– Kā jūs nonācāt pie lēmuma pieņemt ģimenē audžubērnus?
– Kad dzīvokli nomainījām pret māju ar lielāku platību, viena istaba palika tukša. Tobrīd sapratām, ka varam dot mājvietu vēl kādam bērniņam. Es sāku interesēties par iespējām, kā to izdarīt, un man ļoti iepatikās audžuģimeņu būtība. Ar vīru apspriedāmies un lūdzām, lai mums piešķir audžuģimenes statusu. Kopš tā brīža ir pagājuši pieci gadi. Pa šo laiku pie mums ir dzīvojuši astoņi audžubērni. Sešus jau esam palaiduši prom, bet septītais un astotais bērniņš šos Ziemassvētkus sagaidīs kopā ar mums.
– Kā jūsu mājās ienāca pirmie audžubērniņi?
– Pirmie pie mums atnāca dzīvot divi brālīši. Mazākajam toreiz bija četri gadiņi, lielākajam deviņi. Uzņemt viņus ģimenē mūs lūdza Aizkraukles novada bāriņtiesa. Tobrīd mums bija divi savi bērni, un mēs momentā kļuvām par četru bērnu ģimeni.
Viegli tas nebija. Ļoti grūti gāja tieši mūsu meitai, jo pēkšņi mājās bija trīs puiši, bet viņa – viena pati. Abi brālīši konfliktēja savā starpā un kāvās. Vienam no viņiem bija arī garīga rakstura problēmas, neliela atpalicība. Sākumā mēs nesapratām, ka viņš nespēj to, ko no viņa gribam, – viņš vienkārši nevarēja to izdarīt.
– Vai izdevās panākt, ka brāļi pārtrauc konfliktēt?
– Jā. Ar viņiem vajadzēja ļoti daudz runāt. Stāstīt un skaidrot, kāpēc tā nevar. Saviem bērniem pietiek pateikt: "Nē, nedrīkst!" – un viņi uzreiz saprot, bet brālīšiem tas bija jāskaidro katru dienu un jāatkārto reizes desmit vai divdesmit. Lai izvairītos no konfliktiem, mēs viņus mēģinājām padalīt – viens puisītis bija kopā ar mani mājas otrajā stāvā, otrs kopā ar vīru un pārējiem bērniem pirmajā. Katram brālītim bija vajadzīga sava pieeja, jo divatā viņus bija grūti atstāt. Viņi nebija raduši arī pie kārtības un disciplīnas.
Brālīši pie mums nodzīvoja gadu un divus mēnešus. Pa šo laiku sakārtojās situācija viņu ģimenē, un viņi atgriezās mājās pie savas mammas.
Mēs bijām dikti noguruši, piekusuši un domājām, ka nevienu bērnu vairs neņemsim.
– Un tomēr paņēmāt nākamo bērniņu...
– Divus mēnešus atpūtāmies, līdz mums atkal piezvanīja no Aizkraukles pašvaldības un lūdza uzņemt ģimenē 14 gadus vecu meiteni. Lai arī mazliet šaubījāmies, tomēr piekritām. Šī meitene bija fantastiski jauka, un viņa ļoti viegli un ātri iejutās mūsu ģimenē. Meitene nodzīvoja pie mums četrus mēnešus, jo pēc tam viņu paņēma aizbildnībā ļoti tuvi cilvēki. Arī mēs apsvērām domu par viņas aizbildniecību, jo izjutām viņu gluži kā savu bērnu, mēs sapratāmies no pusvārdiem.
– Vai zināt, kā meitenei tagad klājas?
– Zinu, jo es ar visiem audžubērniem uzturu kontaktus. Meitenei viss ir labi. Viņa mācās, dzīvo kopā ar aizbildņiem un viņu bērniņu, tā ka viņai ir arī maza māsiņa.
– Kā pie jums nokļuva nākamie bērniņi?
– Nākamais bija piecgadīgs puisītis no Rīgas. Viņš pie mums nodzīvoja četrus mēnešus. Pēc tam viņa dzīve sakārtojās ļoti ātri un labi. Viņu paņēma aizbildnībā sieviete, kura jau bija adoptējusi puisīša brāli un māsu. Visi bērni tagad dzīvo kopā. Puisītis ir iejuties jaunajās mājās, un viņam patīk, ka tur ir arī mājdzīvnieki.
