nofilmēju, samontēju, un, ja nepieciešams, tad arī mūziku ierakstu.

– Zinu, ka jums šī filma nebūt nav pirmā, viena nojūsu veidotajām filmām bijusi skatāmas arī īsfilmu festivālā "2Annas". Vai jums kā kino režisoram arī pirms tam bija pastiprināta interese dokumentēt Ukrainas notikumus kino?

– Nu, vispār nē. Par notiekošos Ukrainā man bija tāda pati interese kā jebkuram normālam cilvēkam, kas apskatās, kas pasaulē notiek, lasa ziņas. Tāda padziļināta interese man radās tikai tad, kad es tur aizbraucu. Proti, es safilmēju aptuveni desmit stundas garu materiālu un sapratu, ka ar to ir par maz. Secināju, ka jāveic padziļināta pētniecība, lai iegūtu pēc iespējas vairāk viedokļu. Un ne tikai no rietumu puses, bet arī no separātistiem. Beigu beigās es diezgan daudz laika pavadīju, meklējot materiālus "Youtube" vietnē, kurus es varētu ievietot filmā, tā iegūstot pēc iespējas plašāku skatījumu. Doma bija tāda, ka es negribu nostāties kāda pusē, es gribēju palikt pēc iespējas neitrāls – lai to, kas notiek filmā, nosaka tās varoņi.

– Tad iznāk, ka uz Doņecku pie separātistiem aizbraukt aprunāties tā arī nesanāca?

– Aizbraukt uz konflikta skartajiem rajoniem iespēja bija, bet man vienkārši aizliedza braukt, jo tas būtu ļoti bīstami.

– Kas aizliedza?

– Priekšniecība. Bija arī jāatgriežas Latvijā, jo jādara ikdienas "tekošie" darbi.

– Kur meklējāt informācijas avotus – vai pirms došanās ceļā bija gatava vīzija, ko jūs tur intervēsiet, ko skatīsieties?

– Tas viss notika ar vēstniecības gādību. Bija saplānoti pasākumi. Bija skaidrs, ka būs vairākas intervijas, turklāt viena ar Leonīdu Krarvčuku, kas bija Ukrainas pirmais prezidents (viņš šo amatu ieņēma no 1991. līdz 1994. gadam – red.). Tāpat arī paši cilvēki bija atsaucīgi, padalījās ar noderīgām fotogrāfijām, kuros dokumentēts tas, kas notika konflikta skartajos reģionos, un šie kadri redzami filmā. Arī Atis Klimovičs, kas ir viens no atpazīstamākajiem kara žurnālistiem Latvijā, man palīdzēja. Viņš mani iepazīstināja ar žurnālistiem, ar cilvēkiem, ar kuriem būtu vērts aprunāties, un tamlīdzīgi.

– Arī Atis Klimovičs strādāja pie šīs filmas?

– Nē, Atis uzņem atsevišķu filmu. Tādu nopietnāku filmu par Ukrainu.

– Kā raksturojat situāciju šajā valstī? Kā iedzīvotāji tur, Ukrainā, uztver notikumus?

– Traģiski, un tomēr Ukrainā pašlaik valda ļoti izteikts patriotisms, visās malās ir Ukrainas karogi. Pat tiltu margas ir krāsotas zili dzeltenas. Domāju, ka viņiem ir īstais laiks, kad tādā veidā izpausties, jo situācija tur ir patiešām dramatiska, jo katram cilvēkam pazīstams kāds, kas tur karo. Var just, ka tur ir karš. Viņu valsts tiek grauta, un arī bizness tiek grauts, jo es pieņemu, ka tirdzniecība ar Krieviju vairs nepastāv. Turklāt, es gan pats Kijevā biju pirmo reizi, taču man stāstīja, ka iedzīvotājiem ir nopietnas finanšu grūtības, piemēram, krodziņi piektdienas vakarā parasti pēdējā laikā esot tukši. Tur sēžot tikai ārzemnieki.

– Kā, jūsuprāt, situācija Ukrainā attīstīsies?

– Man šķiet, ka tur nekas labs nebūs. Perspektīvā ukraiņi paši redz, ka ir jākaro. Bet es ceru, ka šis karš neizies ārpus rāmjiem, jo mēs jau neviens nezinām, ar ko tas viss beigsies.

– Kas ir pats vērtīgākais kadrs filmā, atskatoties uz paveikto?

– Vissvētīgākais kadrs, kas varbūt nav pats izteiksmīgākais, ir intervija ar Kravčuku. Tajā viņš ļoti korektā veidā pastāsta par to, kā viņš redz Ukrainas un Eiropas attiecības ar Krieviju. Tur bija runa par krievu pasauli kā filosofiju. Par to, kā krievu valdība mēģina bāzt savu degunu citu valstu darīšanās, tā ietekmējot politiskos procesus arī citās valstīs.

– Filma "Politisks gadījums" bija pirmā dokumentālā filma, ko veidojāt?

– Nē, bet tā bija salīdzinoši nopietnākā. Savu pirmo nopietno pilnmetrāžas mākslas filmu "Ļeva Tolstoja ļaunais gars" pabeidzu, mācoties maģistrantūrā Mākslas akadēmijas Audio-vizuālās mediju mākslas nodaļā. Šī specialitāte saistās ar medijiem, ar filmēšanu, ar fotografēšanu.

– Tad no skolas laikiem ir tā interese par kino?

– Filmēt es sāku padsmit gadu vecumā. Tēvam bija veca videokamera, ar ko mēs ķēmojāmies, taisot tādas kā ziņas un dokumentējot ciema dzīvi. No šiem laikiem nekas īpaši nav manījies (smejas).

– Arī šobrīd filmu veidošana jums ir tikai aizraušanās, gluži kā tolaik, kad muļķojāties ar tēva kameru? Varbūt tomēr tie ir mērķtiecīgi soļi, lai veidotu kaut ko lielāku?

– Ziniet, pirmkārt, es filmēju tāpēc, ka es māku to darīt. Otrkārt, man to patīk darīt, tāpat kā skatīties citu veidotās filmas. Tomēr kādreiz nākotnē es vēlētos uztaisīt arī kādu nopietnu mākslas filmu ar lielu budžetu. Pašlaik savā ziņā filmēšana man ir gan vaļasprieks, gan darbs, jo bieži nākas filmēt arī darba vajadzībām.

– Tāpēc Garkalnes novada pašvaldība izceļas ar radošumu, novada aktualitātes atspoguļojot video formātā?

– Jā, tā daļēji bija mana ideja, jo daļai cilvēku slinkums lasīt. Vieglāk ir apskatīties. Otrkārt, manuprāt, ir ļoti svarīgi iemūžināt arī lokālos kultūras notikumus, jo tie netiek pienācīgi atspulguļoti privātajos mēdijos.

– Vai novada iedzīvotāji labprāt skatās "Garkalnes TV" veidotos sižetus?

– Ir, kas labprātāk lasa pašvaldības izdoto avīzi, ir, kas labprātāk skatās sižetus. Taču kopumā jā, skatās gan. Līdz šim visskatītākais Garkalnes novada video ir bijis tas, kurā piedalās Langstiņu šerifs Bārda. Tā toreiz bija mana kolēģa Aināra Laura fiksā ideja. Man tā ļoti iepatikās un šķita viegli īstenojama. Tad tapa video klips par godu Lielās talkas akcijai pavasarī. Gala rezultātā sanāca tāds samērā veiksmīgs klipiņš, kas ir mazliet ar ironiju, bet par nopietnu tēmu – vides neķēzīšanu.