Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Situācija tiešām bija sarežģīta

"Man nesen bija izjukusi laulība," sarunu sāk Anna. "Tā nebija šķirta, bet mēs ar vīru kādu laiku jau dzīvojām atsevišķi. Pa to laiku man bija izveidojušās attiecības ar cilvēku, kuru pazinu jau no skolas laikiem. Viņš bija no citas pilsētas, un es šad tad braucu ciemos pie viņa. Man pūrā bija divi dēli – viens pusaudzis, otram bija tikai divi gadiņi. Nesen bija bankrotējis mans bizness, un es paliku bez līdzekļiem.

Man bija jaunas attiecības, kuras neko nesolīja. Mīlestība mūsu izpratnē mums bija, bet sanāca tā, ka ar visu izsargāšanos es paliku stāvoklī. Kad pateicu to savam jaunajam partnerim, viņš bija pārbijies. Ne mēs bijām to plānojuši, ne bijām gatavi krasi mainīt savu dzīvi, jo, ja veidojam to kopā, tad man būtu jāpārvācas. Kā divu bērnu māmiņai man to pieņemt bija daudz vieglāk nekā viņam, kurš jau sešus gadus bija pieradis dzīvot viens pats. Viņa dzīvesveids arī nebija tāds, kas būtu tendēts uz ģimenes veidošanu.

Ņemot vērā to visu, viņš teica, ka prātīgākais lēmums būtu, ja es izdarītu abortu, un atsūtīja tam naudu. Es jutu ļoti lielu iekšēju pretestību. Man nekad nebija bijusi pieredze ar abortiem. Par laimi, Dievs man bija devis tikai tās grūtniecības, kuru rezultātā piedzima bērni.

Doma par abortu man bija ļoti sāpīga. Pāris nedēļas es iekšēji cīnījos. Man pat draudzenes teica, ka tādā situācijā prātīgāk būtu veikt abortu. Mammīte bija vienīgā, kura mani iedrošināja, sakot, ka to nevajag, jo viņai esot bēdīga pieredze ar vairākiem abortiem. Viņa zinot, ko tas nozīmē sievietei. "Tu nekad neaizmirsīsi abortu, tas tev visu mūžu ies līdzi," viņa man teica un atzinās, ka ļoti nožēlo, ka pati to darījusi.

Daktera Lapiņa vārdi uzrunāja līdz sirdij

No sava vīrieša puses es jutu spiedienu veikt abortu, un pie ārsta man bija jāiet jebkurā gadījumā. Tas bija Valmierā, un es aizgāju pie daktera Lapiņa, jo viņš pieņēma mana otrā bērniņa dzemdības. Es pie viņa biju bijusi uzskaitē, un viņš zināja, ka man ar auglību bija problēmas, ieņemot otro bērniņu.

Dakterim teicu, ka laikam esmu stāvoklī un to uzrāda arī grūtniecības tests, un piebildu, ka šo bērniņu nevaru paturēt. Protams, man lija asaras. Viņš skatījās uz mani un teica: "Anna, bet tu taču gribi to bērnu!" Atbildēju: "Protams, ka gribu, bet nevaru atļauties." Un es viņam atklāti izstāstīju, kādā situācijā atrodos.

Noklausījies viņš man mierīgi teica: "Tu saproti, bērns nekad nav slikti – vienalga, kādā situācijā viņš tev ir dots. Tu nezini, kā Dievs tevi svētīs, ja iesi līdz galam, un ko tu zaudēsi, ja bērniņu nogalināsi, jo tieši tā tas arī ir."

Mani aizķēra tas, ka viņš pieminēja Dievu, un viņa vārdi uzrunāja mani līdz dvēseles dziļumiem. Vēl viņš teica: "Cilvēki domā, ka var izlemt, būt vai nebūt bērnam, bet viņš taču jau ir. Viņš ir jau no pirmās sekundes. Bērniņš ir svētība. Tu parēķini, viņš taču nedzims rīt. Tev vēl ir veseli septiņi mēneši laika, kamēr viņš piedzims. Pēc tam tu viņu barosi ar krūti. Tev nebūs viņam jāpērk nekādi maisījumi. Arī drēbītes bērnam nemaz tik daudz nevajag, kā jaunās māmiņas reizēm domā, sapērkot tās kaudžu kaudzēm. Anna, tu taču esi pieaudzis cilvēks! Tev jau ir divi bērni, un tu taču zini, cik bērnam vajag." Es klausījos viņā un sapratu, ka viņam ir pilnīga taisnība.

Es no daktera Lapiņa saņēmu ļoti lielu iedrošinājumu. Vēl viņš man teica: "Nezinu nevienu mammu, kura būtu nožēlojusi, ka viņai ir piedzimis bērniņš. Neviena māte nenožēlo, visas saka: "Paldies!" Viņas ir laimīgas. Protams, tās ir grūtības."

Spriežot pēc laika, bērniņam sonogrāfijā bija jābūt redzamam, bet ārsts viņu neredzēja. Nospriedām, ka tā mēdz gadīties. Tomēr norunājām, ka pēc četrām dienām iešu veikt sonogrāfiju pie viņa sieviņas Silvijas. Viņa paskatījās un teica: "Bērniņš ir!" Jautāju: "Kā tā var būt?" Izrādās, arī tā mēdzot būt. Ja māte šaubās, bērniņu vienkārši nevar ieraudzīt. Man bija pilnīgi normāls, vesels bērns. Tātad – viss kārtībā.

