Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Sākumā vēlējās godīgu valdību

"Principā cilvēki aizvien grib to pašu – godīgu valdību. Taču pirmais, ko ikviens vēlas patlaban, ir, lai pārtrauc šaut," sarunu sākot, teic ukraiņu kultūras biedrības vadītāja Irina Dukule.

"Tas, ko varu pastāstīt par notikumiem Ukrainā, ir mans personīgais viedoklis. Es nevaru komentēt politiskās ziņas, jo dažādi ziņu kanāli, kas mums pieejami Latvijā, sniedz radikāli pretēju informāciju. Es nevaru analizēt situāciju politiskā līmenī, bet varu par to pastāstīt kā privātpersona, jo pati esmu uzaugusi Ukrainā.

Uz Latviju atbraucu pēc augstskolas beigšanas Doņeckā, kad mani kā jauno speciālisti nosūtīja darbā uz celtniecības materiālu ražotni Vangažos. Šeit es nodibināju ģimeni, uzaudzināju bērnus. Taču pa šiem gadiem daudzkārt esmu izbraukājusi visu Ukrainu, jo mani radi dzīvo gan valsts austrumos, gan rietumos. Ukrainas austrumu daļā, tostarp Doņeckas un Luhanskas apgabalā, ir koncentrēti smagās rūpniecības – metalurģijas un mašīnbūves uzņēmumi. Akmeņogļu raktuvēs Donbasā strādāja arī mans tēvs.

Tas, ko cilvēki gribēja pirms gada, bija tīri ekonomiskas prasības. Principā arī padomju laikā Donbasa iedzīvotāji dzīvoja sliktāk nekā citos Ukrainas reģionos. Tur bija mazāk pārtikas un citu preču, lai gan tieši smagajā rūpniecībā un ogļu ieguvē strādājošie nopelnīja naudu visai Ukrainai, kas nonāca Kijevā un centralizēti tika sadalīta pa valsti.

Par atdalīšanos vai pievienošanos nedomāja

Cik dzirdu no tuviniekiem un paziņām, cilvēki negribēja ne atdalīties no Ukrainas, ne arī pievienoties Krievijai. Viņi nekur negribēja iet, viņi gribēja turpināt strādāt tur, kur gadu desmitiem bija to darījuši, nopelnīt atbilstoši padarītajam un mierīgi dzīvot.

Šī reģiona ekonomika ir cieši saistīta ar Krieviju, jo uz turieni tika sūtīta lielākā daļa smagās metalurģijas izstrādājumu. Tos eksportēja arī uz Kazahstānu, Baltkrieviju un citām bijušajām Padomju Savienības republikām. Cik man zināms, Ukraina maz ražoja eksportam uz Eiropu, jo Krievijas un Eiropas standarti atšķiras. Lai izpildītu Eiropas pasūtījumus ar tai atbilstošiem parametriem, vispirms bija jāpārorganizē ražošanas process.

Cilvēki dzīvo vienai dienai

Tas, kas patlaban notiek Doņeckas un Luhanskas apgabalā, ir reāls karš ar visām no tā izrietošajām sekām. Doņeckas lidosta ir sagrauta, dzelzceļa stacija tāpat, kā arī daudzi citi civilie objekti. Mana mamma, kura dzīvo Doņeckas apgabalā, pensiju nav saņēmusi no pagājušā gada jūnija. Pa astoņiem mēnešiem viņai ir iedotas 1000 grivnas. 50 grivnas bija līdzvērtīgas vienam dolāram. Vai astoņus mēnešus var izdzīvot ar 200 dolāriem?

Kopš notiek karadarbība, nauda šajā reģionā neienāk, jo bankas ir slēgtas. Ūdeni pieslēdz pāris reižu nedēļā, gāzi arī atslēdza, mobilo sakaru nav, pārtikas pietrūkst. Labi, ka ir konservi, ko pagājušajā vasarā paspēja sagatavot no dārzā izaudzētā. Patlaban cilvēkiem tur ir ļoti grūti. Mani radi, kuri būvēja māju, pameta visu un ar bērniem aizbrauca no valsts tāpat kā daudzi citi gados jauni cilvēki. Palikuši ir galvenokārt veci ļaudis, kuri negrib atstāt savas mājas, un viņiem arī nav kur iet.

Cilvēki patlaban tur dzīvo vienai dienai un cer, ka tas viss beigsies. Paldies Dievam, ka tagad vismaz pārstāja šaut, kaut gan atsevišķi incidenti joprojām notiek. Pats galvenais, ko cilvēki vēlas, ir – lai iestājas miers. Tikai tad varēs sākt domāt par nopostītā atjaunošanu."