Savukārt tikko no Francijas, UNESCO centra Truā (Troyes) pilsētā saņemta ziņa, ka Baldones Mākslas skolas audzēknis Bruno Grende ir ieguvis pirmo vietu Starptautiskajā UNESCO Mākslas konkursā.
Kas ir viņu panākumu pamatā, jautājām Latvijas Mākslas skolu skolotāju asociācijas valdes priekšsēdētājas pienākumu izpildītājai Ievai Lazdauskai.
– Kā vērtējat valsts konkursa rezultātus?
– Dalība valsts konkursā ir obligāta, jo tas savā veidā parāda, cik jēgpilni esam izlietojuši valsts finansējumu. Līdz skolām finansējums nenonāk pilnā nepieciešamajā apjomā, taču, valstī kopā ņemot, tie ir lieli līdzekļi. Katru gadu konkursam ir cita tēma un priekšmets. Un ir ļoti labi, ka šāds konkurss un semināri notiek.
Vērtīga ir arī metodisko darbu izstāde, uz kuru katra skola atved audzēkņu sagatavotu ekspozīciju vai prezentāciju. To ir profesionāli vērtīgi redzēt, jo tas, ko var izdomāt viena skola, ir tikai simtā daļa no tā, ko var izdomāt mākslas skolas Latvijā kopumā. Tas ir ļoti interesanti, tāpēc uz šo valsts konkursa noslēguma pasākumu vienmēr grib braukt, un pedagogi burtiski raujas uz to.
– Kā klājas Pierīgas mākslas skolām ceļā uz šo gada notikumu valsts līmenī?
– Situācijas Pierīgas novados ir ļoti, ļoti dažādas, jo katrā pašvaldībā ir atšķirīga attieksme pret mākslas skolas lomu novadā vai pagastā. Un mākslas skolām ir atšķirīgas iestrādes – citai gadu desmitu garumā, citai pavisam nedaudz. Pašvaldību deputātiem, kuri ikdienā lemj, ko atļaut mākslas skolai, kam piešķirt līdzekļus, kā risināt telpu jautājumus, ir ļoti dažādas pieredzes. Un tas tiešā veidā atsaucas uz mākslas skolu darbu, jo mēs saņemam no valsts mērķdotāciju, kas tikai daļēji nosedz pedagogu atalgojumu.
Tāpēc ir jautājums, vai pašvaldības spēj izjust to sāpi, ko māksliniekam ar augstāko izglītību – pārsvarā maģistra grādu –, kurš radoši strādā ar bērniem no sirds, jo citādi mākslas skolā nevar, nozīmē minimālā alga pedagogam: 405 līdz 420 eiro "uz papīra" par pilnu slodzi. Visu laiku ir tāda trauksmaina izdzīvošanas sajūta, un es saprotu, ka pedagogu kolektīvs pagurst no tās gan fiziski, gan garīgi. Tajā pašā laikā ir pašvaldības, kuras var atļauties un atrod iespēju maksāt lielāku algu – 460– 490 eiro, kas ir arī dažviet Pierīgā.
– Kā vērtējat mākslas pedagogu darbu šādos izdzīvošanas apstākļos?
– Uzskatu, ka Pierīgā ilgstoši mums ir divas – Baldones un Jūrmalas – mākslas skolas, kas strādā tā, ka pārējie tās var tikai apbrīnot. Un daudzu gadu garumā tajās var brīnīties par radošumu vispārākajās izpausmēs – pedagogu spēju koncentrēties gan uz procesu, gan uz rezultātu, kas nebūt nav bieži. Citreiz ir kolosāls process ikdienā, bet nav šo nacionālo un starptautisko sasniegumu. Mākslas skolās Baldonē un Jūrmalā ir gan vieni, gan otri. Tas līmenis un pieeja darbā ar bērniem Baldones Mākslas skolā ir sajūsmas vērta. Manā skatījumā Baldones Mākslas skola ir labāko skolu trijniekā Latvijā.
