Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Garīgi esam līdzīgi, bet uztvere atšķiras

Dziļākajā būtībā vīrietis un sieviete ir vienādi, jo Bībele rāda, ka vīrietim un sievietei ir viens garīgās izglābšanās ceļš, mīlestības, miera un prieka dāvanas. Kā personības mēs visi esam cilvēki, grēks mūs vienādi nospiež pie zemes, un krusts vienādi ceļ augšup debesīs. Caur to, ka piedošana mums visiem ir vienāda, savā ziņā mēs visi – vīrieši, sievietes, bērni, veci cilvēki, nabagie, bagātie, izglītotie un neizglītotie – pēc būtības esam vienādi. Mūsu uztvere varbūt atšķiras.

Ilustrācijai minēšu piemēru no divu sieviešu sarunas pie baznīcas. Viena sieviete teica: "Braucām uz Sāremā. Vīrs bija pie stūres. Pēc kartes bija grūti saprast, vai esam izvēlējušies pareizo ceļu. Teicu, ka vajag kādam paprasīt. Bet viņš tik turpināja braukt, kļūdams arvien nervozāks. Beigās jau viss bija labi, taču tas nav normāli, ka viņš nekad neapstājas, lai kādam palūgtu padomu!" Otra sieviete viņai atbildēja: "Vai, mīļā, manējais ir tieši tāds pats! Viņi visi ir tādi – brauc, kamēr apmaldās, bet nevienam neprasa!" Pirmā sieviete nopūtās tā, it kā viņai smags slogs būtu no pleciem novēlies: "Un es domāju, ka citi vīrieši ir normāli, vienīgi manējais tāds dulls."

Dzirdot šo sarunu, es sapratu, ka ne jau visi cilvēki ir uzauguši pilnā ģimenē, un ne visiem jau no bērnības vīrišķais un sievišķais ik mirkli ir acu priekšā. Jo ir arī vīrieši, kuriem liekas, ka sievietes savā sievišķajā domāšanā nav īsti normālas. Tāpēc, manuprāt, par šo tēmu vajag runāt, bet ļoti uzmanīgi, jo garīgā ziņā sadalīt cilvēkus divās grupās nebūtu pareizi, jo kaut kas mūsos runā tam pretī. Mēs gribam būt kopā, jo vīrieti velk pie sievietes, bet sievieti – pie vīrieša.

Vīrietim vajag mērķi, sievietei – procesu

Andragoģijas jeb pieaugušo pedagoģijas studijās ir kāda interesanta epizode. Tur teikts, ka sievišķība redz attīstību virzienā uz attiecībām, bet vīrišķība redz attīstību virzienā uz neatkarību. Esmu mazliet pētījis, kā šī teorija darbojas praksē. Jaunajiem pāriem esmu jautājis, kā viņi katrs ģimenes vajadzībām tērētu 1000 latus. Sievišķība gribēja naudu izlietot dzīvokļa remontam, lai ir omulīgi un var pienācīgi uzņemt radus un draugus. Bet vīrišķība domāja, ka naudu vajadzētu izlietot par saules baterijām, lai iegūtu neatkarību no "Latvenergo".

Sieviete arī daudz vairāk enerģiju var saņemt no labām attiecībām. Māte bērna dēļ var izdarīt pārdabiskus varoņdarbus, jo bērni dod pretī patiesi labas attiecības, un sieviete var pārvērst tās enerģijā. Sieviete var neēst, ja viņu mīl un samīļo. Diemžēl šajā grēcīgajā pasaulē sievietēm tā ir arī nasta, jo sliktās attiecībās viņas zaudē enerģiju.

Vīriešiem svarīgāka par attiecībām ir tēma, jo vīrieti vada ideja, viņš koncentrējas uz mērķi. Tas attiecas pilnīgi uz visiem vīriešiem, sākot ar profesoriem un beidzot ar galīgi degradētiem tipiņiem. Pat tāds, kurš ir noslīdējis līdz bomža līmenim, dzīvo ar kaut kādu tēmu jeb ideju. Reizēm tā garīgā tēma ir pilnīgi muļķīga un padara vīrieti nelaimīgu, bet viņš savā galvā to ir noformulējis, un, ko viņa tēma saka, tas viņam ir jādara.

Ja nebūtu tas, ko Bībele sauc par grēka realitāti, tad vīrietis ar sievieti klīstu pa pasauli rokās sadevušies un smaidīdami. Tāpēc, ka mums domāšana tā ir sakārtota. Ja vīrietis saka: "Re, kādi man muskuļi!", tad sieviete neatbild: "Bet man vēl lielāki!" Bet, ja sieviete saka: "Re, kāda man jauna kleita," vīrietis nesaka: "Bet man vēl jaunāka!" Tajās lietās, kur sieviete ar sievieti sacenšas, ar vīriešiem viņai nekādas sacensības nav. Vīrieša pēc tā jaunā kleita varētu arī nemaz nebūt, jo viņam sieviete tāpat patīk. Vīrietis ar sievieti nekonkurē savā starpā. Par to, kas vienam ir svarīgi, otrs domā: "Nu labi, ja tev to vajag, lai būtu."

