– Vai Latvijā ir iespējama objektīva žurnālistika?
– Par spīti tam, ka esam maza valsts, es domāju, ka arī Latvijā ir iespējama objektīva žurnālistika, jo cilvēki aktīvi seko līdzi notikumiem, meklē atbildes uz viņiem interesējošajiem jautājumiem. Galvenais, kas nodarbina Latvijas iedzīvotāju prātus, – kāpēc tas notiek tā vai citādāk.
Tieši šie cilvēki grib zināt un seko līdzi notikumiem kultūrā, politikā un ekonomikā. Ja runājam par cenzūru plašākā mērogā, Latvijā tā nav iespējama, jo ir pietiekami daudz cilvēku, kuri domā līdzi. Ja kāds gribētu cenzēt informāciju, tad ir "jāatslēdz vadi visiem". Kamēr vien būs internets, tikmēr cenzūra nebūs iespējama.
Taču par zināmu cenzūru var runāt arī šaurākā mērogā. Šeit ir jāizšķir divas lietas. Pirmā ir redakcionālā politika, kas manā skatījumā daudzmaz ir normāla. Otrā – katram medijam Latvijā ir savi īpašnieki, un arī tiem ir savas intereses, un pie mums tās bieži vien tiek slēptas, kas nav pareizi. ASV, piemēram, ir citādāk. Lasītāji jau zina, ka šis konkrētais laikraksts ir republikāņu vai demokrātu, tādēļ zināmu ievirzi no tā sagaida. Tas gan nenozīmē, ka republikāņu avīze to tik vien darīs, kā kritizēs oponentus, taču to darīs pie pirmās izdevības, līdz ko tāda radīsies. Būs arī neitrāli un slavinoši raksti, bet krietni mazāk.
Es kā žurnālists arī varu pieņemt vai nepieņemt spēles noteikumus. Taču Latvijā tas tā nenotiek. Neviens medijs jau nav skaļi deklamējis, ka atbalsta, piemēram, "Vienotību". Tad es kā žurnālists varētu izdomāt, vai gribu vai negribu tajā strādāt. Arī mediju patērētāji zinātu, ar ko jārēķinās, taču pašlaik tas tiek slēpts.
Visi taču zina, kurš kontrolē "Neatkarīgo Rīta Avīzi", taču žurnālisti ļoti cenšas pozicionēt to kā neatkarīgu mediju, lai gan viņiem noteikti ir konkrētas "sarkanās līnijas", kādām brīvas preses gadījumā nevajadzētu būt.
– Žurnālistikas studentiem stāsta par rāmējuma pieeju, proti, ka katru notikumu var paskatīties no vajadzīgās prizmas. Ne vienmēr tas ir labi.
– Nezinu tādu terminu. Žurnālistiku neesmu mācījies. Taču viens ir skaidrs – mēs dzīvojam brīvā tirgus apstākļos. Arī mediji nav izņēmums. Katram raidījumam ir sava mērķauditorija, un diemžēl žurnālisti bieži vien ir spiesti domāt par to, kā veidot raidījumus, lai šie cilvēki būtu ieinteresēti skatīties. Ja es pēkšņi TV5 vai REN TV sāktu teikt, ka 9. maijs ir kaut kas slikts un kritizēt Sarkanās armijas karavīrus, mans skatītājs uzreiz pateiks: "Tu ko? Aļļo!". Tāpēc mums ir jādomā, kā noturēt auditoriju, labākajā gadījumā – paplašināt.
Skatītāji nav muļķi, visu pēc kārtas tiem "neiebarosi". Cilvēki ir ļoti izglītoti, jo ir tik daudz informācijas ieguves avotu, tādēļ ar prastu propagandu tu viņu pie TV raidījuma nenoturēsi. Ko žurnālistiem nozīmē šī mazā pirkstu kustība, ar kuru viņš pārslēgs citu kanālu? Auditorijas zudumu. Ja cilvēki tavu raidījumu neskatīsies, ir skaidrs, ka tas ilgi nepastāvēs. "Bez cenzūras" TV5 gan izbeidzās citu iemeslu dēļ. Ne tāpēc, ka pārāk maz skatījās, kā presē izteicās MTG vadība.