Ja runājam par vidi, kurā ikdienā notiek darbs ar bērniem, Jūrmalas skola pašlaik ir viena no veiksmīgākajām, jo tur ir uzcelta jauna mākslas skola. Tas ir izlolots projekts, kurā ņemtas vērā visas mākslas skolas vajadzības. Labas pārmaiņas pirms laika piedzīvoja Siguldas Mākslu skola "Baltais flīģelis, Sējas Mūzikas un mākslas skola, Ādažu Mākslas un mūzikas skola.
Cita situācija ir Baldonē. Pēc izglītības esmu interjeriste, dizainere, tāpēc profesionāli novērtēju to, kādā veidā un ar kādu pieeju ir iekārtotas un noformētas mākslas skolas telpas Baldonē. Tur ir radīta tāda vide, ka, pārkāpjot pār slieksni, tūlīt pārņem vēlme kaut ko zīmēt, veidot – radīt. Viennozīmīgi, ka tas ir vadības un pedagogu darbs, kuri katrs savu lauciņu ir kopuši un veidojuši.
Vides sajūtu mākslīgi nevar radīt. Vai nu tā nāk no kolektīva un tur ir, vai šīs sajūtas tur nav. Un ir svarīgs katra mākslinieka individuālais rokraksts un vadītāja spēja viņus apvienot kopējam mērķim. To apliecina Baldones Mākslas skolas panākumi gan valsts, gan starptautiskajos konkursos, kur ļoti, ļoti lielā konkurencē viņu audzēkņi gadu no gada iegūst visaugstākos apbalvojumus.
Tiem pamatā ir izkopta metodika, kā stādāt ar bērniem, jo ne velti šīs skolas direktoru un pedagogus aicina vadīt meistarklases arī uz ārzemēm, piemēram, Ameriku. Otrs būtisks moments ir vide, kurā bērni strādā, jo mākslas skolai ir īpaša darba specifika. Bērniem ir jārada iespēja norobežoties no ikdienas kņadas, lai varētu koncentrēties radošam darbam.
Ir jārada vide, kas būtībā atbilst mākslinieka darbnīcai – kur var strādāt ar zīmuli, krāsām, veidojamiem materiāliem un kur šos darbus droši var atstāt nožūt uz vairākām dienām, līdz pie tiem var atgriezties un turpināt iesākto. Tā vēlme pēc nodalītības no apkārtējās pasaules ir pamatota ar specifisko radošo darba procesu.
Jaunajā Jūrmalas Mākslas skolā tas ir ņemts vērā, veidojot skolas projektu, bet Baldones Mākslas skolas direktors Tālivaldis Muzikants vidi ir profesionāli prasmīgi izveidojis telpās, kas skolas izveidei tika piešķirtas pirms 25 gadiem. Viņš ir tēlnieks, dizainers, kurš arī pats ikdienā radoši strādā, tāpēc prot integrēt vajadzības tajā telpā, kas ir dota. Tā ir Tālivalža Muzikanta profesionalitāte, ko viņš prasmīgi ir realizējis.
– Kas ir tā īpašā mākslas skolas loma salīdzinoši mazā apdzīvotā vietā, un kāpēc tā ir pelnījusi atbalstu?
– Mākslas skola viennozīmīgi ir milzīgs ieguvums pagasta vai novada sabiedrībai, kurā tā atrodas. Pierīgā situācijas ir ļoti dažādas. Ir attālākas vietas, kur kultūras piedāvājumu ir maz, un tieši tajās mākslas skola ir jo svarīgāka – tā ir kā sala, kur ikdienā izkopt un atvērt radošo potenciālu, kas ir katrā cilvēkā. Tiem deputātiem, kuri paši ir gājuši vai viņu bērni iet mākslas skolā, skatījums uz skolām ir atšķirīgs no tiem, kuriem nav bijusi personīga saskare ar apmācību, kas notiek šajās skolās. Tāpēc atļaušos mazliet paskaidrot.
