Tā retoriski jautā Edgars Svētiņš un dalās pieredzē, kāpēc no prestiža dzīvokļa Rīgas centrā pārcēlās dzīvot uz lauku mājām Zaļenieku pagastā.
– Kāpēc devāties prom no Rīgas?
– Man šķiet, ka zināmā dzīves periodā ikvienam latvietim pienāk brīdis, kad sāk vilkt atpakaļ uz turieni, no kurienes mēs lielākā daļa nākam, jo latvietis un latvietība, man šķiet, ir ļoti saistīti ar lauku dzīvi. Reti kurš var teikt, ka viņš kādās sešās paaudzes ir pilsētnieks. Līdz ar to laikam ir tā, ka cilvēks pilsētā nespēj gūt to, pēc kā ilgojas, – svaigs gaiss, ūdens, daba, dzīvnieki. Tas viss vienā brīdī sāka vilkt arī mani un sievu Ivetu, un gribējās dzīvot tuvāk pie dabas.
Mums bija dzīvoklis Vecrīgā. To pārdevām un nopirkām lauku īpašumu. No vienas puses, likās, ka dzīvot 60 m² lielā dzīvoklī 100 metru attālumā no Doma laukuma ir ļoti prestiži, taču māja laukos ir sava valsts, kurā cilvēks ir brīvs un atbildīgs darīt to, ko viņš grib. Lauku māju saimnieks nav iesaistīts shēmās, kurās viņš ir atkarīgs no darba devējiem. Viņš pats dzīvo, pats strādā un pats arī bauda sava darba augļus.
– Kāpēc atnācāt tieši uz šo vietu?
– Svirlovsku dzimtas māju pēdējais īpašnieks Eduards Svirlovskis bija farmācijas profesors. Pirmās brīvvalsts laikā viņš Latvijas Universitātē nodibināja Farmācijas fakultāti. Šai dzimtai nebija turpinājuma – bērnu, un sanāca tā, ka tad, kad aizgāja mūžībā profesora sieva, māja palika cilvēkiem, kuri bija palīdzējuši to kopt un apsaimniekot.
Pirms desmit gadiem mēs šo māju nopirkām, jo nebija, kas tajā saimnieko. Jauni, spēcīgi cilvēki vairs neredzēja savu nākotni saistībā ar laukiem, jo tas ir gandrīz vai stereotips, ka lauki ir neperspektīvi. Vai nu esi industriālais zemnieks ar tūkstoš hektāriem zemes, vai arī ej prom no laukiem. Tradicionālā vienas ģimenes saimniecībā, kas pamatā nodrošina savas vajadzības, pārdodot tikai pārpalikumu, daudzi neredz jēgu. Liekas, ka labāk ir braukt uz pilsētu, meklēt labu darbu un dzīvot dzīvoklī.
– Varbūt ir jāpadzīvo kāds laiks dzīvoklī, lai saprastu, kāda vērtība ir mājai laukos?
– Jā, ir viegli pārdot zemi, izcirst mežu, bet, vai ir viegli pēc tam to iegādāties? Esmu saticis ļoti daudz cilvēku, kuri pirms aizbraukšanas pārdeva to, ko bija saņēmuši mantojumā no senčiem. Bet es zinu ļoti maz cilvēku, kuri, dzīvojot ārzemēs, ir sapelnījuši pietiekami daudz naudas, lai nopirktu sev īpašumu Latvijā. Lai tiktu atpakaļ pie tā, kas bija, nākas maksāt daudz vairāk. Kuru pie tā vainot? Vācu baronus, komunistus? Vai atkal taisīsim revolūciju? Vai arī būsim kalpi savā zemē?
Brīžiem šķiet, ka par vieglu mums nāca atpakaļ neatkarība, sava valsts un brīvība, ja tā netiek novērtēta. Brīvība pieprasa atbildību un arī uzupurēšanos. Jā, dzīvojot laukos, man ir mazāki ienākumi, mēs nedzīvojam tik labi kā Šveicē vai Vācijā. Bet tur cilvēki tik labi jūtas tāpēc, ka viņi tur dzīvo un strādā. Pēc kara Vācija arī bija izpostīta.
Domāju, ja tie 300 tūkstoši cilvēku, kuri aizbrauca svešumā pārsvarā ekonomisku ieganstu – parādu – dēļ vai lielākas peļņas meklējumos, šodien atgrieztos un visu savu spēku un enerģiju ieguldītu Latvijā, mēs dzīvotu labāk.