Pēc tam atnāca puisītis, kurš pie mums dzīvo otro gadu, un viņam drīz būs pieci gadiņi. Viņš ir rīdzinieks, kurš bija nokļuvis bērnunamā. Nepagāja ne divi mēneši, kad pie mums atnāca arī viņa brālītis, kuram tobrīd bija divi gadiņi.
Tagad brālīši dzīvo šķirti, bet regulāri satiekas. Mēs sazināmies ar otra brālīša audžumammu. Viņi brauc ciemos pie mums un mēs pie viņiem, lai brālīšiem būtu iespēja būt kopā. Četrus mēnešus pie mums nodzīvoja 14 gadus veca meitene no Grobiņas novada. Diemžēl zem viena jumta mums neizdevās sadzīvot. Mēs nesapratāmies, un meitene aizmuka no mājām. Viņa nokļuva bērnunamā, kur arī gribēja nonākt.
Tam ir savi iemesli. Sākumā meitene gribēja dzīvot ģimenē, taču, kad saprata, ka ģimenē ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, ka ir lietas, kas mums kā vecākiem nav pieņemamas, viņa izvēlējas dzīvot bērnunamā, kur viss ir mazliet citādāk. Mēs joprojām uzturam kontaktus un rakstām viena otrai vēstules. Šos Ziemassvētkus meitene pavadīs kopā ar mums. Mums ar vīru šķita, ka svētku laikā viņa labāk justos ģimenē nekā bērnunamā. Viņa ar prieku piekrita atbraukt.
Nupat, decembra sākumā, mūsu ģimenē ienāca vēl viens bērniņš – trīs gadus veca meitenīte no Rīgas.
– Jūs uzmeklē vai jūs paši atrodat bērniņus?
– Mūs uzmeklē. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir informēta par to, cik bērniem ir vietiņas ģimenē, un šo informāciju dod bāriņtiesām. Tiklīdz bāriņtiesām ir bērni, kuriem vajadzīga ģimene, viņi lūdz kontaktus mūsu novada bāriņtiesai. Tā kā šobrīd mums ir tiešā sadarbība ar Rīgu, viņi zvana uzreiz mums.
– Vai esat uzņēmuši visus bērniņus, kuri jums piedāvāti?
– Nē, divreiz esam atteikuši. Likums nosaka, ka no brīža, kad par bērniņu uzzinām, mums desmit dienu laikā ir jāiepazīstas ar viņu. Bāriņtiesa sūta arī aprakstu par katru bērnu, lai paši izvērtējam, vai mēs varam viņu uzņemt. Ja bērnam ir veselības problēmas, viņam būs vajadzīgas ārsta vizītes, ja ir uzvedības problēmas – psihologa konsultācijas. Mums ir jāsa-prot, ko mēs varam sniegt, ko ne.
Ļoti svarīgi ir arī tas, lai mūsu pašu bērni audžubērnu pieņemtu. Pirms uzņēmām mazo meitenīti, kura pie mums dzīvo tikai pāris nedēļu, bērni šaubījās, vai tiksim galā, jo pirms gada mums pašiem piedzima trešais bērniņš. Visvairāk šaubu bija lielajai meitai, kura mums ļoti daudz palīdz. Taču, kad viņa meitenīti ieraudzīja, šaubas izgaisa: "Jā, mēs tiksim galā!" Mēs kopā pieņēmām vispareizāko lēmumu.
– Jūs esat iepazinuši astoņus audžubērnus. Kādu iemeslu dēļ viņi palika bez savām mājām?
– Es nevaru vērtēt citu cilvēku dzīvi, bet man ir ļoti žēl par to, ko šie bērniņi ir izcietuši. Katram ir cits iemesls, kāpēc viņš nokļuva pie mums. Prieks, ka pirmie divi brālīši atgriezās mājās pie savas mammas. Viņai bija vajadzīgs laiks, lai viņā atmostos mātes jūtas, un bērnu prombūtne tās pamodināja. Ļoti ceru, ka arī citu bērnu vecāku domāšanā kaut kas mainīsies. Pārsvarā bērni ir no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm – alkohola, narkotiku vai noziedzīgu nodarījumu dēļ vecāki nespēj parūpēties par saviem bērniem.