Novados, kur radošuma potenciāls ir izkopts ilgstoši, vide ir sakārtotāka un tā loģiski veidojas harmoniskāka. Daba mums katrā novadā ir Dieva dota. Otra lieta ir pievienotā vērtība, ko cilvēks var dot ar savu darbību – cik harmoniski viņš spēj vidi veidot tādu, kurā ir patīkami uzturēties un gribas atgriezties. Manā skatījumā mākslas skolai te ir milzīga nozīme. Ne jau visi audzēkņi kļūs par profesionāliem māksliniekiem, bet tas, ko apgūst mākslas skolā, ir vajadzīgs jebkurā profesijā.
Pirmkārt, gribu pieminēt par iztēli. Pagaidām mums ar iztēli viss vēl ir kārtībā, taču pēdējos gados redzu, ka vairumā tā neiet. Iztēle veidojas, vērojot dabu, lasot, darot lietas, kur viss netiek nolikts priekšā kā uz paplātes, bet ir jāiztēlojas. Lai gan arī datorspēlēs dažkārt rodamas inovatīvas lietas, kopumā datora spēļu vide nav tā, kas rosina iztēli.
Bez iztēles nevar iztikt nevienā profesijā. Ilustrācijai minēšu ļoti primitīvu piemēru. Ir cilvēki, kuri nevar iesist sienā naglu, jo nav āmura. Bet neienāk prātā, ka var iziet ārā sameklēt akmeni.
Otrkārt, gribu runāt par krāsu izjūtu. Mēs zinām, kā, piemēram, dienvidamerikāņi glezno. Viņu darbos ir tikai košie toņi. Tajos mēs nekad neko līdzīgu Purvītim tonālā ziņā gribēdami nevarēsim ieraudzīt.
Domāju, ka spēja redzēt pustoņus nāk no mūsu dabas – mēs esam trenējuši gadu tūkstošiem savu redzes uztveri caur visiem pelēkajiem toņiem. Pelēkais mums ir dabā vairākus mēnešus gadā. Mums arī baltais ir ar simt niansēm, un mums ir rudens ar savām krāsu niansēm. Tiecos domāt, ka liela daļa no krāsu izjūtas mums nāk ģenētiski, un ne velti latviešus sauc par ģeniāliem gleznotājiem.
Mazais audzēknis, kurš pie mums atnāk, pazīst, piemēram, dzelteno krāsu. Bet to, ka dzeltenie var būt vairāk nekā divdesmit toņi, viņš pats no sevis neiemācās. Tas ir jāparāda. Manā skatījumā tam ir vērtība, ka viņš ne tikai dabā, bet arī dzīvē saskata, ko nozīmē krāsas, ar tām saprotot ne tikai krāsu toni, bet dzīves spektru plašākā nozīmē.
Treškārt, pasaulē visam ir forma, ko bērns no jauna ierauga caur zīmēšanu un veidošanu. Pēc būtības tā ir pētniecība. Pamatā ir pētījumi, ko tu redzi, un tad analīze. Pēc tam nāk prasme to kaut kādā transformētā veidā uzlikt uz papīra ar zīmuli, otu vai atainot veidojamajā masā. Tā arī ir prasme, ko mācās, – ieraudzīt, sajust, transformēt kādā citā formātā un parādīt.
Ceturtkārt, kompozīcija, kas pēc savas būtības ir domāšana. Kompozīcija ar savām likumībām, ar analītiskumu ir tā lieta, kas veido domāšanu pati par sevi, neatkarīgi no gleznām, zīmējumiem.
Ļoti laba prakse mākslas skolās ir dot iespēju apmeklēt nodarbības arī pieaugušajiem. Kopš Saulkrastu kultūras un sporta aģentūra organizējusi nodarbības arī mūsu – Vidzemes jūrmalas Mākslas un mūzikas skolas telpās, cilvēki uz tām nāk ar starojošām acīm, pēc tam dalās iespaidos, cik tas ir fantastiski. Manā skatījumā mākslas prasmes ir priekšrocības jebkuram cilvēkam, ja viņš tās ir apguvis.
Iepriekš:
Baldones mākslas skolas audzēkņiem pirmās vietas Francijā un Latvijā
Siguldā sveiks mākslas skolu audzēkņu valsts konkursa laureātus