Garīgi mēs katrs esam pilnīgs un pietiekams pats par sevi. Vīrietis un sieviete, kuri dzīvo vienatnē, arī dzīvo pilnīgu dzīvi. Un diviem vislabāk ir satikties kā brīviem un neatkarīgiem cilvēkiem, kuri ir gatavi mīlēt un dot, jo tad ir visinteresantāk dzīvot kopā. Attiecībās, kurās viens no otra kaut ko gaida, mīlestība ļoti ātri ieslīd tādā kā līdzatkarībā, un cilvēks pārstāj just savas sajūtas, bet sāk just otra kaunu, vainas sajūtu, ko iekopē sevī.

Tas nav pareizi, jo dziļi sevī mēs zinām, ka mēs esam radīti, lai dzīvotu savu, nevis svešu dzīvi. Ja tā tomēr notiek, vienmēr ir diskomforts.

Attiecībās vislabākais ir tas, ka viens no otra mācās to, kas pašā nav. Piemēram, sieva saka vīram: "Iziesim pastaigāt!" Vīrs parasti atbild: "Kāpēc?" vai "Uz kurieni?" Tāpēc nevajag vīru aicināt romantiskā pastaigā, bet teikt: "Izejam nopirkt saldējumu!" Ja vīrietim iedos tēmu, būs arī romantika. Ja sieviete saprot, ka tā tie vīrieši jūt adrenalīnu, tad viņa saka: "Pavakariņosim sveču gaismā, jo skaļi nemaz nedrīkst sacīt to, kas būs pēc tam, kad sveces nopūtīs."

Jāļauj katram būt pašam

Vīrietim un sievietei vienam otru vajadzētu uzlūkot kā brīnumu, un to, ka katrs pasauli uztver mazliet citādāk, vērtēt nevis kā mīnusu vai kļūdu, bet gan iespēju kļūt dzīves izpratnē bagātākam.

Mazliet vienkāršojot var teikt, ka būtībā runa ir par mērķi un procesu. Sieviete no vīrieša var mācīties mērķa domāšanu, bet vīrietis no sievietes – procesa domāšanu. Ja vīrietis par katru cenu tieksies uz augstāku mērķi, būdams pliks un nabags, ikviena sieviete teiks: "Paga, paga!" Un sievietei ir taisnība. Tā ir Dievišķa gudrība, jo brīdis, kas ir tagad, pēc mirkļa vairs neatkārtosies. Tagadni nevar upurēt kaut kādas gaišas nākotnes vārdā. Ir jādzīvo katra diena, un to māca sieviete.

Savstarpējās attiecībās ir ļoti svarīgi ļaut katram būt pašam. Ja vīrietis par daudz tiek dīdīts un pret viņu izturas kā pret puišeli, vīrietis paliek vārgāks. Līdzīgi notiek ar sievieti, ja viņai izvirza pārāk smagas prasības, viņa kļūst vīrišķīga. Tas atstāj ietekmi arī uz ģenētiku un nākamo paaudzi, jo doma un matērija mijiedarbojās.

Tāpēc baznīca un visas reliģijas cauri paaudzēm ir sargājušas to, lai cilvēku domāšana būtu pareiza, jo tad arī ģenētika un fiziskais ķermenis būs tāds, kādam tam jābūt, un cilvēks darīs to, kas viņam ir jādara.

Kara laikā, kad daudzi vīrieši gāja bojā, sievietes kļuva vīrišķīgas un stipras. Un te nu ir jāpiemin latviešu sieviešu lielā gudrība, ka, neskatoties uz smagajiem dzīves apstākļiem, viņas tomēr atrada veidus, kā kopt savu sievišķību. Viņas sanāca kopā, padziedāja, patērzēja un savu sievišķīgo dabu nezaudēja. Latvijā kareivīgais feminisms ārpus jaunu studentu loka nekad nav izgājis, jo stiprās sievietes ar prātu saprot, ka ar puišiem nav jākaujas, viņi ir jāstutē, lai blakus var nostāvēt.

Zelta likums sadzīvošanai

Klausīties! Bībele māca: "Ikviens lai ir čakls klausīties, kūtrs runāt un kūtrs dusmoties." Ne vīrietis ar savu prātu var saprast sievieti, ne sieviete ar savējo vīrieti. Vienīgais veids, kā saprasties, ir ieklausīties otrā un sadzirdēt, ko viņš saka. Mīlestībā pietiek ar vienu – lai mani sadzird, jo tad es viens varu pret visu pasauli pastāvēt.