– Kāpēc izvēlējāties tieši audžuģimenes statusu?
– Sākumā domājām par viesģimeni, bet, kad izpētījām, ko tas nozīmē, sapratām, ka tas nav tas, kas bērnam vajadzīgs. Viesģimene ciemojas pie mazuļa bērnunamā, brīvdienās paņem viņu pie sevis uz mājām, bet pēc tam aizved atpakaļ uz bērnunamu. Man šķiet, ka bērnam tas ir traumējoši. Viņam visu laiku ir jādzīvo ģimenē.
Audžuģimenē bērns ir tik ilgi, līdz sakārtojas viņa dzīve – vai nu viņš atgriežas pie saviem vecākiem, viņu paņem aizbildniecībā radinieks vai kāds tuvs cilvēks, vai arī viņu adoptē un viņš kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli ar visām saistībām.
– Jūs ar vīru strādājat pilnas slodzes darbu. Kā jūs tiekat galā ar pieciem bērniem?
– Es šobrīd esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, bet vīrs strādā pilnu slodzi. Ja gadās, ka paši netiekam galā, mums izlīdz omītes un vecvecāki, piemēram, kad viens bērns guļ slims mājās, otrs jāved pie ārsta, bet trešais uz eglīti. Tā kā mani vecāki šobrīd pieskata māsas bērnus, mēs esam sameklējuši auklīti, kura reizi nedēļā nāk mums palīgā. Viņa paspēlējas ar bērniem, kamēr es veicu pirkumus veikalā, nokārtoju lietas iestādēs vai mēs ar vīru izejam mazliet atpūsties ārpus mājas. Mēs ik pa laikam mazliet atļaujamies palutināt arī sevi, lai darbu un pienākumu virpulī neizdegtu.
– Viss maksā naudu. Kā jūs finansiāli varat savilkt galus kopā?
– Par katru audžubērnu mēs no pašvaldības saņemam uztura pabalstu, no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras – atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, jo visus bērnus varam ņemt apgādībā un saņemt nodokļu atvieglojumus. Par katru bērniņu saņemam ģimenes pabalstu. Ar to pietiek, lai samaksātu par visu vajadzīgo.
Kā daudzbērnu ģimene mēs saņemam atbalstu arī no "Latv¬energo". Turklāt Siguldas novadā ir ļoti plaša atbalsta programma ģimenēm ar bērniem. Bērnudārzā ir atlaides, ja uz to iet divi bērniņi. Pirms 1. septembra saņēmu vienreizēju pabalstu skolas preču iegādei, kas ļoti būtiski atviegloja situāciju, jo mums uz skolu bija jāpalaiž trīs bērni. Līdz ar to mēs gan kā daudzbērnu, gan audžuģimene jūtam sociālo atbalstu gan no pašvaldības, gan no valsts.
– Kas ir svarīgākais, ar ko jārēķinās cilvēkiem, kuri apsver domu uzņemt savā ģimenē audžubērnu?
– Jābūt ļoti lielai pacietībai, ļoti lielai izturībai un spēkam. Vēl ir ļoti, ļoti svarīgs tuvinieku un līdzcilvēku atbalsts. Mums ar vīru visi bērni, kuri dzīvo pie mums, ir mūsu bērni, par katru no viņiem mēs stāvam un krītam. Savi bērni ir tādi, kādus viņus izaudzina, bet audžubērni atnāk ar pavisam citu dzīves pieredzi. Sākumā visgrūtāk ir saprast to, ka bērniņš jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Kad to var, viss pārējais notiek ļoti viegli.
Katrs bērniņš, pat pavisam maziņš, jau ir liela personība. Un no katra mazuļa, kurš ienāk mūsu ģimenē, mēs kaut ko iemācāmies. Arī mūsu bērniem tā ir liela pieredze, jo ir audžubērni, kuriem viņi ļoti pieķeras, un gadās, ka nav šīs raksturu saderības un notiek neliela rīvēšanās.
