Viesojoties dievnamā, lūdzām Jevgēniju pastāstīt par tā tapšanu.
– Kā jums radās doma par dievnamu?
– Tas bija pēc kāda dievkalpojuma. Mēs ar sievu kopā ar virspriesteri Sergiju Nazarovu dzērām tēju un nolēmām, ka māju atstāsim dēlam, bet sev celsim citu. Pēc pārrunām ar sievu nolēmām, ka būvēsim arī saimniecības ēku, ko celsim kā lūgšanu namu, jo Siguldas pareizticīgo draudzei nebija pienācīgas vietas, kur sapulcēties uz dievkalpojumiem. 2009. gadā mēs nopirkām zemi un uzsākām darbu gan pie mājas, gan lūgšanu nama celtniecības.
– Kur jūs guvāt zināšanas, kā jābūvē lūgšanu nams?
– Pēc profesijas esmu celtnieks, 33 gadus strādāju par metinātāju, un mans hobijs ir galdnieka darbi. Mana sieva ir dziļi ticīgs cilvēks un ļoti interesējas par reliģiju. Abi kopā mēs daudz braucām un skatījāmies pareizticīgo baznīcas, kā arī konsultējāmies ar virspriesteri Sergiju Nazarovu. Pēc tam es uzzīmēju lūgšanu nama projektu, iedevu arhitektam to izstrādāt un tad iesniedzu būvvaldē apstiprināšanai.
– Kā jums izdevās to tik ātri uzcelt?
– 2010. gada 4. maijā tika ielikts lūgšanu nama pirmais akmens, ko svētīja pareizticīgo mācītājs. Pēc sešiem mēnešiem – 2010. gada 7. novembrī – nams bija pabeigts. Paspējām gan ēku uzcelt, gan to labiekārtot, gan celiņus ap namu ierīkot. Visu paspējām izdarīt. Lūgšanu namu cēla 14 celtnieki, neskaitot metinātāju, elektriķi, santehniķi un galdnieku. Šo cilvēku vidū bija gan pareizticīgie, gan katoļi un luterāņi.
– Vai izmantojāt speciālus materiālus, ko lieto sakrālu celtņu būvē?
– Nē. Vispirms izveidojām ēkas metāla karkasu, kas ir pilnībā sametināts un savienots ar ēkas fundamentu jeb pamatu. Koka celtniecības materiāli ap karkasu ir savienoti ar 4,5 tūkstošiem bultskrūvju. Virs tiem likām siltumizolāciju – 20 cm biezu akmens vates kārtu un alumīnija foliju. Pēc tam likām rīģipsi. Apkures sistēmu izveidoja un elektrību ievilka mans dēls.
Lūgšanu nama grīdu izklājām ar flīzēm. Altāra daļā grīda ir no parketa. Zem altāra zemē ir iemūrēta hermētiski noslēgta nerūsējošā tērauda kapsula ar datiem par nama celtniecības sākumu un vēstījumu nākamajām paaudzēm.
Sienu apdarē no grīdas līdz logiem izmantoti finiera paneļi. Visu koka noformējumu lūgšanu namā veica ļoti pieredzējis galdnieks Kaspars Tjurks. Viņš ir katolis un arī tagad neatsaka, ja mums kas vajadzīgs. Galdiņus un svečturus uztaisīju es pats.
– Kā sākotnēji iecerētais lūgšanu nams pārtapa baznīcā?
– Draudzes ļaudis, kuri pulcējās uz dievkalpojumiem, lūdza, lai uzlieku kupolu. Konsultējos ar virspriesteri un sāku strādāt pie kupola izgatavošanas. Pagāja gads, kamēr to izveidoju savā darbnīcā pie garāžas. Kupolu līmēju no mitrumizturīga finiera. Virspusi pārklāju ar epoksīda sveķiem un stikla šķiedras audumu. Speciālu krāsu un laku tam pasūtīju no Anglijas.
Pēc tam sagatavoju krustu, lai to var apzeltīt. Tā ir diezgan gara procedūra. Ir jāklāj vairāki elastīgas eļļas krāsas slāņi un jāslīpē, lai panāktu to, ka temperatūras svārstību ietekmē nerodas plaisiņas. Tikai pēc tam Siguldas restauratore Tatjana Vītola krustu pārklāja ar īstu zeltu.
Tā lūgšanu nams pamazām kļuva par Siguldas Svētā Apustuļa Andreja Pirmsauktā baznīcu. Ir trešais gads, kopš to noformējām kā dāvinājumu Siguldas pareizticīgo draudzei un uzlikām žogu, kas baznīcas zemi atdala no mūsējās.
– Jūsu baznīcā ir daudz svētbilžu, un dažas šķiet ļoti senas.
– Svētbilžu siena mums ir otro gadu, pirms tās bija tikai aizkars. Šīs sienas projektu izveidojām paši, skatoties, kāda tā ir citās baznīcās.
Mums ir gan svētbilžu fotogrāfijas uz speciāla, audeklam līdzīga papīra, gan gleznotas svētbildes no Krievijas baznīcām. Daudz ir gleznotu svētbilžu, ko baznīcai dāvinājuši draudzes locekļi. Kāda sieviete atnesa savas mātes svētbildi. Vienu uzdāvināja vecmāmiņa, kura pie mums kristīja savus mazdēlus. Ir arī vairāk nekā 100 gadu vecas svētbildes, kas bija aplupušas, bet nu ir restaurētas un stāvēs vēl kādus 100 gadus.
– Jūs baznīcu esat uzcēlis par saviem līdzekļiem. Kas jūs pamudināja to darīt?
– Deviņdesmitajos gados es ļoti smagi cietu satiksmes negadījumā. Es izdzīvoju, pateicoties Dieva brīnumam. Toreiz nodomāju: ja man būtu daudz naudas, es to ziedotu baznīcai. Un, kad man šī nauda bija, mēs ar sievu nolēmām to izlietot lūgšanu nama celtniecībai, kas pārtapa par baznīcu.
Kad sākām būvēt namu, draudzē bija 30–35 cilvēki, bet patlaban uz dievnamu nāk aptuveni 300 cilvēku. Ne tikai no Siguldas, bet arī Mālpils, Sidgundas, Inčukalna, Vangažiem, Gaujas un citām vietām, jo posmā no Rīgas līdz Cēsīm pareizticīgo baznīcas nav. Divas reizes mēnesī pie mums ir dievkalpojums, ko vada virspriesteris Sergijs Nazarovs, kurš pie mums ierodas no Rīgas. Bet cilvēki te nāk ik svētdienu un, iepriekš piezvanot, iegriežas katru dienu, kad jūt vajadzību pēc Dieva palīdzības.
Jevgēnijs Vladimirovs uz savas zemes sešu mēnešu laikā uzcēla Siguldas Svētā Apustuļa Andreja Pirmsauktā baznīcu.
Einārs Binders
Mūsdienās ir tik neparasti dzirdēt, ka cilvēks uz savas privātās zemes par saviem līdzekļiem ir uzcēlis dievnamu. Taču tieši tāds ir stāsts par siguldieti Jevgēniju Vladimirovu un Siguldas Svētā Apustuļa Andreja Pirmsauktā baznīcu.
Attēlu galerija
View the embedded image gallery online at:
http://m.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/24484-vieta-sigulda-kur-pabut-kopa-ar-dievu#sigProGalleriadb008c3ebd
http://m.aprinkis.lv/sabiedriba/dzive-un-ticiba/item/24484-vieta-sigulda-kur-pabut-kopa-ar-dievu#sigProGalleriadb008c3ebd