– Raidījumā jūs aizskārāt ne tikai politiskas, bet arī dažādas sadzīviskas tēmas. Pirms kāda laika studijā bija traspersona Olga, kura patiesībā ir vīrietis.
– Mazs precizējums. Šis cilvēks bija transgenders, kuram ir pabeigta dzimumu maiņas operācija. Taču reitings šim raidījumam bija ļoti zems.
Vai Latvijas skatītāji nav gatavi šādām tēmām? Es drīzāk teiktu, ka tas viņus vienkārši neinteresē. Vislielākie raidījumu reitingi ir tādās dienās kā 16. marts un 9.maijs. Tad visi ir vai nu slikti, vai labi. Tas saistīts arī ar auditorijas simpātijām vai antipātijām. Ušakovs ir varonis, Lindermans vairāk nav varonis. Lembergs daudziem liekas kā taisnības cīnītājs, jo tik daudz tiesājas. Šādi stereotipi daudziem skatītājiem ir, un viņi grib, lai mediji tos tiražē.
– Tas nozīmē, ka visaugstākie reitingi ir raidījumos, kur tiek cilātas politiskās tēmas?
– Mūsu sabiedrība ir ārkārtīgi politizēta.
– Bet tajā pašā laikā cilvēki politikā neiesaistās.
– Tas jau ir pavisam kaut kas cits. Mums patīk sēdēt virtuvē un kritizēt to maitu Dombrovski. Bet pašiem neko nedarīt. Es labāk sēdēšu, dzeršu un lamāšu visus politiķus pēc kārtas, bet pats neko nedarīšu. Vairākās biznesa sfērās uzņēmēji saka, ka nevar atrast darbiniekus. Var nopelnīt arī labu algu, vajag tikai strādāt, taču ir daļa cilvēku, kuri tā vietā labāk izvēlas nedarīt neko. Labāk viņš Latgalē dzers par 50 latu pabalstu, nekā ies strādāt, piemēram, kokapstrādē. Krievijā tas ir vēl vairāk izteikts.
– Vai tad nesanāk pretruna – no vienas puses sakārt, ka cilvēki nav muļķi, visu saprot, bet tajā pašā laikā labāk izvēlas dzert un kritizēt valdību, nevis ko darīt.
– Cilvēki nav muļķi, jo viņi ļoti labi spēj atšķirt melus no patiesības, taču katram ir sava dzīves pieredze.
– Jūsu raidījuma laikā taču zvana ļoti daudz cilvēku un komentē visus notikumus, bet tajā pašā laikā pēc vēlēšanām atkal ir neapmierināti.
– To, kāpēc viņi skatās manu raidījumu, es tiešām nezinu. (Smejas). Ir taču daudzi citi.
Bet par to, kāpēc ir neapmierināti jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām? Tie cilvēki, kuri balso par "Vienotību", ir pārliecināti, ka tā ir vislabākā partija. Tādu, kuri balso pēdējā brīdī noskatoties reklāmas, nav daudz. Bet divas trešdaļas taču aiziet apzināti. Tie, kuri nobalsoja par "Saskaņas centru", uzskata, ka šī partija ir vislabākā pasaulē, pat nedomājot, ka tā ir partiju apvienība.
– Jūs arī domājat, ka "Saskaņas centrs" ir labākā partija Latvijā?
– (Smejas). Es tā neteiktu, neskatoties uz to, ka strādāju kopā ar Ušakovu. Mūsu attiecības bija gan labas, gan sliktas. Paldies Dievam, ka tagad ir neitrālas. Es nevaru viņu nosaukt ne par draugu, ne par ienaidnieku.
– Jūs runājat labi gan latviski, gan krieviski...
