Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Pirmo reizi to lūdza Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti pagājuša gada oktobrī, bet otro – 36 Saeimas deputāti šī gada janvārī, kuri nosūtīja valdībai vēstuli ar lūgumu veikt vairākas ekspertīzes, lai izvērtētu dzimumu līdztiesības plāna un Dānijā izdoto bērnu grāmatiņu "Diena, kad Kārlis bija Karlīna", "Diena, kad Rūta bija Rihards" un metodisko materiālu piemērotību izmantošanai Latvijas pirmskolas iestādēs.

Labklājības ministre Ilze Viņķele ("Vienotība"): "Esam sagatavojuši izsmeļošu informatīvu un arī izglītojošu atbildes vēstuli 36 Saeimas deputātiem, kurā ir bāzes definīciju skaidrojumi, kas acīmredzot rada pārpratumus dzimumu līdztiesības problemātikas interpretācijā. Tiek sniegts skaidrojums tādiem terminiem un jēdzieniem kā bioloģiskais dzimums, sociālais dzimums, dzimumu līdztiesība, dzimtes ideoloģija, jo nereti dažādi pārpratumi rodas, neprecīzi lietojot terminus, kur mums nav tradīciju šo terminu lietošanā.

Kā būtiskāko gribētu uzsvērt to, ka Labklājības ministrija uzskata, ka dzimumu līdztiesības programma nav apturama, jo nepārprotami Eiropas Komisijas statistika liecina, ka tajās valstīs, kur dzimumu līdztiesība ir nodrošināta, piemēram, Skandināvijā gan nevienlīdzība ir mazāka, gan demogrāfiskie rādītāji ir labāki, gan sieviešu sociālās garantijas ir būtiski augstākas. Īpaši aktuāli tas, manuprāt, šobrīd ir Latvijā, jo dzimumu līdztiesības programma veicina līdzvērtīgu vīriešu un sieviešu iesaisti darba tirgū, tiekšanos uz vienlīdzīgu atalgojumu, uz pietiekami adekvātu vīriešu un sieviešu lomas noteikšanu ģimenē arī audzinot bērnus. Mēs īsi ieskicējam arī situāciju Latvijas Saeimā, kur, analizējot tā sauktās varas komisijas, jāatzīst, ka virknē no tām sievietes vispār nav pārstāvētas. Varbūt arī nevajag, bet varbūt vajag, jo no šādas pārstāvniecības politika varbūt kļūtu cilvēciskāka.

Es uzskatu, ka būtu ļoti bezatbildīgi šobrīd pārtraukt dzimumu līdztiesības programmu, ko Ministru kabinets ir apstiprinājis. Lai gan var atzīt, ka šī metodiskā materiāla burtiskā pārcelšana no dāņu valodas uz latviešu valodu nav tas veiksmīgākais gadījums, ja skatāmies uz gala produktu – grāmatiņu ("Diena, kad Kārlis bija Karlīna", "Diena, kad Rūta bija Rihards"). Bet tas ir bijis tā vērts, lai izkustinātu sabiedrības domu, vecinātu diskusiju un motivētu Latviju Labklājības ministrijas personā pievērsties Latvijai specifiski atbilstoša materiāla izveidei nākotnē.

Vēl gribu teikt, ka esmu lepna un gandarīta par kolēģiem Labklājības, Veselības, Izglītības un Zinātnes ministrijās, kuri piedalījušies šīs vēstules visnotaļ ļoti analītiskā materiāla radīšanā. Tas, protams, ir mūsu darbs un tiešais pienākums, bet ieskatam aprēķinājām, ka šī darba izmaksas sastāda 1200 latus, nerēķinot administratīvos izdevumus, kas ir jautājums par lietderīgu resursu izmantošanu. Savukārt, ja mēs to uztveram kā izglītojošu pasākumu, tas noteikti ir bijis tā vērts."

Izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis: "Izglītības un zinātnes ministrijas vārdā pilnībā atbalstu šīs vēstules tekstu, kā arī īstenoto līdztiesības programmu. Kā viens no diviem šinī zālē esošajiem ar doktora grādu antropoloģijā gribu apgalvot, ka vēstules, kas tika saņemta, referenču kultūra ir vienkārši katastrofāla un, lielā mērā balstoties uz šo katastrofālo referenču kultūru, ir radusies virkne pārpratumu."