– Vai bija viegli uzsākt dzīvi laukos?
– Mums bija salīdzinoši viegli, jo, pārdodot īpašumu Rīgā, palika pietiekami daudz naudas, lai pirmos gadus varētu savest kartībā māju – jumtu, notekas, nostiprināt mājas pamatus, veikt kosmētisko remontu. Mēs šo māju restaurējām, jo no senā taisīt jaunu, manuprāt, ir liela laika izšķērdība. Ja vietai ir savs stils un aura, to gribējās saglabāt. Ja gribas ko jaunu, tad izvēlas tukšu vietu un būvē tur, sākot no pamatiem. Mūsu īpašumā ir arī pirtiņa, klēts, lopu kūts un putnu kūts.
Man šķiet, ka sabiedrībā valda stereotipisks priekšstats, ka laukos dzīvo tikai tie, kuri neko citu nevar. Patiesībā ir otrādi, jo cilvēkam, kurš spēj uzturēt saimniecību, ir jāzina ļoti daudz. Viņam ir jāpārzina augkopība, lopkopība, būvniecība, amatniecība, mājsaimniecība. Man šķiet, ka mūsu vecvecāki noteikti daudz plašāk redzēja dzīvi un mācēja izdzīvot pat ekstrēmos apstākļos.
Laukos ir jāsaprot, ka te nav ne elektriķa, ne santehniķa, ko pasaukt. Un, ja ir, tad jābūt ļoti turīgam, lai maksātu par visiem pakalpojumiem. Es nejūtos trūcīgs, tomēr lielāko daļu darbu esmu apguvis pašmācībā, jo laukos ar visām pamatlietām jāmāk tikt galā pašam. Lai par katru sīkumu samaksātu, ir vajadzīga nauda, bet naudas te nav. Lai to nopelnītu, ir jābrauc uz pilsētu. Vienā brīdī tā braukāšana apnīk.
Mums bija doma paturēt dzīvokli Rīgā, paņemt kredītu bankā un nopirkt lauku īpašumu. Sēdēt uz diviem krēsliem, kā daudzi to dara, jo piektdienās ir tik garas auto rindas, kas dodas prom no lielpilsētas. Ja pilsētā būtu tik forši, kā liekas, tad kāpēc gribas doties prom un svētdienas vakarā ar drūmu seju atgriezties? Kāpēc vajag rauties turp, kur nejūties labi? Tas arī apliecina to, ka latvietis labāk jūtas dabiskajā vidē. Pilsētā ar visiem teātriem, skolām, augstskolām, medicīnas pakalpojumiem, lielveikaliem nemaz tik laimīgi neesam.
– Kā paiet diena lauku mājās?
– Lauku saimniecībā ir dabiskais ritms. Mums ir divi zirgi un aptuveni divdesmit kazu kopā ar kazlēniem, kas ir laikus jāpabaro un jāapkopj. Kazas ir laikus jāizslauc.
Vasarā ir patīkamāk visus lauku darbus paveikt no rīta, kad ir vēsāks, jo strādāšana karstā saulē nav tik efektīva. Līdz ar to arī celšanās laiks ir ap 6–7 no rīta, bet gulētiešana 22–23 vakarā. Pa dienas vidu skatāmies, ko darīt, atkarībā no gadalaika un laika apstākļiem. Es ļoti mēģinu pielāgoties dabai. Paklausos laika ziņas, paskatos debesīs un izdomāju, kā ar mazāku laika patēriņu varu izdarīt vairāk. Tas nav mans atklājums, tā ir elementāra loģika, pēc kuras cilvēki ir vadījušies gadu simtiem.
Ir jājūt arī tā robeža, lai darbu dēļ nepārrautos uz pusēm un nesačakarētu veselību. Es zinu daudzus, kuri ir izdedzinājuši sevi ar to, ka pārāk daudz uzņēmušies. Tas var notikt gan laukos, gan pilsētā. Es daru tik, cik es varu. Man bieži jautā, kāpēc neturam vistiņas. Tā ir tikai pusstundiņa no rīta un vakarā, ko viņas prasa. Bet man nav tās pusstundiņas! Man tā ir vajadzīga, lai paēstu un pagulētu.
– Kā nopelnāt naudu, kas laukos tomēr arī ir vajadzīga?
