Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Tagad viņa svarīgākās vērtības ir pilnvērtīga novada attīstība un, protams, pats dārgākais – viņa ģimene. L. Karlsons gan atzīst, ka mediju vidē ģimenes jeb galvenās pamatvērtības diemžēl ir piemirstas.

– Mūsdienu medija misija. Kā jūs to redzat?
– Konkurences apstākļos, uzņēmējdarbības uzstādījumu dēļ vai citu apsvērumu vadīti, sabiedriskie mediji savu misiju ir zaudējuši. Pašlaik mediju mērķis ir pārdot visu, ko vien var pārdot, pat tad, ja sabiedrībai tas ir pilnīgi nederīgi. Iespējams, mazdrusciņ mediji vēl pilda savu funkciju, bet tas ir ļoti apšaubāmi.

– Kas ir veicinājis šo vērtību nabadzību?
– Tas ir audzis lēnām un ilgstoši. Taču šajā situācijā nevar runāt tikai par mediju vidi vien – jārunā par visu sabiedrību. Esmu novērojis, ka maniem vienaudžiem viss labais pēkšņi meklējams Vācijā, Anglijā, Zviedrijā, Amerikā, mazākā mērogā – Rīgā. Pēkšņi dzimtajā ciemā vairs nekā nav. Tuvākie cilvēki, vide – tas tiek aizmirsts. Grābjam visu, ko var sagrābt no "Rietumu demokrātijas".

Taču man šķiet, ka viss ir otrādi. Šad tad tviterī padiskutēju ar Veinbergas kundzi (mediju un publisko attiecību pētniece, žurnāliste Sandra Veinberga – aut.). Pēdējā nianse, ko viņa bija pamanījusi, ka ap Lieldienu laiku Ziemeļeiropas mediji aizvien aktīvi atspoguļoja ziņas, taču mūsu medijos bija daudz kristīgu un ar baznīcu saistītu ziņu. Ar šo niansi liekot saprast, ka mums vēl ir tālu līdz Rietumu mediju līmenim. Bet es tam negribētu piekrist. Varbūt viņiem būtu jāpamācās no mums...

Daudzos medijos ir pazudusi ideja, vērtība. Taču medija misija nav tikai izdrukāt avīzi vai novālēt raidījumu ar augstiem reitingiem. Tas ir stresains, drudžains vārstījums, ko tu steigā ķer. Bet medija misija ir veidot sabiedrību. Taču šajā gadījumā nepieciešams ne vien pārkāpt vēlmei dzīties pēc komerciāla izdevīguma, bet vajag arī drosmi. Skaitās ļoti labi un drosmīgi rakstīt par to, kā viens ekstravagants cilvēks izšķīries no sievas, pametis ģimeni. Ja ir jāraksta par ticību Dievam, tas jau ietilpst sensitīvo jeb jutīgo tēmu grupā. "Par to mēs labāk nerunāsim". Taču tādā gadījumā nevaram runāt par mūzikas klasiķiem, apmeklēt mākslas galerijas, jo šajos gadu simtiem senajos un nereti ļoti dārgajos mākslas darbos šī tēma ir attīstīta. Ļoti žēl, bet viss notiek pēc izdevīguma principa.

– Cik lielu daļu atbildības būtu jāuzņemas žurnālistiem?
– Žurnālistam ir izšķirošā loma. Tāpēc jau runāju par drosmi. Drosmīgs un spēcīgs cilvēks uzrakstīs un paskaidros. Vienu daļu mediju telpas aizpilda mazie, reģionālie laikraksti, kuros peļņa nav tik svarīga. Viņi iet pie cilvēkiem kā draugs. Taču, runājot par žurnālista lomu, žurnālists ir tas, kurš formulē atmosfēru. Reiz pie manis ieradās žurnālists no kāda televīzijas raidījuma. Uzsākām sarunu, un man bija jājautā, vai varu atbildēt tā, kā es to domāju vai kā žurnālists to bija iecerējis.

