1. Vai gaidīt Ziemassvētku vecīti ir kristīgi?
– Pēc kanoniem ne, bet bērnībai pieder arī Ziemassvētku vecītis. Arī pieaugušajiem brīnuma gaidas vienmēr ir svētīgas. Apdāvināšanās nav pretrunā ar kristīgajām vērtībām.
2. Ar ko kristīgā mācība atšķiras no svētdienas skolas?
– Kristīgā mācība ir ieskats reliģijā un kristietībā kā tādā. Svētdienas skola ir konkrētai konfesijai piederoša. Nedrīkstu stundās pieturēties nevienai konfesijai, es saku – atbalstāmas ir visas.
3. Kurš Bībeles sižets bērnus uzrunā visvairāk?
– Ziemassvētku stāsts. Ik gadu pie tā atgriežamies citā kvalitātē. Un neizpaliek diskusija par to, kas ir labāks – Jēzus vai Ziemassvētku vecītis. Šodien pat to pārrunājām. Bērni gaida Kristus piedzimšanu. Jo Ziemassvētku būtība ir tieši tāda.
4. Vai Bībeles jaunais tulkojums latviešu valodā ir labāks?
– Diemžēl nepaguvu būt starp pirmajiem pircējiem. Zinot Juri Cālīti un komandu, kas šo darbu veikusi, esmu pārliecināta, ka tulkojums ir labs. Veco tulkojumu uztvert bērniem ir grūti, jo valoda ir krietni mainījusies. Es priecātos atrast jauno tulkojumu zem eglītes!
5. Kāpēc vecākiem ētikas vietā izvēlēties kristīgo mācību?
– Mans arguments būtu tas, ka kristīgā mācība dod bērnam plašāku skatījumu uz norisēm. Tā nekur bērnu nevirza, bet sniedz informāciju un pēcāk dod iespēju izvēlēties. Ja es nezinu, kas ir Dievs, man nav iespējas izvēlēties – ticēt vai ne. Pasaules literatūra, kultūra, mūzika savā vēsturē ļoti balstās uz kristīgām vērtībām.
6. Ar kādām īpašībām jāapbruņojas kristīgās mācības skolotājam?
– Jābūt gatavam runāt par dažādām tēmām, tostarp par nāvi. Bērniem šie jautājumi ļoti interesē, un es jūtu, ka viņiem nav iespējas tos nevienam citam uzdot. Un bērni vaicā tieši tik tālu, cik spēj saprast.
7. Kristīgo mācību ir iespēja apgūt tikai no 1. līdz 3. klasei. Vai vajadzētu mācīt arī vecākiem bērniem?
– Pēc 3. klases paliek iespēja apmeklēt svētdienas skolas, apgūt kristīgās vērtības ģimenē. Nav pētīts, vai vecākām klasēm būtu interese turpināt apgūt kristīgo mācību. Pieņemu, ka viņiem būtu pagrūti runāt par šiem jautājumiem, jo, piemēram, ētikas priekšmeta tēmas 7. klases skolēnus ļoti saista, taču viņi cenšas veidot aizsardzības reakciju, demonstrējot, ka viņus tās neinteresē. Neteikšu, ka ir pietiekami apgūt kristīgo mācību tikai līdz 3. klasei, taču ieskats tiek sniegts.
8. Vai bērni nekautrējas ticēt Dievam?
– Nē, jo bērni ir patiesi. Par laimi, mūsu sabiedrībā nav nosodoša attieksme pret ticības jautājumu. Līdz ar to viss ir daudz vienkāršāk. Bērni drīkst arī šaubīties savā ticībā, un to mēs stundās pārrunājam. Izrunājam pasaules radīšanu, kā stāstīts Bībelē, bet es viņiem uzreiz pasaku, ka vēlāk viņiem stāstīs citu informāciju, un arī tā būs patiesība.
9. Vai bērni vēro, vai veikalā, koncertā, autobusa pieturā arī uzvedaties kā kristīgās mācības skolotāja?
– Ikviens skolotājs arī ārpus skolas paliek zināmā mērā skolotājs. Tā kā es dzīvoju Iecavā, nevis Ķekavā, tur mani gluži katrs stabs nesveicina. (Smejas.) Nepiederu pie aktīvajiem sludinātājiem, bet man ir svarīgi, kas notiek iekšēji. Nav tik svarīgi, cik reizes aizej uz baznīcu un cik reizes pārmet krustu. Svarīga ir būtība.
10. Vai kristīgo mācību apgūst arī tādi skolēni, kuru vecāki nav kristieši?
– Jā, šādu izvēli izdara tie vecāki, kas grib, lai bērnam būtu plašāks redzesloks. Savulaik pasniedzu arī ētiku pamatskolas un vidusskolas klasēs. Abi priekšmeti runā par to, kā būt labam cilvēkam. Ētikā skatās tikai no cilvēka viedokļa, kristīgā mācība pieliek klāt lielumu, lai mēs saprastu, ka par labo necīnāmies vieni paši.
11. Katrs trešais cilvēks ir kristietis, liecina kāds nule veikts pētījums, un kopumā pasaulē esot 2,2 miljardi kristiešu. Kāpēc kristīgās mācības ieviešanu sabiedrība uztvēra tik pretrunīgi?
– Daudzi par to izsakās, neiedziļinājušies, kas tā ir. Pati arī neesmu gluži no bērna kājas ticīga, vēl vidusskolas gados biju diezgan asa diskutētāja par kristīgajām tēmām. Kāpēc notikuši krusta kari – toreiz domāju? Bet tā bija cilvēka interpretācija, jo Dievs nevienā brīdī nav pateicis – ej, iekaro un stāsti par mani. Dievs cilvēkam ir devis brīvību izvēlēties, un ar to kristieši atšķiras.
12. Ko skolēni lūdz Dievam savās lūgšanās?
– Bērni lūgšanas izprot pa savam. Lūgšana nebūt nav stingri noteikta darbība. Katra stunda mums sākas ar lūgšanu, lai noskaņotos. Lūgšana ir saruna ar Dievu, un ar Dievu var runāt par visu. Ja interesē kosmētika, mazas meitenes ar Dievu var runāt arī par to. Mēs varam lūgt daudz lietu, bet Dievs mums iedos tikai to, kas mums ir vajadzīgs. Mamma arī nedod konfektes, kad vien gribam. Manās stundās bērni paši nonāk pie šī secinājuma.
Atgādinām, ka esam sākuši jaunu rubriku, kurā līdz pat vasaras brīvlaikam uzrunāsim skolotājus visos Pierīgas novados:
Skolotāja, kura varētu būt Angele Merkele