– Nē, es nerunāju labi latviski. Man ir akcents un Imantu Ziedoni brīvi lasīt nevaru. Atšķirībā no Puškina un Lomonosova.
– Bet mans jautājums ir par to – vai jūtat, ka krievu žurnālisti ir citādāki nekā latvieši? Pēdējie tomēr ir tādi pielaidīgāki, krievu žurnālisti – asāki un tiešāki.
– Mēs krievi vispār esam citādi. Mums katram vīrietim ir divi dzimumlocekļi. Jūs to nezinājāt? Bet par to, ka krievu žurnālisti ir asāki un tiešāki, es nepiekritīšu. Man pašam ir bijušas situācijas, kad apzinos, ka varu jautāt visu, kas vien interesē, bet iekšējā cenzūra kaut kā attur. Par latviešiem varu spriest pēc saviem draugiem un ienaidniekiem. Nu nav visi latvieši kautrīgi. Arī jūs esat ļoti dažādi. Es domāju, ka nav labi vai sliktu tautu, ir tikai labi cilvēki un nelieši. Neatkarīgi no tādai nācijai tie pieder. Protams, ir mentālās atšķirības. Mums vajag karot, jums tikai puķes stādīt...
– Vēl viens iemesls, kādēļ kāds žurnālists savu aso jautājumu noklusē, var būt saistīts ar lielu reklāmdevēju interesēm.
– Ne vienmēr. Citreiz attieksmes maiņa ir tāds kā eksperiments. Esmu to izmēģinājis ar Ušakovu – sākot no pielīšanas līdz pat "hard talk" BBC stilā. Mani secinājumi pēc tā ir pavisam vienkārši – tieši neitrāls tonis cilvēkiem patīk vislabāk un raidījumam ir visaugstākie reitingi.
– Kas vēl piesaista skatītājus – iespēja izteikties aptaujās un telefoniski?
– Interaktīvās aptaujas ir pseido demokrātijas paveids, un to vislabāk pierāda jautājums "Ko jūs darītu?". Kad toreizējā ASV valsts sekretāre kādreizējai Izraēlas premerministrei Goldai Meirai sūdzējās, ka ir grūti pārvaldīt valsti, kurā dzīvo 300 000 000 iedzīvotāju, viņa atbildēja: "Ziniet, cik grūti ir vadīt valsti, kurā dzīvo trīs miljoni premjerministru, kuri vienmēr zina, kā labāk."
Man liekas, ka arī šeit daudzi jūtās kā premjerministri, kuri zina, kā labāk dzīvot, kādām jābūt nodokļu likmēm un tā tālāk.
Informācijai
Andrejs Mamikins žurnālistikā darbojas no 1996. gada. Bijis žurnālists laikrakstos "CM", "Čas" un "Subbota". No 2006. līdz 2008. gadam – "Radio SWH+" ziņu dienestā. No 2009. līdz 2010. gadam vadīja "Krievijas hitu radio" ziņu dienestu. No 2002. līdz 2006. gadam vadīja iknedēļas programmu "Nedēļas apskats" TV5. No 2007. gada aprīļa vadīja TV5 programmu "Bez cenzūras", taču pirms mēneša darba attiecības ar viņu tika pātrauktas. Tagad "Bez cenzūras" skatāms" REN TV.
Iepriekš:
Profesors Sergejs Kruks: "Sabiedrībai ir vajadzīgi skaidri spēles noteikumi, kas darbojas"
Mērsaraga mērs: Sabiedriskie mediji savu misiju ir zaudējuši
Dzintris Kolāts: cīņa par neatkarību, dominējošo viedokli un mediju vērtību privatizēšanu
Ivars Redisons: "Daudzi grib tikt pie varas, bet īsti nav skaidrs mērķis – kāpēc"
Aivars Borovkovs: "Laba produkta vietā vieglāk iesmērēt popkornu"
Mediju vide priekšvēlēšanu laikā – ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem