Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

"Neesmu pateicīga kandidatūra," K. Skujenieks atbild uz jautājumu, kādu stāstu par tēva lomu ģimenē glabā viņa bērnības atmiņas.

Dzejnieka māte nomira, kad Knuts nebija pat gadu vecs. To, ka tēvs dzīvi Rīgas literātu bohēmā apvienot ar bērnu audzināšanu nespēj, drīz atskārtusi vecmāmiņa. Viņa Knutu un brāli Leonu aizvedusi pie sevis uz dzirnavām Kurmenē (pagasts tagadējā Vecumnieku novadā, pie Lietuvas robežas), un turpmākās rūpes par zēniem uzņēmās vecvecāki. Vectēva dzirnavās K. Skujenieks nodzīvoja no trīsdesmito gadu beigām līdz pat piecdesmito sākumam, kad sākās skolas gaitas Rīgā. Emīls Skujenieks dēlus mēdza apmeklēt līdz 1944. gadam, kad devās bēgļu gaitās.

"Protams, kad kļuvu pieaudzis, sapratu, ka viņš nebija spējīgs mūs audzināt," par tēvu bilst dzejnieks. Arī viesošanās reizēs sarunas lāga raisījušās neesot – dažus gadus vecajā puišelī valdījis vai nu mulsums, vai bailes. "[Gāja] diezgan grūti. Lielākoties viņš nebija skaidrā vai bija paģirains, no sarunām vairījāmies, tagad atceroties, žēl. Bet ko lai dara! Viss, ko tagad varu, – uzlikt [uz kapa] kādu puķīti."

Vai iznācis domāt par to, ko tēva ciešāka un ilgāka klātbūtne, iespējams, būtu mainījusi? Vai pats būtu kļuvis citāds?
"Var visādi būt. Taču no bērna kājas esmu bijis diezgan nepatstāvīgs. Visās dzīves situācijās esmu tāds kā piespēlētājs komandā – līdz šodienai. Grūti teikt, kāpēc, bet varbūt tiešām ģimenes trūkuma dēļ."

Franču rakstnieks Viktors Igo romānā "Nožēlojamie" saka – attiecības starp tēviem un dēliem var būt dažādas, taču nav vectēvu, kas nemīlētu mazdēlus. Vai atskatoties var teikt, ka tēva vietā līdz pusaudža vecumam K. Skujeniekam bija vectēvs?
"Nosacīti. Cita paaudze. Saprast vienam otru reizēm nebija viegli. Vectēvs bija šerpa rakstura, kamēr bija spēks – ar tirāniskām tieksmēm, pēcāk, kad bija gājis bojā [nacionalizēts] īpašums un viss pārējais, viņa skats uz dzīvi kļuva filozofiskāks, varējām par daudz ko parunāt. Viņa dzīve bija skarba: cēla dzirnavas, ar parādiem kaudamies, to dēļ bērni (mans tēvs un divas viņa māsas) palika bez normālas izglītības... Vectēvs dzina sevi un savā ziņā arī citus."

Tas nozīmē – bija prasīgs? Vai tas kā iespaidojis arī Knuta audzināšanu?
"Grūti pateikt. Ar mani galvenokārt nodarbojās vecāmāte. Vectēvam vairāk pie sirds bija mana māsīca un arī brālis – praktiskāks, apķērīgāks un tā tālāk. Mani līdz zināmam laikam nopietni neņēma," K. Skujenieks nosmīn.

Un tomēr – kā šķiet, vai vectēvs kā ģimenes galva ietekmējis priekšstatu par tēva lomu ģimenē?
"Domāju, ka ne, drīzāk otrādi. Tagad atskatoties, redzu, ka [pats kā tēvs] biju diezgan pasīvs [audzināšanu galvenokārt uzņēmās K. Skujenieka kundze Inta]. Intensīvi taču strādāju literatūrā, un šādi egocentriķi nav tie labākie audzinātāji," K. Skujenieks atzīst – arī šajā jomā bijis "piespēlētāja lomā". Šerpais, stingrais tētis neesot bijis nekad, "lai arī varbūt reizēm vajadzēja".

"Daudz strādāju ārpus mājas – arī tāpēc, ka toreiz te bija diezgan šauri," K. Skujenieks min vēl vienu iemeslu, kas ierobežojis kopā ar ģimeni pavadīto laiku, un atskatoties secina – izrādās, ārpus mājām tapuši teju visi tā laika darbi. "Mākslinieku ģimenes pie audzināšanas piestrādā vai nu par maz, vai arī par daudz – metas pretējā galējībā," novērojis dzejnieks.

Nīderlandē mītošā meita Māra ir māksliniece. Savukārt dēls Jānis, pēc nodarbošanās dizaina speciālists, uzcēlis māju blakus vecāku namam Salaspilī. Dzejnieka acu priekšā aug mazdēli – pašlaik deviņus un septiņus gadus veci. Tēvs ģimenei atrod daudz laika un spēku – sākot ar atbalstu atvašu sporta nodarbībām un beidzot ar galvenā kulināra lomas uzņemšanos virtuvē.

"Mazajiem viņš ir autoritāte," par dēlu saka K. Skujenieks, kura paša autoritāte arī ģimenē balstās viņa inteliģencē un radošajā veikumā – ar to, ka ir Skujenieki, lepojas arī mazdēli. No iepriekšējās atšķirīga ir katra nākamā paaudze – ar citām interesēm, ieradumiem, gaumi. Bet, ja vecie un jaunie, dzīvojot blakus, ir drošs balsts cits citam, tas nozīmē – vecāki bērniem spējuši iemācīt kādu gudrību, ko paši dzīvē apliecinājuši, – spēju neuztiept citam savu mērauklu.

Iepriekš:
Tēvi mūsdienu sabiedrībā: "postenī" pie grila vai tomēr aktīvi dalībnieki bērnu audzināšanā?