Ar katru audžubērnu ir ļoti daudz jārunā, līdz pienāk moments, kad redzam – jā, viņš saprot, ko mēs no viņa gribam. Viss ir jāatkārto neskaitāmas reizes, jo katram ir atšķirīga izpratne, tāpēc ka viņš dzīvē ir redzējis pavisam ko citu.
Mēs audžubērnus uzrunājam par dēliem un meitiņām, un visi audžubērni mūs ir saukuši par mammu un tēti. Kamēr viņi ir mūsu ģimenē, mēs viņus audzinām kā savus bērnus. Visiem bērniem ir vienādi pienākumi un balsstiesības. Ja mēs kaut ko lemjam, tad visi kopā. Mēs nedalām pilnīgi neko.
– Kur jūs paši ņemat spēku?
– Mēs ar vīru smeļamies spēku viens otrā un baznīcā. Mēs esam kristīgi cilvēki. Kad ir pavisam grūti un šķiet, ka zeme tūlīt sabruks, bet gaismu tuneļa galā nevar ieraudzīt, mēs braucam uz dievkalpojumu. Tur rodas atbildes uz jautājumiem. Izejot no baznīcas, ir tāds vieglums plecos, ka nepanesamā nasta tāds sīkums vien šķiet.
Ir bijuši gadījumi, kad dodamies pie Siguldas novada psiholoģes Dainas Blumbergas. Izstāstām par situāciju, un viņa no sava skatupunkta iesaka, ko un kā mums darīt. Arī novada bāriņtiesa mūs ļoti atbalsta, ja ir nepieciešama kāda palīdzība. Līdz ar to mums ir atbalsta komanda, un mēs jūtamies ļoti pasargāta un saudzēta audžuģimene Siguldā.
”Katram bērnam ir jāaug ģimenē,” pārliecināti saka Ivars un Sintija Zaķīši no Siguldas. Viņus par mammu un tēti šobrīd sauc trīs pašu bērni un divi audžubērni. Par pieredzi, kas gūta, rūpējoties par bērniem, kuru vecāki kādu iemeslu dēļ nevar to darīt, saruna ar
Sintiju Zaķīti.
– Kā jūs nonācāt pie lēmuma pieņemt ģimenē audžubērnus?
– Kad dzīvokli nomainījām pret māju ar lielāku platību, viena istaba palika tukša. Tobrīd sapratām, ka varam dot mājvietu vēl kādam bērniņam. Es sāku interesēties par iespējām, kā to izdarīt, un man ļoti iepatikās audžuģimeņu būtība. Ar vīru apspriedāmies un lūdzām, lai mums piešķir audžuģimenes statusu. Kopš tā brīža ir pagājuši pieci gadi. Pa šo laiku pie mums ir dzīvojuši astoņi audžubērni. Sešus jau esam palaiduši prom, bet septītais un astotais bērniņš šos Ziemassvētkus sagaidīs kopā ar mums.
– Kā jūsu mājās ienāca pirmie audžubērniņi?
– Pirmie pie mums atnāca dzīvot divi brālīši. Mazākajam toreiz bija četri gadiņi, lielākajam deviņi. Uzņemt viņus ģimenē mūs lūdza Aizkraukles novada bāriņtiesa. Tobrīd mums bija divi savi bērni, un mēs momentā kļuvām par četru bērnu ģimeni.
Viegli tas nebija. Ļoti grūti gāja tieši mūsu meitai, jo pēkšņi mājās bija trīs puiši, bet viņa – viena pati. Abi brālīši konfliktēja savā starpā un kāvās. Vienam no viņiem bija arī garīga rakstura problēmas, neliela atpalicība. Sākumā mēs nesapratām, ka viņš nespēj to, ko no viņa gribam, – viņš vienkārši nevarēja to izdarīt.
– Vai izdevās panākt, ka brāļi pārtrauc konfliktēt?
– Jā. Ar viņiem vajadzēja ļoti daudz runāt. Stāstīt un skaidrot, kāpēc tā nevar. Saviem bērniem pietiek pateikt: ”Nē, nedrīkst!” – un viņi uzreiz saprot, bet brālīšiem tas bija jāskaidro katru dienu un jāatkārto reizes desmit vai divdesmit. Lai izvairītos no konfliktiem, mēs viņus mēģinājām padalīt – viens puisītis bija kopā ar mani mājas otrajā stāvā, otrs kopā ar vīru un pārējiem bērniem pirmajā. Katram brālītim bija vajadzīga sava pieeja, jo divatā viņus bija grūti atstāt. Viņi nebija raduši arī pie kārtības un disciplīnas.
Brālīši pie mums nodzīvoja gadu un divus mēnešus. Pa šo laiku sakārtojās situācija viņu ģimenē, un viņi atgriezās mājās pie savas mammas.
Mēs bijām dikti noguruši, piekusuši un domājām, ka nevienu bērnu vairs neņemsim.
– Un tomēr paņēmāt nākamo bērniņu...
– Divus mēnešus atpūtāmies, līdz mums atkal piezvanīja no Aizkraukles pašvaldības un lūdza uzņemt ģimenē 14 gadus vecu meiteni. Lai arī mazliet šaubījāmies, tomēr piekritām. Šī meitene bija fantastiski jauka, un viņa ļoti viegli un ātri iejutās mūsu ģimenē. Meitene nodzīvoja pie mums četrus mēnešus, jo pēc tam viņu paņēma aizbildnībā ļoti tuvi cilvēki. Arī mēs apsvērām domu par viņas aizbildniecību, jo izjutām viņu gluži kā savu bērnu, mēs sapratāmies no pusvārdiem.
– Vai zināt, kā meitenei tagad klājas?
– Zinu, jo es ar visiem audžubērniem uzturu kontaktus. Meitenei viss ir labi. Viņa mācās, dzīvo kopā ar aizbildņiem un viņu bērniņu, tā ka viņai ir arī maza māsiņa.
– Kā pie jums nokļuva nākamie bērniņi?
– Nākamais bija piecgadīgs puisītis no Rīgas. Viņš pie mums nodzīvoja četrus mēnešus. Pēc tam viņa dzīve sakārtojās ļoti ātri un labi. Viņu paņēma aizbildnībā sieviete, kura jau bija adoptējusi puisīša brāli un māsu. Visi bērni tagad dzīvo kopā. Puisītis ir iejuties jaunajās mājās, un viņam patīk, ka tur ir arī mājdzīvnieki.
Pēc tam atnāca puisītis, kurš pie mums dzīvo otro gadu, un viņam drīz būs pieci gadiņi. Viņš ir rīdzinieks, kurš bija nokļuvis bērnunamā. Nepagāja ne divi mēneši, kad pie mums atnāca arī viņa brālītis, kuram tobrīd bija divi gadiņi.
Tagad brālīši dzīvo šķirti, bet regulāri satiekas. Mēs sazināmies ar otra brālīša audžumammu. Viņi brauc ciemos pie mums un mēs pie viņiem, lai brālīšiem būtu iespēja būt kopā.
Četrus mēnešus pie mums nodzīvoja 14 gadus veca meitene no Grobiņas novada. Diemžēl zem viena jumta mums neizdevās sadzīvot. Mēs nesapratāmies, un meitene aizmuka no mājām. Viņa nokļuva bērnunamā, kur arī gribēja nonākt.
Tam ir savi iemesli. Sākumā meitene gribēja dzīvot ģimenē, taču, kad saprata, ka ģimenē ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi, ka ir lietas, kas mums kā vecākiem nav pieņemamas, viņa izvēlējas dzīvot bērnunamā, kur viss ir mazliet citādāk. Mēs joprojām uzturam kontaktus un rakstām viena otrai vēstules. Šos Ziemassvētkus meitene pavadīs kopā ar mums. Mums ar vīru šķita, ka svētku laikā viņa labāk justos ģimenē nekā bērnunamā. Viņa ar prieku piekrita atbraukt.
Nupat, decembra sākumā, mūsu ģimenē ienāca vēl viens bērniņš – trīs gadus veca meitenīte no Rīgas.
– Jūs uzmeklē vai jūs paši atrodat bērniņus?