"Latviešu identitātes atbalsta biedrības" pārstāve Ieva Bērziņa: "Gribu pievērst uzmanību tam, ka sabiedrībā tiek prezentēts viedoklis, ka minētās grāmatiņas un metodika to izmantošanai, lai runātu par dzimumu līdztiesību, ir absolūti nevainīgas. Te ir jāskatās plašākā kontekstā, kāda Eiropas Savienībā ir attieksme pret bērnu dzimumu identitāti, un vēlos pievērst uzmanību kādam Eiropas Savienības dokumentam un Eiropas Padomes secinājumiem par dzimumu stereotipiem: "Lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi un jāveido mērķi, kas veido zēnu un meiteņu identitāti, pievēršot īpašu uzmanību tām struktūrām un mehānismiem, kas vairo un pastiprina tradicionālās dzimumu lomas un stereotipus." Tās struktūras un mehānismi ir skola, izglītības sistēma un ģimene. Drauds, kas ir šajā metodikā, kas tiek piedāvāta dzimumu līdztiesības plānā, ir vēršanās pret zēnu un meiteņu identitāti. Šis konteksts ir jāņem vērā un tam ir jāpievērš uzmanība, skatoties šo metodiku un arī plānu kopumā."

Psiholoģe, psihoterapeite Indra Tretjakova: "Es pārstāvu arī ārstes ginekoloģes Anna Krumpānes un pedagoģes, bijušas veselības mācības pasniedzējas Ilona Šimes viedokli. Mēs neesam pret līdztiesības programmu, bet mēs esam pret šiem materiāliem un to, kādā veidā tiek pasniegta līdztiesības programma, jo te ir klaja diskriminācija pret dzimumu identitātes attīstību. Šajās grāmatās ir akceptēts, lai spēlētos pretējā dzimuma rotaļu laukumā, meitenei vai zēnam ir jāpārtop par otru, par zēnu vai meiteni ar otra vārdu. Tā ir klaja dzimumu identitātes diskriminācija, jo Rūta nav pietiekami laba, nav pašpietiekama un pilnvērtīga, lai tāda, kāda viņa ir, varētu nākt un spēlēties rotaļu laukumā.

Dzimumu identitāte un sociālā identitāte ir divas dažādas kategorijas ar dažādām funkcijām un šādā veidā mācīt līdztiesību nav korekti. Kāpēc? Zinātnē ir atklāts, ka psihe un fiziskā mijiedarbība ir viens veselums. Mūsdienu medicīnā mēs runājam par psihosomātiku. Mūsdienu zinātne runā par domas enerģijas lauku un fiziskā ķermeņa savstarpējo attiecību dabu. Cilvēkam dzimuma identitātes veidošanās ir sarežģīts process, kas parāda attīstību, noteiktu sakarību un iekšējo procesu savstarpējo mijiedarbību. Cilvēks piedzimst ar konkrētu dzimumu, bioloģiskām funkcijām, orgāniem un hormoniem.

Šī diferenciācija notiek jau embrionālā stadijā pirmajās nedēļās, kad sāk veidoties dzimuma sistēma. Meitenei 5–6 gadu vecumā nostiprinās šī dzimuma sistēma, viņa sāk sevi apzināties. Bet mēs tieši šajā bērnudārza vecumā sakām – tu vari būt puika ar puikas vārdu un ģērbt zēnu drēbes, nevis nostiprinām viņas dzimuma identitāti. Tas meitenē rada psihisko un fizisko konfliktu – konflikts starp psihi un ķermeni, kas var radīt dažādas patoloģiski psiholoģiskas problēmas. Cilvēks, kurā rodas iekšējais konflikts, arī ārēji konfliktēs sabiedrībā, sociālajā identitātē.

Ja runa ir par sociālo identitāti kā galveno, tad pateikšu, kas sociālā identitāte ir piederība noteiktām sociālām grupām. Paņemsim, piemēram, bērnu namus. Bērni, kuriem nav tēva un mātes, integrējas tikai sociālā vidē, jo viņiem nav konkrētu vecāku. Mēs šobrīd televīzijās un citos plašsaziņas līdzekļos runājam, cik svarīgs ir tēvs un māte. Bet kā attītās tēvs un māte. Māte attīstās no meitenes, izejot visas fāzes – meitene, jauniete, sieviete, māte. Šī attīstība notiek psihes un ķermeņa vienotībā.