Žurnālistikā būtu jāvalda absolūtai neitralitātei un jāatstāj iespēja lasītājam pašam izdomāt savu viedokli. Ir pārspīlēti domāt, ka lielākā sabiedrības daļa ir neinteliģenti, neizglītoti muļķi, ka viņiem viss jāpasaka priekšā ar frāzēm "es domāju" vai "nepamet sajūta". Man savā laikā sešu gadu vecumā bija iespēja doties jūrā. Kapteinis vienmēr uzdeva jautājumus, kā es domāju vai kā es vēlētos darīt. Skatījos uz viņu un mācījos, taču nebija skarbas pamācības. Pašlaik žurnālistikā ir saskatāmas dziļas simpātijas vai antipātijas, un par to jau ir atbildīgs pats žurnālists.

Tam īstajam vietas ir atlicis ļoti maz. Tomēr negribu runāt par medijiem tikai negatīvā nozīmē. Kad Mērsrags dalījās ar Roju, mediji stāvēja rindā, katrs gribēja uzzināt jaunumus pirmais. Bija labi, ka varējām paust alternatīvu viedokli, veidot publicitāti. Tāpat bijām viens no pirmajiem novadiem, kas ieviesa 50 % atlaidi nekustamā īpašuma nodoklim daudzbērnu ģimenēm. Šī ideja neradās, guļot uz dīvāna, bet izlasīju par šādu iespēju vienā no reģionālajiem laikrakstiem. Man kā jaunam pašvaldības priekšsēdētājam mediji bieži ir labs informācijas avots. Tomēr labās idejas reti tiek popularizētas un cilvēki par tām neuzzina. Tas parāda mūsu vērtību sistēmu.

– Kādas sekas tas ir atstājis uz sabiedrību, tās uzskatiem?
– No vienas puses mediju vide sūkstās par to, kāda ir kļuvusi sabiedrība: vardarbīga, pārāk seksuāli orientēta, taču no otras puses – viņu labākajā laikā – vakara atpūtā cilvēks apsēžas uz dīvāna un ieslēdz televizoru, kas ir gluži kā draugs, bet tas sāk vienkārši "bliezt" šo visu nevērtīgo informāciju. Televīzija atstāj milzīgu ietekmi uz jebkuru cilvēku, pat patstāvīgi domājošu, jo cilvēks šajā brīdī atpūšas un nav koncentrējies informācijas vērtēšanai un sijāšanai. Kāpēc reklāmas ir tik skaļas? Jo cilvēks jau kaut kādā mērā ir notrulinājies. Bet, ja gribi pārdot, ir jāizlec no ekrāna un jāiesit ar koku pa galvu un jāpārdod.

Diemžēl medijus flagmaņus vairs neredzu. Bet kas tad ir tās vērtības? Nerunāsim par pseido Eiropas vai ne Eiropas lietām, jo tas būtu tas pats, kas runāt par zilākām debesīm pie Berlīnes vai pelēkākām pie Maskavas. Reālās vērtības, kas ir nemainīgas jau gadu tūkstošiem un kuras nav spējušas salauzt nedz kari, nedz valdību maiņas, ir ģimene un ticība. Šodien mums tiek audzināts multikulturālisms. Līdz ko tu esi individuālists, spilgta personība, deri vien dzeltenajai presei un pat tai ne vienmēr. Faktiski tu nederi nekam.

– Vai mediju atspoguļotais patiešām ir tas, kas mūsdienu Latvijas cilvēkam ir vitāli nepieciešams?
– Ļoti daudzi par sevi domā, ka ir labi žurnālisti, izveido portālu un sāk tiražēt nevienam nevajadzīgas domas un informāciju. Kad ir īstais laiks runāt par garīgām vērtībām, ir klusums, bailes, it kā būtu jārunā par ko briesmīgu. Vieglāk ir runāt par potenciālo atomkaru Korejā vai konfliktu Āfrikā, bet ir praktiski neiespējami runāt par ticību.