– Mūs uzmeklē. Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija ir informēta par to, cik bērniem ir vietiņas ģimenē, un šo informāciju dod bāriņtiesām. Tiklīdz bāriņtiesām ir bērni, kuriem vajadzīga ģimene, viņi lūdz kontaktus mūsu novada bāriņtiesai. Tā kā šobrīd mums ir tiešā sadarbība ar Rīgu, viņi zvana uzreiz mums.
– Vai esat uzņēmuši visus bērniņus, kuri jums piedāvāti?
– Nē, divreiz esam atteikuši. Likums nosaka, ka no brīža, kad par bērniņu uzzinām, mums desmit dienu laikā ir jāiepazīstas ar viņu. Bāriņtiesa sūta arī aprakstu par katru bērnu, lai paši izvērtējam, vai mēs varam viņu uzņemt. Ja bērnam ir veselības problēmas, viņam būs vajadzīgas ārsta vizītes, ja ir uzvedības problēmas – psihologa konsultācijas. Mums ir jāsaprot, ko mēs varam sniegt, ko ne.
Ļoti svarīgi ir arī tas, lai mūsu pašu bērni audžubērnu pieņemtu. Pirms uzņēmām mazo meitenīti, kura pie mums dzīvo tikai pāris nedēļu, bērni šaubījās, vai tiksim galā, jo pirms gada mums pašiem piedzima trešais bērniņš. Visvairāk šaubu bija lielajai meitai, kura mums ļoti daudz palīdz. Taču, kad viņa meitenīti ieraudzīja, šaubas izgaisa: ”Jā, mēs tiksim galā!” Mēs kopā pieņēmām vispareizāko lēmumu.
– Jūs esat iepazinuši astoņus audžubērnus. Kādu iemeslu dēļ viņi palika bez savām mājām?
– Es nevaru vērtēt citu cilvēku dzīvi, bet man ir ļoti žēl par to, ko šie bērniņi ir izcietuši. Katram ir cits iemesls, kāpēc viņš nokļuva pie mums. Prieks, ka pirmie divi brālīši atgriezās mājās pie savas mammas. Viņai bija vajadzīgs laiks, lai viņā atmostos mātes jūtas, un bērnu prombūtne tās pamodināja. Ļoti ceru, ka arī citu bērnu vecāku domāšanā kaut kas mainīsies. Pārsvarā bērni ir no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm – alkohola, narkotiku vai noziedzīgu nodarījumu dēļ vecāki nespēj parūpēties par saviem bērniem.
– Kāpēc izvēlējāties tieši audžuģimenes statusu?
– Sākumā domājām par viesģimeni, bet, kad izpētījām, ko tas nozīmē, sapratām, ka tas nav tas, kas bērnam vajadzīgs. Viesģimene ciemojas pie mazuļa bērnunamā, brīvdienās paņem viņu pie sevis uz mājām, bet pēc tam aizved atpakaļ uz bērnunamu. Man šķiet, ka bērnam tas ir traumējoši. Viņam visu laiku ir jādzīvo ģimenē.
Audžuģimenē bērns ir tik ilgi, līdz sakārtojas viņa dzīve – vai nu viņš atgriežas pie saviem vecākiem, viņu paņem aizbildniecībā radinieks vai kāds tuvs cilvēks, vai arī viņu adoptē un viņš kļūst par pilntiesīgu ģimenes locekli ar visām saistībām.
– Jūs ar vīru strādājat pilnas slodzes darbu. Kā jūs tiekat galā ar pieciem bērniem?
– Es šobrīd esmu bērna kopšanas atvaļinājumā, bet vīrs strādā pilnu slodzi. Ja gadās, ka paši netiekam galā, mums izlīdz omītes un vecvecāki, piemēram, kad viens bērns guļ slims mājās, otrs jāved pie ārsta, bet trešais uz eglīti. Tā kā mani vecāki šobrīd pieskata māsas bērnus, mēs esam sameklējuši auklīti, kura reizi nedēļā nāk mums palīgā. Viņa paspēlējas ar bērniem, kamēr es veicu pirkumus veikalā, nokārtoju lietas iestādēs vai mēs ar vīru izejam mazliet atpūsties ārpus mājas. Mēs ik pa laikam mazliet atļaujamies palutināt arī sevi, lai darbu un pienākumu virpulī neizdegtu.