Kad iznācu ārā no dakteres kabineta, pirmais, ko izdarīju, paņēmu telefonu un īsziņā uzrakstīju vienu rindiņu topošā bērna tēvam: "Es izvēlos dzīvību!"

Dzīvība ir svarīgāka par attiecībām

Es sapratu to, ka, ja tagad vīrieša spiediena dēļ izdarīšu abortu, tas man negarantēs neko, pirmām kārtām manu problēmu atrisinājumu, jo tas momentā izslēdz to, ka man ar šo vīrieti būs jebkādas attiecības. Es domāju, ka dzīvība ir svarīgāka. Un, ja viņš nav blakus gājējs, tad nav man vajadzīgs un nebūs mans atbalsts. Es viņam teicu: "Ar tevi vai bez, bet bērniņu es paturēšu!"

Vīrietis mazliet padusmojās, bet vēlāk man izstāstīja, ka viņam bijis ļoti smags laiks – bijis jāizvērtē, uz ko viņš ir spējīgs un vai viņš to varēs. Tas nozīmē uzņemties atbildību par mani, bet mēs nemaz nebijām tik ļoti labi pazīstami. Jā, mēs sen zinājām viens otru, bet kopdzīve ir pilnīgi kas cits. Un sanāca tā, ka mēs tomēr nolēmām sākt dzīvot kopā.

Es pārbraucu uz citu pilsētu, mēs noīrējām dzīvokli, bet bija ļoti grūti. Viņš bieži pārmeta manu lēmumu, jo nebija gatavs tam. Man tas prasīja lielu spēku, un biju vienās asarās. Bija visādas situācijas, reizēm viņš kļuva agresīvs. Bija grūti mums abiem. Un, tā kā toreiz Dievu nepazinām, mums nebija uz ko paļauties. Vienīgais, kas man palīdzēja, bija daktera Lapiņa vārdi, kas skanēja ausīs un uzrunāja līdz sirdij. Viņš ar tādu pārliecību to pateica, tādu sēklu iesēja manā apziņā, ka es domāju, citādi nemaz nevar būt.

Bērnam nāk līdzi viss, kas viņam vajadzīgs

Kāda pazīstama sieviete, kurai nu jau ir seši bērniņi, bija turīga, un viņai bija maisu maisiem sakrātas bērnu drēbītes. Es jau zināju, ka man būs meitiņa, un paziņa atveda piecus maisus ar meiteņu drēbītēm, no kurām liela daļa bija pilnīgi jaunas.

Tad es atkal un atkal atcerējos daktera Lapiņa teikto, ka bērnam nāk līdzi viss, kas viņam ir vajadzīgs. Pēc tam man cilvēki palīdzēja vēl un vēl. Kad meitiņa piedzima, pirmos četrus gadus es viņai ļoti maz ko pirku pati, jo nebija vajadzības.

Dzemdības bija ļoti vieglas

Četros no rīta gandrīz svilpodama gāju uz mašīnu. Vīram teicu, lai ved mani uz slimnīcu, ka es tā jocīgi jūtos. Knapi paspējām – turpat slimnīcas uzņemšanā dzemdēju meitu. Puspiecos viņa man bija uz vēdera. Tā bija tāda Dieva žēlastība!

Zinot iepriekšējo pieredzi, varu teikt, ka mani puiši arī ātri dzima, bet vienmēr ar dakteru iejaukšanos. Šoreiz man neviens pat roku nepielika. Bērns man piedzima pats. Tik pareizi, kā pēc grāmatas. Pirmais, ko es meitai teicu: "Lai tev bērni dzimst tā, kā tu man piedzimi!"

Esmu pārliecināta, ka bērniņa dvēselīte jau zina, kāds ir tas stāsts. Man likās, ka viņa tomēr mani tā kā pažēloja. Viņa piedzima tik uzmanīgi, tā kautrīgi. Arī tētis bija klāt dzemdībās. Viss notika tik ātri, ka viņš pat nepaspēja izdomāt, vai viņš to grib vai ne.

Esam atvērti vēl kādam bērnam

Kamēr biju stāvoklī, mēs apprecējāmies. Man bija ātri jāšķiras, ātri jāprecas, lai bērnam ir viņa tēva uzvārds. Tas arī bija grūti, jo mēs psiholoģiski nebijām tam gatavi.

Protams, ka vīrs ļoti ātri bērniņu iemīlēja. Kamēr mēs savas attiecības nokārtojām, pagāja laiks. Pa vidu gandrīz izšķīrāmies. Pa to laiku, dzīvojot atsevišķi, abi nācām pie Dieva, un tagad pilnībā viss ir atjaunots. Jau divus gadus mēs dzīvojam ļoti labi, esam draudzē un esam pilnīgi atvērti vēl kādam bērnam.

Ko Dievs saka savā vārdā? To, ka mēs neesam radīti dzīvot tikai sev. Mēs neesam radīti dzīvot savam ego, savām vajadzībām. Bet šodien taču ir tik populāri teikt: "Es gribu padzīvot sev!" Ko tas nozīmē? Vai tu gribi tukšu klēpi vecumdienās? Mēs saprotam, ka mēs to negribam. Mums ir pavisam citas prioritātes. Mēs esam laimīgi, ka mums ir bērni un būs mazbērni. Paldies dakterim Lapiņam! Pateicoties viņam, es pieņēmu pareizo lēmumu un viss sakārtojās pats no sevis."