Valsts pārvaldē notiek tas pats. Jebkura valsts institūcija saprot, ka tikai ar reģionālo politiku ir grūti īstenot pilnvērtīgu pašvaldības dzīvi. Katrā novadā ir entuziasti, garīgi cilvēki, draudzes, mācītāji, kuri kalpo, palīdz iedzīvotājiem tiešā veidā gan garīgos meklējumos un ciešanās, gan sagādāt malku vai paēdināt ģimeni. Taču par viņiem neviens nerunā. Reiz lasīju rakstu, kur kāds 45 gadus vecs vīrietis stāsta par to, kā mainījusies viņa dzīve pēc bērna dzimšanas: negulētas naktis, maisiņi zem acīm, sieva nepievērš uzmanību, problēmas darbā. Pirmās rindkopas lika domāt, ka šis būs kārtējais multikulturālisma murgs. Taču tad vīrietis sāka stāstīt par sajūtām, kādas viņu pārņem, paņemot rokā šo mazo bērniņu, par to, kā šajā brīdī pazūd viss nogurums, un ir sajūta, ka varētu gāzt kalnus. Un tad viņš uzdod jautājumu, kas būtībā ir nosodošs visai sabiedrībai: bet kāpēc neviens man to nepateica agrāk? Un šādu jautājumu mūsdienās uzdos daudzi.

– Ko jūs sagaidāt no mūsdienu medija?
– Medijam ir jābūt līderim, iedvesmotājam, nevis vienkārši fakta konstatētājam, ka vakar pieturā sēdēja 20 gadus veci jaunieši un dzēra alu. Ir jāiedvesmo, lai tas jaunietis pieturā paņemtu šo avīzi un saprastu, ja kāds cits varēja, tad arī es esmu spējīgs uz ko vairāk.

Reitingu dēļ esam gatavi apliet ar mēsliem jebkuru. Anonīmie komentāri interneta portālos pieļauj visatļautību, tā likvidējot autoritātes, līdz ar to arī robežas. Ja tā nav, sākas bardaks. Par to ir vērts padomāt valstiskā līmenī – varbūt mums tomēr nevajag 10 nekvalitatīvus, tukšus portālus, bet tikai trīs, taču tādus, ar kuriem varam lepoties. Vai šādu informāciju pirktu ar tādu pašu atdevi? Īsā termiņā noteikti ne, bet, ja medijs pārņemtu šo sabiedrības audzināšanas lomu, ar laiku reitingi celtos.

– Jūs esat ideālists.
– Jā, bet jau sen esmu sapratis, ka pasauli mainīt nevar, un esmu tam atmetis ar roku. Tāpēc mana pasaule jau kādu laiku ir sašaurinājusies – tā ir mana ģimene, mans novads, mana vide. Redzu, ka ar vietējo mediju, ģimenes pasākumu, mācītāju, skolotāju un inteliģences atbalstu, tiekoties ar cilvēkiem diendienā, tas viss ir iespējams.

– Un kā ar mediju misiju. Vai vēl ir kas glābjams?
– To var atgūt. Ir tikai jāgrib. Mediju, žurnālistu, arī politiķu rokās ir mainīt paaudzi, pagriezt stūri uz otru pusi. Vajag gribu un mērķi. Taču ir jābūt pamatam – stiprai ģimenei. Zinu, ka bērnu audzināšanā ir jāiegulda daudz laika. Taču šie bērni ir kā mīcāms māls, kuru jāveido, ar kuru jāstrādā. Strādājot šodien, mēs spēsim mainīt sabiedrību ap sevi. Atgriezt pienācīgo vietu mūsu lielajām vērtībām – ģimenei, ticībai.

Iepriekš:
Dzintris Kolāts: cīņa par neatkarību, dominējošo viedokli un mediju vērtību privatizēšanu
Ivars Redisons: "Daudzi grib tikt pie varas, bet īsti nav skaidrs mērķis – kāpēc"
Aivars Borovkovs: "Laba produkta vietā vieglāk iesmērēt popkornu"
Mediju vide priekšvēlēšanu laikā – ceļš uz elli bruģēts labiem nodomiem