– Viss maksā naudu. Kā jūs finansiāli varat savilkt galus kopā?
– Par katru audžubērnu mēs no pašvaldības saņemam uztura pabalstu, no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras – atlīdzību par audžuģimenes pienākumu pildīšanu, jo visus bērnus varam ņemt apgādībā un saņemt nodokļu atvieglojumus. Par katru bērniņu saņemam ģimenes pabalstu. Ar to pietiek, lai samaksātu par visu vajadzīgo.
Kā daudzbērnu ģimene mēs saņemam atbalstu arī no ”Latvenergo”. Turklāt Siguldas novadā ir ļoti plaša atbalsta programma ģimenēm ar bērniem. Bērnudārzā ir atlaides, ja uz to iet divi bērniņi. Pirms 1. septembra saņēmu vienreizēju pabalstu skolas preču iegādei, kas ļoti būtiski atviegloja situāciju, jo mums uz skolu bija jāpalaiž trīs bērni. Līdz ar to mēs gan kā daudzbērnu, gan audžuģimene jūtam sociālo atbalstu gan no pašvaldības, gan no valsts.
– Kas ir svarīgākais, ar ko jārēķinās cilvēkiem, kuri apsver domu uzņemt savā ģimenē
audžubērnu?
– Jābūt ļoti lielai pacietībai, ļoti lielai izturībai un spēkam. Vēl ir ļoti, ļoti svarīgs tuvinieku un līdzcilvēku atbalsts.
Mums ar vīru visi bērni, kuri dzīvo pie mums, ir mūsu bērni, par katru no viņiem mēs stāvam un krītam. Savi bērni ir tādi, kādus viņus izaudzina, bet audžubērni atnāk ar pavisam citu dzīves pieredzi. Sākumā visgrūtāk ir saprast to, ka bērniņš jāpieņem tāds, kāds viņš ir. Kad to var, viss pārējais notiek ļoti viegli.
Katrs bērniņš, pat pavisam maziņš, jau ir liela personība. Un no katra mazuļa, kurš ienāk mūsu ģimenē, mēs kaut ko iemācāmies. Arī mūsu bērniem tā ir liela pieredze, jo ir audžubērni, kuriem viņi ļoti pieķeras, un gadās, ka nav šīs raksturu saderības un notiek neliela rīvēšanās.
Ar katru audžubērnu ir ļoti daudz jārunā, līdz pienāk moments, kad redzam – jā, viņš saprot, ko mēs no viņa gribam. Viss ir jāatkārto neskaitāmas reizes, jo katram ir atšķirīga izpratne, tāpēc ka viņš dzīvē ir redzējis pavisam ko citu.
Mēs audžubērnus uzrunājam par dēliem un meitiņām, un visi audžubērni mūs ir saukuši par mammu un tēti. Kamēr viņi ir mūsu ģimenē, mēs viņus audzinām kā savus bērnus. Visiem bērniem ir vienādi pienākumi un balsstiesības. Ja mēs kaut ko lemjam, tad visi kopā. Mēs nedalām pilnīgi neko.
– Kur jūs paši ņemat spēku?
– Mēs ar vīru smeļamies spēku viens otrā un baznīcā. Mēs esam kristīgi cilvēki. Kad ir pavisam grūti un šķiet, ka zeme tūlīt sabruks, bet gaismu tuneļa galā nevar ieraudzīt, mēs braucam uz dievkalpojumu. Tur rodas atbildes uz jautājumiem. Izejot no baznīcas, ir tāds vieglums plecos, ka nepanesamā nasta tāds sīkums vien šķiet.
Ir bijuši gadījumi, kad dodamies pie Siguldas novada psiholoģes Dainas Blumbergas. Izstāstām par situāciju, un viņa no sava skatupunkta iesaka, ko un kā mums darīt. Arī novada bāriņtiesa mūs ļoti atbalsta, ja ir nepieciešama kāda palīdzība. Līdz ar to mums ir atbalsta komanda, un mēs jūtamies ļoti pasargāta un saudzēta audžuģimene Siguldā.
