Taču, kā atzīst "Apriņķis.lv" sastaptais Ziemassvētku vecītis, šis darbs dažkārt ir ļoti smags un nepateicīgs, bet tik un tā – tas sagādā prieku un liek ikvienam noticēt brīnumam. Aktieris Aleksandrs Radzevičs ir visnotaļ pieredzējis gan Ziemassvētku vecītis, gan Salatēvs, jo šajos tēlos viņš ir ampelējies teju divdesmit gadu.
"Šķiet, tas bija 1996. gadā, kad pirmoreiz pārtapu par īstu Salaveci. Toreiz kostīma man vēl nebija, tāpēc ietērpos dzeltenā lietusmētelī. Laikam jau izskatījos diezgan briesmīgi, taču visiem patika," atceras Aleksandrs.
Toreiz korporatīvā pasākuma viesiem viņa uzstāšanās tik ļoti gājusi pie sirds, ka nākamajos svētkos viņam bijis jāuzstājas atkal. Turklāt kāds jau bija Aleksandru izreklamējis arī citiem, un viņš aicināts ne vien uz uzņēmumu ballēm, bet arī uz dzīvoklīšiem un lepnām privātmājām.
"Tad es uzšuvu kārtīgu kostīmu un ķēros tā nopietni klāt tai Ziemassvētku vecīšu lietai. Pieprasījums bija milzīgs, un deviņdesmitajos gados, kā arī pēc gadsimtu mijas, gāja kā pa sviestu. Biju iecienīts gan kā Ziemassvētku vecītis latviešu ģimenēs, gan kā Salatēvs krievu ģimenēs. Visiem dikti patika nestandarta, maza auguma vīriņš, tāpēc svētku laikā to vien darīju kā uzstājos – katru dienu, pat vairākas reizes dienā," teic Aleksandrs.
Tomēr nu Ziemassvētku vecīšu "treknie gadi" esot pagājuši. Tagad arvien mazāk cilvēku ielūdz viņu svētkos paviesoties savās mājās. Arī bērnudārzi Ziemassvētku vecīti pārsvarā vairs nenolīgst, bet izlīdzas paši.
"Bērnudārzā vai nu kāds tētis atnāk notēlot rūķi, vai arī audzinātājas pašas pārtop par Sniegbaltītēm. Arī uz dzīvokļiem un privātmājām tagad nākas braukt mazāk, jo cilvēki diezgan bieži vairs nav gatavi maksāt par tādu ekstru kā Ziemassvētku vecītis. Man jau šķiet, ka ļoti iegrieza naudas maiņa. Ja agrāk par 20 latiem vēl varēja domāt – braukt vai nebraukt, tagad cits grib, lai es veselu stundu ampelējos par 20 vai pat 15 eiro," klāsta aktieris.
Tāpat viņš teic, ka arī starp Ziemassvētku vecīšiem esot liela konkurence, un šobrīd, svētku laikā, netrūkst profesionālu aktieru vai atraktīvu, humora pilnu veču, kas piedāvā izklaidēt publiku un iepriecināt bērnus.
"Arī Ziemassvētku vecīšiem ir mode. Šobrīd pieprasīti ir liela izmēra Salaveči, kas ir profesionāļi. Viņi izklaidē jau ar plašām šova programmām. Un tas ir ļoti būtiski, jo mūsdienās arvien grūtāk ir pārsteigt. Taču māka pārsteigt ir ļoti svarīga, sevišķi, ja runa ir par bērniem. Mūsdienās jauno paaudzi ir grūti aizraut, parādoties tikai Ziemassvētku vecīša ietērpā. Bērniem vajag arī multfilmu varoņus un rotaļas ar specefektiem," atklāj pieredzes bagātais vecītis.
Tomēr Aleksandrs nemaz neskumstot, ka ar savu auto svētkos arvien mazāk nākas doties ciemos kā Ziemassvētku vecītim. Proti, vairāk laika paliekot ģimenei. "Man pašam ģimenē aug mazais. Gribas ar viņu būt pēc iespējas vairāk," teic Aleksandrs. Viņš gan uzreiz piebilst, ka tas nenozīmē, ka rūķa tēlošanu ir metis pie malas.
"Ja esmu uzaicināts, tad braucu. Un galu galā būt par Ziemassvētku vecīti ir ļoti jauki. Ikreiz ir svētku sajūta, kad uzvelku sarkano kostīmu, turklāt man patīk sagādāt prieku gan lieliem, gan maziem," teic pieredzējušais Ziemassvētku vecītis, kura sirds ikreiz mazliet izkūst, kad viņam tiek veltīts kāds skaists vēl nedzirdēts dzejolis.