Turpinām seno meistaru tradīciju
"Traukos, ko veidojam, ir mazliet vēsturiskas elpas no Daugmales pilskalna, kas bija apdzīvots ap 8. un 9. gadsimtu un ir viena no senākajām izpētītajām apmetnēm Latvijā," sarunu sākot, saka tautas daiļamata meistars Laimonis Radziņš. "Pilskalnā ir bijis keramikas ceplis. Tajā izgatavoja apaļas formas keramikas traukus, kuros uz ugunskura vārīja ēdienu. Lai tie būtu izturīgāki pret temperatūras svārstībām, mālu šamotēja – veltnējot tajā ierullēja sadedzinātu un sasmalcinātu granītu jeb zvirgzdus. Sākotnēji bija bezripas keramika, un tas ir tas, ko arī mēs darām."
"Mēs izmantojam līdzīgu tehnoloģiju tai, kādu Daugmalē lietoja senie keramiķi," sarunā iesaistās keramikas amata meistare Inta Radziņa. "Arī mēs savus traukus nevis virpojam, bet veltnējam un šamotējam ar jūras smiltīm. Mālu izveltnējam līdzīgi kā mīklu, zem kuras miltu vietā ir pabērtas jūras smiltis, kas tiek ieveltnētas māla plāksnes pamatnē."
"Tās nav vienkāršas smiltis," paskaidro Laimonis Radziņš. "Tumšie punktiņi, kas dod pelēcīgo nokrāsu, ir purva rūdas daļiņas. Šīs smiltis reiz iegrābu maisiņā no strauta, kas iztek jūras malā. Pacēlu un jutu, ka maisiņš ir daudz smagāks nekā parasti. Mājās, pieliekot magnētu, smiltis sadalījās pa frakcijām, jo mazie, tumši violetie graudiņi aplipa ap magnētu. Tā ir tā pati purva rūda, no kuras hercogs Jēkabs lēja lielgabalus, jo netālu – Dzelzāmurā – ir bijušas tērauda lietuves. Pamēģinājām šīs smiltis uz māla traukiem un atklājām, ka tās smuki turas klāt. Tas bija sākums, līdz, mēģinot un eksperimentējot, pamazām nonācām līdz savai šamotēšanas tehnoloģijai, ko pielietojam patlaban."
"Pateicoties šamotēšanai ar smiltīm, kas satur purva rūdas graudiņus, mēs keramikas izstrādājumos panākam arī vizuālu kontrastu – trauku iekšpuse ir gluda, bet ārpuse – raupja," piebilst Inta Radziņa.
Glazējam ar pašu izkoptu tehnoloģiju
"Līdzīgi kā senos Daugmales keramiķus, kuru trauki bija apaļi, arī mani uzrunā saules forma, tāpēc pārsvarā veidoju keramiku, kuras forma izriet no apļa," teic Inta Radziņa un iepazīstina ar darba procesu. "Trauks sākas ar manu skici uz papīra, piemēram, puķi. Laimonis pēc tās uztaisa formu. To lieku uz izrullētas māla plāksnes un izspiežu līdzīgi kā piparkūku. Pēc tam to uzformēju ap apaļu priekšmetu un iegūstu apaļu trauciņu ar ziedlapiņu malām. Līdzīgi top arī visi citi.
Izgatavotajiem traukiem ir jāļauj izžūt. Tad maliņas nogludinu ar smilšpapīru, pēc tam ar mitru sūklīti, lai nav raupjas.
Nākamais solis ir glazūras uzklāšana trauku iekšpusē. Mēs lietojam dažādu krāsu glazūras, kas nesatur svinu. Vispirms uzpūšam pamattoni un ļaujam, lai nožūst. Pēc tam uzklājam vienu toni, ļaujam, lai nožūst, tad nākamo, un atkal trauku nožāvējam. Kad visas glazūras uzklātas, vēlamo rakstu veidojam, uzberot krāsainus stikliņus."
"Lai iegūtu rakstu, stiklu uz keramikas plāksnēm liek jau gadu simtiem, bet tādā veidā, kā to darām mēs, cik zinu, nestrādā neviens. Vismaz mēs neesam redzējuši – ne braukājot pa Eiropas, ne Amerikas keramiķu tirgiem," stāsta Laimonis Radziņš.
