Dzīšanās pēc naudas atņem laiku bērniem
Mēs daudz ko pakārtojam naudai. Arī attiecības ar bērniem, kuriem nav nekāda sakara ar to. Nauda, pēc kuras dzenamies, atņem mums laiku būt kopā ar bērniem, un tā nav tikai Latvijā, tā ir arī citur pasaulē.
Jau no pusotra gada vecuma mēs laižam mazuļus bērnudārzā, jo negribam sievietēm atņemt iespējas būt darba tirgū un veidot karjeru.
Man bija tā laime, ka tad, kad mūsu četri bērni bija mazi, mēs ar vīru varējām sadalīt laiku, ko es un ko viņš pavadīja mājās ar bērniem. Tas ir tas, ko valsts vecākiem varētu piedāvāt, jo pirmie trīs gadi bērnam ir visbūtiskākie. Tajos veidojas visas vērtības, kas viņam dzīvē būs nepieciešamas.
Es negribu teikt, ka bērnudārzi nav labi, bet tas, ka mēs pēc iespējas ātrāk ievietojam mazuli bērnudārzā, kur grupiņā ir 15 un vairāk bērnu, iemāca viņam klāt vēl citu vērtību skalu, kura ne vienmēr atbilst mūsējai. Bērnam šajā vecumā ir svarīga viena piesaistes persona, bet bērnudārzā viņam tā jādala ar citiem bērniem. Ja mēs savus bērnus redzam tikai līdz pulksten 7 no rīta un pēc 19 vakarā, man šķiet, ka tajā vērtību skalā kaut kas iet zudumā. Bērns jūt, ka viņš mums ir vajadzīgs pa nakti, kad iet gulēt, un nedēļas nogalē.
Radīt mājas sajūtu
Līdz trīs gadu vecumam bērns ir ļoti liels individuālists. Citi bērni viņam ir tikai kā fons un nemaz nav vajadzīgi kā rotaļbiedri, jo tad bērni nerotaļājas kopā. Viņi rotaļājās blakus viens otram. Tāpēc nav vajadzīga šī pārspīlētā mazuļu ielikšana bērnudārzos jau no pusotra gada. Labāk būtu, ka valsts maksā tiem vecākiem, kuri tiešām grib palikt mājās ar bērniem, nevis būvēt vēl un vēl bērnudārzus.
Pašvaldības maksā arī par to, ka mūsu bērni iet bērnudārzos. Tātad arī mēs tos uzturam. Ja parēķinātu, par kādu naudu mēs uzturam bērnu bērnudārzā, tikpat labi to varētu izmaksāt vecākiem. Tie modeļi var būt dažādi, jo ir sievietes, kurām pusotru gadu ir grūti nosēdēt mājās.
Piemēram, Ropažu novadā mums ir izdevies noorganizēt valsts un pašvaldības finansiāli atbalstīto Auklīšu dienestu, kur viena aukle var pieskatīt līdz pieciem bērniem. Silakrogā ir izveidota pusotru līdz trīs gadu vecu bērnu grupiņa, kur strādā pēc Emmijas Pikleres pedagoģijas pamatprincipiem, radot mājām līdzīgu atmosfēru, un kur ievēro bērnu individualitāti un katru bērnu īpašo vajadzību.
Laiks, ko veltām tikai bērnam
Mēs, vecāki, esam atbildīgi par to, kāda ir mūsu un bērna ikdiena, kurš ir tas laiks, kas mums ir kopīgs, lai nav tā, ka bērni pēc tam pārmet, ka mēs nekad neesam mājās. Stundu laika, ko veltām tikai bērnam, var atrast arī pēc darba, un tajā nav ne partneris, ne televizors vai telefons, ne kas cits. Tad bērns ļoti daudz gūst arī no šīs stundas.
Emmija Piklere ir ungāru pediatre, kuras pedagoģijā ir divi pamatprincipi, kas ļoti labi darbojas. Lai bērns līdz trīs gadu vecumam tiešām justos droši, labi un attīstītos gan kustībās, gan rotaļās, pirmkārt, viņam ir vajadzīga kvalitatīva aprūpe – ģērbšana, barošana, vannošana, pastaigas svaigā gaisā, gulētiešana –, kuras laikā mūsu uzmanība ir veltīta tikai viņam. Mēs runājam ar bērnu, palūdzam viņam roku, nevis vienkārši to paņemam, lai uzvilktu kreklu.
Kad mēs esam bērnu aprūpējuši, parunājušies, samīļojuši un sabučojuši, viņš ir pietiekami daudz no mums psihoemocionāli uzņēmis. Tad mēs varam viņu nolikt uz grīdas un ļaut darboties vienam pašam vidē, kuru esam viņam iekārtojuši. Tas ir laiks, kad mēs sēžam mazulim blakus un ļaujam viņam pašam rotaļāties, lai viņš var koncentrēties uz to, ko dara.
Ļaut bērnam pašam darboties ir otrs Emmijas Pikleres pedagoģijas princips. Viņa to sauc par "Brīvo spēlēšanās laiku". Būt bērna tuvumā, lai viņš jūt, ka mamma vai tētis ir blakus, bet nejaukties tajā, ko viņš dara.