– Man šķiet, ka šobrīd mazai saimniecībai, kāda ir mums, primārais ir nodrošināt pašu patēriņu. Tāpēc uzreiz ir jautājums, kur ņemt naudu, lai samaksātu rēķinus un mašīnā varētu ieliet degvielu. Es apvienoju darbu saimniecībā ar darbu kultūrā un izglītībā. Savā dzīve esmu darījis daudz un dažādas lietas. Joprojām turpinu studēt, patlaban pedagoģiju maģistrantūrā.
Es redzu, ka Latvijas izglītības sistēmā, jo īpaši lauku apvidos, trūkst cilvēku. Un dažādu iemeslu dēļ trūkst tieši vīriešu. Ir profesijas, kurās algas lielums nedrīkst būt motivācija vai noteicošais. Ārsts, skolotājs, mācītājs, priesteris – tās ir aicinājuma profesijas. Es jūtu sevī šo vēlmi, mēģinu to darīt, un šis darbs man sagādā gandarījumu, jo redzu, ka varu ko dot un dodot arī saņemu pretī.
Tas ir tas, ko es šobrīd daru. Izmantoju arī dažādus Eiropas projektus, izglītības programmas un citas iespējas. Īsāk sakot, nelieku visu uz vienas kārts, bet meklēju papildu iespējas.
Lielākā problēma ir tā, ka laukos nav cilvēku. Pie zināma apdzīvotības blīvuma visas problēmas, kas laukos ir, sāktu risināties. Būtu vajadzība gan pēc veikala, skolas, bibliotēkas, kultūras centra, friziera, šuvēja un visiem citiem pakalpojumiem. Bet, ja cilvēku nav, neko arī nevajag.
Manas aktivitātes ārpus saimniecības ir saistītas ar kultūru un izglītību, ko es ņemu tik, cik spēju apvienot ar darbu mājās. Piemēram, šodien es atbraucu no Kalnciema skolas, kur katru nedēļu vadu divas stundas vidusskolēniem. Tajās mēs runājam par tēmām, kas jauniešu vecumā ir svarīgas, proti, kas ir cilvēks, ģimene, sabiedrība, valsts. Tas ir vērtībizglītības cikls, kā skolu programmās pietrūkst, jo ļoti liels uzsvars tiek likts uz intelektuālo attīstību.
Galvenais, ko jauniešiem gribu iedot šajās nodarbībās, ir divas lietas – dzīves jēga un cerība. Tās ir būtiskas jebkurā vecumā, bet jo īpaši – jaunībā.
Cilvēkam var būt visjaunākais mobilais telefons, māja, automašīna, modernas drēbes, pilns ledusskapis ar produktiem, bet, ja viņam nebūs dzīves jēgas un cerības, raugoties nākotnē, tad, man šķiet, arī to visu pārējo viņš nespēs novērtēt. Stundās mēs ar jauniešiem runājam par dažādām eksistenciālām lietām, tomēr tas, ko es gribu no savas puses viņiem dot, ir kaut kas, kas dzīvei piešķir jēgu.
Es esmu atradis to, kas man piešķir jēgu dzīvot lauku viensētā, darīt vienkāršas lietas, nevis braukt projām, lai gan dažreiz tas kārdinājums un iespējas ir. Būt laukos mani motivē tas, ka Dievs mums ir devis šo zemi un manu dzīves laiku, lai es to piepildītu, cenšoties darīt labu un izvairoties no ļauna. Ja es saprotu, ka cilvēku sablīvēšana vienā lielā pilsētā rada ļoti daudzas sociālās problēmas, cilvēki kļūst vientuļi, ir pārslogoti, ar viņiem ir viegli manipulēt, jo īstenībā viņi ir atrauti no savām saknēm, tad es meklēju iespēju kaut nedaudz izrauties no tā.
Jauni cilvēki ļoti labi atšķir, kad ar viņiem runā patiesi, kad – tikai runāšanas pēc. Būt patiesam nozīmē arī to, ka tas ir nemitīgs process, kurā man pašam par sevi kaut kas ir jāatklāj. Arī kaut kas, kas man nepatīk sevī. Jābūt spējīgam izvērtēt lietas, kuras es negribētu, ka tās būtu notikušas. Esmu pavadījis daudz laika, darot arī ko citu, līdz atradu, kas manai dzīvei piešķir jēgu un cerību. Un tajā es gribu dalīties.