"Tur visi brīnās, jo šādu tehnoloģiju neviens nelieto. Tā ir ļoti darbietilpīga, un ir vajadzīga materiālu saderība – stiklam jābūt ar tādu sastāvu, ka tas turas uz glazūras un neplaisā. Man nejauši paveicās iepirkt šādu stiklu. Visas glazūras plaisā, jo kaut pavisam nelielas kraklē plaisiņas tajās veidojas. Mēs daudz mēģinājām, līdz tikām skaidrībā, kuras glazūras ar kuriem stikliem var likt kopā, lai stikls ne tikai turētos uz tām, bet kūstot veidotu tādu zīmējumu, kā mums gribas."
Visemocionālākais brīdis trauka tapšanā
"Kad stikliņi uzlikti, traukus liekam krāsnī un apdedzinām vairāk nekā tūkstoš grādu temperatūrā, " turpina Inta Radziņa. "Atbilstoši glazūrai un stiklam, traukus liekam dažādos krāsns plauktos un karsējam atšķirīgā temperatūrā. Pēc tam tie jāatdzesē. Tas ir apmēram trīs dienas garš process, kamēr no krāsns var izņemt gatavos traukus. Viena trauka izgatavošanai nepieciešama aptuveni pusotra nedēļa, jo darbs pie trauku sagatavošanas līdz likšanai krāsnī prasa apmēram nedēļu.
Kad atveram krāsni, nekad nezinām, kādi trauki no tās nāks ārā. Tas ir līdzīgs pārdzīvojums, kā krāsojot olas, kad, tikai izceļot no katla, ieraugām rakstus, kas izveidojušies uz čaumalas. Trauku izņemšana no krāsns mūsu darbā ir visemocionālākais brīdis, jo tad mēs no sirds izpriecājamiem par to, kas ir iznācis, pārrunājam, ko nākamreiz pamēģināsim mazliet citādi, un šo pozitīvo enerģiju ieliekam nākamajos traukos."
Sapnis par amatniecības centru Daugmalē
"Mūsu darbnīcā ik pa brīdim atskan zvans ar jautājumu, vai varam atbraukt pie jums ciemos ar autobusu un paskatīties, kā jūs strādājat," atklāj Daugmales amatnieku biedrības valdes priekšsēdētājs Laimonis Radziņš.
"Jā, mums ir ko pastāstīt cilvēkiem gan par senajiem cepļiem Daugmales pilskalnā, gan to, kā viņu tradīciju saglabājām un attīstām atbilstoši mūsdienu tehnoloģijām. Taču gan tuviem, gan tāliem viesiem mēs bieži vien atsakām, jo mums nav iespēju viņus uzņemt. Keramikas darbnīcu esam iekārtojuši savās mājās, kur pašiem jau kļuvis par šauru. Būtu vajadzīga lielāka platība gan ražotnei, gan gatavo keramikas izstrādājumu pienācīgai izlikšanai.
Līdzīgi Daugmalē strādā arī citi amatnieki, kuri arī ir nonākuši situācijā, ka varētu attīstīt ražošanu, ja vien būtu lielāka platība. Esam to pārsprieduši savā starpā un redzam reālu risinājumu – amatniecības centra izveide Daugmales vecajā katlumājā. Tā atrodas uz četrus hektārus lielas zemes platības un jau 20 gadus pamazām brūk kopā. Ēkas sienas būtu jānojauc un jābūvē no jauna, bet pamati ir labi un visas komunikācijas ēkai ir pievilktas.
Šim nolūkam ir vajadzīgs projekts un līdzfinansējums. Aptuvenās amatniecības centra izmaksas būtu 250–300 tūkstoši eiro. Mēs kā biedrība šādu projektu pašu spēkiem realizēt nevaram, jo tajā būtu jāpiedalās ar līdzfinansējumu 10% apmērā. Amatniekiem, kuri savus produktus izgatavo ar rokām, tā ir nereāli liela summa. Taču mēs esam gatavi savu iespēju robežās šajā projektā ieguldīt, ja to izstrādātu Ķekavas novada attīstības daļa, piesaistot Eiropas fondu līdzfinansējumu. Tādējādi iegūtu visi – novads kļūtu populārāks, jo tūristiem vienuviet būtu apskates objekti, pēc kuriem viņi kāro jau gadiem. Jēgpilni būtu atjaunots novada grausts, un vietējiem ļaudīm rastos darbavietas, jo amatniecības centrā būtu vajadzīga gan izstāžu zāle, gan meistardarbnīcas bērniem un pieaugušajiem, gan kafejnīca."