Kad vecāki kopā ar mazuļiem atnāk pie manis uz rotaļu grupām, mēs sēžam un neiejaucoties skatāmies, kā bērni spēlējas. Uz paklāja ir saliktas dažādas lietas, kas viņus rosina darboties. Un vecāki atklāj, ka nemaz nav zinājuši, ko viņu bērns spēj darīt. Nav zinājuši tāpēc, ka vai nu visu laiku iejaucas bērnu rotaļās, vai arī viņiem nav laika paskatīties, ko bērns dara.
Ļaut atklāt, kas lācītim vēderā
Mēs pat ļoti mazam bērnam varam likt atdarināt, piemēram, iemācīt likt bumbu traukā, bet viņš to darīs automātiski, nesaprot, ko dara. Taču, kad viņš pirmo reizi pats to izdara, tas viņam ir liels atklājums. Viņš to ļoti bieži atkārto un pēc tam mēģina bumbu ielikt citur. Un atklāj, ka bumba lielā traukā ieiet, bet mazā pudelītē to nevar ielikt. Tas ir tas, no kā viņš mācās.
Visus dabas likumus un pasaules kārtību bērns iemācās rotaļājoties. Bet, ja es, pieaugušais, visu laiku jaucos pa vidu un mēģinu rādīt, kā tas jādara, es viņam traucēju.
Ir svarīgi bērnam radīt tādu vidi, kurā viņam ir ko atklāt. Ja ir tikai jānospiež poga, lai rotaļlieta dziedātu, tas varbūt kaut ko dod, bet, ja var dabūt to mantu vaļā un saprast, kāpēc tā dzied, tad tas jau ir kaut kas. Bērni grib zināt, kas tam lācītim vēderā. Bērni ir ļoti zinātkāri, un viņiem vajag tikai piedāvājumu. Tas, cik daudz akmeņu no lielā trauka var ielikt mazajā, taču ir matemātika un fizika.
Ja bērns jau mazotnē ir iemācījies pats atrast, atklāt, saprast, viņš to darīs arī bērnudārzā, skolā un tālāk dzīvē. Pētījumos pierādīts, ka cilvēkam, kurš pats atklāj, izdibina, kā lietas funkcionē, kā tās jāsaliek kopā, tas smadzeņu struktūrā nostiprinās daudz ciešāk, nekā tas, ko viņam iebaro ar karoti.
Attieksme un uzticēšanās ir svarīga
Vecāku attieksme un uzticēšanās bērnam ir svarīga no ieņemšanas brīža, un tā jācenšas saglabāt visu mūžu. Mēs ar vīru prātojām, diez kā būtu, ja mums vēl būtu bērni. Katram no četriem bērniem – Evai, Mikam, Litai, Keitai – mums ir sava pieeja, mazdēlam Haraldam – vēl citādāka pieeja, lai ar viņiem visas lietas varētu sarunāt. Cenšanās izdibināt, kā to panākt, mūs rosina būt radošiem, jo mēs taču gribam bērnus pavadīt viņu dzīvē, nevis darīt viņu vietā. Mēs esam blakus, un, ja bērnam vajag, viņš var mums palūgt. Arī tad, ja kas misējas, mēs esam tuvumā un bērnu nenosodām. Tas izklausās ļoti vienkārši, bet patiesībā ir ļoti grūti, jo mēs bērnus ierobežojam un neļaujam daudz ko darīt aiz mīlestības.
Galvenais ir būt blakus, mēģināt saprast un būt labam piemēram. Mēs, vecāki, esam tie, no kā mūsu bērni mācās, jo viņi mūs redz pirmos, redz visilgāk un visu atlikušo dzīvi.
Tēti ir tikpat svarīgi cik mammas
Tētis bērnam gan zīdaiņa vecumā, gan vēlāk ir tikpat svarīgs cik mamma. Līdzsvars starp abiem vecākiem ir ļoti būtisks, jo vīriešiem uzskats ir citādāks nekā sievietēm. Kādreiz pārlieku emocionāla vai racionāla pieeja arī ko dod, jo mēs neesam vienādi, un bērns tikai iegūst no tā.
Mans vīrs vienmēr atgādina: "Mēs nedrīkstam kļūt par naudas vergiem. Galvenais ir mūsu iekšējā brīvība." Es viņam pilnīgi piekrītu. Man šķiet, ja mēs pret saviem bērniem mazliet citādāk attiektos un veltītu viņiem vairāk laika, pasaule kļūtu labāka. Cilvēku var apbērt ar zeltu, viņam var būt vairākas visjaunākās mašīnas, bet, ja viņš neprot veidot attiecības, viņš ir viens. Vairāk par rotaļlietām, viskrutāko mobilo telefonu, planšetnieku bērnam vajadzīgs vecāks, kāds tuvs cilvēks.
Mēs visi esam Dieva radīti bērni, un katram ir savs uzdevums un savs ceļš, kas dzīvē ir jānoiet, bet mums vienmēr ir izvēles iespēja un mēs esam atbildīgi par saviem bērniem.
