Kā plašajā eglīšu klāstā neapjukt un kā to pēc iespējas ilgāk saglabāt frišu, portālam "Apriņķis.lv" stāsta kokaudzētavas "Blīdene" Mārupes stādu centra eglīšu eksperte Agnese Kristapsone.
Egļu modē cieņā klasika
"Egles visvairāk pērk tieši pilsētnieki, sevišķi tie, kuri dzīvo Rīgā un tās pievārtē. Tas tāpēc, ka 50 kilometru rādiusā ap Rīgu egles mežos lielākoties cirst nedrīkst. Taču laukos gan cilvēki nesaprot, kā tas ir – pirkt egli. Viņiem ir tā priekšrocība aiziet uz mežu gluži kā uz tirgus placi un izvēlēties to zaļsvārci, kura patīk," teic Agnese.
Viņa stāsta, ka lielākais eglīšu pieprasījums audzētavā būšot tieši šajās svētku brīvdienās, turklāt cilvēku, kas izvēlas egli iegādāties, ar katru gadu kļūst aizvien vairāk. Turklāt šķiet, ka tirgotāji, atšķirībā no meža mātes, spēj piedāvāt svētku kociņus katrai gaumei – piedāvājumā ir gan cirstās egles, gan egles podiņos, gan no ārzemēm importētas egles, gan pašu audzētās, gan klasiskās meža egles, gan sudrabegles, melnās egles, Serbijas egles...
"Visbiežāk cilvēki izvēlas klasisku mežā cirstu eglīti. Tā latvieša dvēselei ir ierasts. Lai gan meža egle, atšķirībā no citām, ir asa un ātrāk nobirst, cilvēki to iecienījuši īpašās smaržas dēļ," skaidro kokaudzētavas pārstāve, piebilstot, ka meža egles atrodamas ne tikai Latvijas mežos, bet arī speciālās audzētavās, kuru pie mums nav mazums.
Otrās populārākās zaļsvārces godu ieņem no Vācijas ievestās Normandijas baltegles, kas pie mums nav iedzīvojušās klimatisko apstākļu dēļ. "Baltegles priekšrocība ir mīkstās skujas, kas neduras un nebirst. Šīs egles iegādājas cilvēki, kam ir vai nu mazi bērni, vai mazi dzīvnieciņi, piemēram, sunīši. Turklāt Normandijas baltegle ilgi nenobirst – tā stāv līdz pat Zvaigznes dienai. Vienīgais mīnuss, ka tā nesmaržo," klāsta egļu eksperte.
Vienlīdz populāras ir pie mums audzētās baltegles noturīgo skuju un formētās egles dēļ, kas ir visparastākās meža zaļsvārces, kas audzēšanas procesā tiek īpaši apgrieztas, tā veidojot kuplu vainagu un vienmērīgu zarojumu.
Tāpat bez pircēju ievērības nepaliek eksotiskās egles podiņos – Serbijas, Kanādas, dzeltenās, melnās un citi mums neierasti Ziemassvētku kociņi.
Mūsējās – šogad lētākas
Agnese teic, ka Ziemassvētku eglītes cenu nosaka tās augstums un kvalitāte, mazāk nozīmīgs fakts ir tās vecums. "Egles kvalitāti nevar saistīt ar tās vecumu, svarīgi ir tas, kur tā augusi. Augsnei ir ļoti liela nozīme, proti, ja vien egle nav augusi purvainā vidē, skuju tonis un biezums atšķiras. Kvalitatīva egle ir tāda, kurai ir viscaur simetrisks vainags, un simetrisku egli var iegūt, audzējot to laukā, nevis mežā."
Viņa gan teic, ka šogad, atšķirībā no pagājušā gada, vietējās eglītes maksā lētāk, savukārt importa zaļsvārcēm cena palielinājusies. "Cenas pie mums ir kritušās, jo mēs apzinājāmies, cik ļoti liels emocionāls šoks cilvēkam būtu ieraudzīt, ka baltegle, kas pērn, pirms eiro ieviešanas, maksāja 35 latus, tagad maksā 50 eiro!"
Kā egli no podiņa ieaudzēt dārzā
Nu jau dažus gadus modīgi ir Ziemassvētku egli iegādāties podiņā, tā nošaujot divus zaķus ar vienu šāvienu, proti, nav jādomā par statīvu, kur egli ievietot, turklāt vēlāk to var iestādīt dārzā. Tomēr, no ļaudīm dzirdēts, ka ne vienmēr podiņu eglītes piemājas dārziņā iedzīvojas – tās nīkuļo, iznīkst un nokalst.
Iemesls, kādēļ podiņu eglītes neizdodas ieaudzēt, ir tas, ka netiek ievēroti vairāki principi. Proti, ienesot eglīti no auksta āra siltās telpās, mēs to pakļaujam straujām temperatūras svārstībām, kas kociņam nepatīk.
"Ja kociņš telpās tiek turēts ilgāk par septiņām dienām, tas sāk dzīt saknes un plaukt. Tāpēc nekādā gadījumā egli nedrīkst turēt pārāk tuvu radiatoriem. Tāpat ir jāseko līdzi zemes mitrumam podiņā, egle ir jālaista gluži kā istabas puķe. Vēlams arī vakaros egli norasināt ar ūdeni, lai tā nezaudētu mitrumu un sausā istabas gaisa dēļ tai nesāk birt skujas. Turklāt, ja vēlaties kociņu vēlāk iestādīt, pēc svētkiem nenesiet to uzreiz laukā, bet paturiet garāžā vai pagrabā, kur gaisa temperatūra ir zemāka, tā to pakāpeniski atkal pieradinot pie aukstuma," saka Agnese.
Tāpat viņa iesaka tādos laika apstākļos kā šogad, kad augsne ir pietiekami mīksta, Ziemassvētku kociņu pēc svētkiem ierakt zemē ar visu podu. "Eglītes uzreiz netiek audzētas podos. Tās lielākoties audzē uz lauka un podos ievieto vēlāk, apcērpot daļu sakņu. Tāpēc, lai saknes podiņā atjaunotos, egli, ja iespējams, līdz jūnijam tur ierakstu dārzā ar visu podu. Vasarā to no poda var izņemt un pārstādīt."
Lai cirstā eglīte priecētu ilgāk
Visbiežāk Ziemassvētku vakarā mājās rotājam cirstu Ziemassvētku eglīti, tāpēc eksperte stāsta, kā panākt, lai tā priecētu pēc iespējas ilgāk: "Pirmkārt, pirms stiprinām nocirsto eglīti tai paredzētajā vietā, paskatāmies, vai esam atstājuši kailu eglītes kāju. Nevajag kājai raut daudz zaru nost, pietiks ar 15–20 centimetriem. Tad ar zāģīti nozāģējam no egles kājas puscentimetru nost un egli mazliet paturam siltā ūdenī, lai poras atveras un ūdens cirkulē uz augšu. Tikai pēc tam to var stiprināt egles kājā vai kādā traukā ar ūdeni vai smiltīm. Iesaku kociņu labāk likt ūdenī, jo eglei vajadzīgs daudz ūdens."
”Šogad Ziemassvētku eglīšu modē cieņā ir klasiska – Latvijā audzēta meža eglīte,” zina stāstīt kokaudzētavas ”Blīdene” Mārupes stādu centra eglīšu ekspertes Agnese Kristapsone (no labās) un Marika Simkoviča.