Nav dota iespēja sabiedrībai un zinātniekiem komandā diskutēt par šiem jautājumiem, vai šie metodiskie materiāli ir adekvāti tieši dzimumu līdztiesības veicināšanai. Es saku, ka nē. Tā ir diskriminācija pret dzimumu identitāti. Eiropas Savienības dokumentā ir noteikts: "Atzīt, ka, lai uzlabotu sieviešu stāvokli un veicinātu dzimumu līdztiesību, jau agrā bērnībā ir jāizskauž dzimumu stereotipi, kas veido meiteņu un zēnu identitāti."

Dzimuma identitāti nedrīkst izskaust, jo dzimuma identitāte, apzinātība rada psihiski un somātiski veselīgu personību. Ja viduslaikos ķermenis tika izskausts kā seksuāls objekts, kā iekāres objekts, tad šobrīd, es uzskatu, ka mēs nevaram iet pret bioloģiju, pret cilvēka dzimuma identitāti. Ir jāiestājas par zinātniskiem pamatojumiem, kas veicinātu dzimuma identitāti. Šie materiāli to neveicina, tie rada destruktīvu sajūtu, diskomfortu cilvēka organismā."

Eksperte dzimumu līdztiesības politikas jomā ar 20 gadu stāžu Aivita Putniņa: "Gribu izteikt atzinību, ka pēdējos gados Labklājības ministrija ir veidojusi arvien kvalitatīvāku politiku, proti, atšķirot interešu spriedumus un aizstāvību no ekspertīzes, kas šajā vēstulē ir liela problēma. Vienlaikus vēlos norādīt uz to, ka dzimumu līdztiesības politikai veltītie resursi pēdējā gadā ir sarukuši. Lielāko tiesu šī politika tiek atbalstīta par Eiropas Savienības līdzekļiem. Tās, man liekas, ir konsekvences sekas.

Manuprāt, ir jāpievērš uzmanība, ka šīs vēstules autori un parakstītāji norāda uz definīciju trūkumu dzimumu līdztiesības jomas jautājumos. Uzskatu, ka ir īstais brīdis, lai Labklājības ministrija nāktu klajā ar dzimumu līdztiesības likumu, kurā visi šie te pienākumi, ko Latvijas valsts ir uzņēmusies pildīt, tiktu apvienoti vienā dokumentā, lai nebūtu jāmeklē pa kaktiem un jāinterpretē. Lai arī cilvēki, kuri nav eksperti šajā jomā, kas acīmredzot ir šīs vēstules autori, spētu šo jomu daudz vieglāk pārzināt un mums nevajadzētu atgriezties pie nevajadzīgām debatēm."

Resursu centra sievietēm "Marta" vadītāja Iluta Lāce: "Varbūt pateicoties šai diskusijai, ko ir izraisījušas dažādas ievirzes organizācijas, mūsu biedru skaits pēdējā laikā pieaug – nu jau 42 fiziskie biedri un 20 juridiskās organizācijas no dažādām Latvijas malām. Mēs pilnībā atbalstām sagatavoto vēstules projektu. Tas ir brīnišķīgs. Pasakām, ka A ir A un B ir B. Es saredzu, ka tiešām ir laiks dzimumu līdztiesības likumam."

Preses konferencē pēc ministru kabineta sēdes I. Viņķele sacīja: "Ministru kabinets dzimumu līdztiesības programmu neatcels. No dāņu valodas tulkotās bērnu grāmatiņas "Diena, kad Kārlis bija Karlīna", "Diena, kad Rūta bija Rihards" un metodiskie materiāli nav uzskatāmi par veiksmīgiem, un labāk būtu tos rakstīt pašiem. Taču dzimumu līdztiesības programma kā daudzas citas ir ierāmēta esošajos budžeta līdzekļos, un ne šī, ne nākamā gada budžetā nav naudas jauna metodiskā materiāla izstrādei. Tāpēc bērnudārzu darbiniekiem ir brīvprātīga izvēle, izmantot vai neizmantot no dāņu valodas adaptētās grāmatiņas."