Ādažu militārajā bāzē Latvijas karavīri kopā ar amerikāņu un norvēģu sabiedrotajiem 7.novembrī godināja starptautiskajās miera uzturēšanas misijās bojā gājušos biedrus. Karavīru naktī iedegtās svecītes kritušo piemiņas vietā atgādināja to, ka miers arvien ir vērtība, par kuru jāmaksā ar dzīvību – ar karavīru dzīvību.
Nelieciet mūsu portretus melnā rāmī
Kapteinis Agris Robežnieks pašlaik ir Kaujas atbalsta bataljona izlūkošanas rotas komandiera vietnieks. 2009. gadā viņš dienēja savā otrajā miera uzturēšanas spēku misijā Afganistānā un tur zaudēja trīs biedrus – 1. maijā seržantu Voldemāru Anševicu un dižkareivi Andreju Merkuševu, bet jūlijā Farjabas provincē smagi tika ievainots kaprālis Dāvis Baltābols, kurš vēlāk nomira hospitālī Vācijā.
"Kad man kā jaunam virsniekam 2004. gadā uzdeva komandēt 30 puišus, kuri dodas starptautiskā misijā, rūpējos, lai viss būtu kārtībā, lai tiktu izpildīti uzdevumi un mani padotie netiktu pakļauti liekam riskam. Tikai vēlāk sāku domāt par to, ko mēs saucam par kopīgo ieguldījumu globālajā drošībā, lai cik šis jēdziens būtu nolietots, un kāpēc mums jādodas uz tādām vietām kā Irāka un Afganistāna un jābūt kopā ar saviem sabiedrotajiem," teic kapteinis Robežnieks.
"Protams, ka ar nāvi tik vienkārši nevar samierināties, it īpaši tad, ja jāzaudē tuvi cilvēki. Bet tādā profesijā kā karavīrs arī nāve var būt samaksa par to darbu, ko mēs darām. Turklāt mums jau nav darīšana ar obligātā militārā dienesta puišiem, bet ar profesionāļiem, kuri savu ceļu ir izvēlējušies brīvprātīgi. Viņi labi apzinās risku, ko dara. Un mēs jau arī savā starpā tā runājam: ja nu kas, liksim cits cita foto zelta, nevis melnā rāmī. Un tā mēs arī darām."
Viņš atzīst, ka, saskaroties ar tādiem notikumiem kā liktenīgajā 2009. gadā, karavīrs it kā kļūst tukšāks, iekšēji nocietinās un dienē tālāk. "Mēs, karavīri, cits citam sakām tā, kā sacījis viens no mūsu komandieriem: karavīri nemirst, tikai dodas uz elli pārgrupēties jauniem uzdevumiem. Kritušo piederīgie dēla, tēva vai vīra zaudējumu pārdzīvo daudz sāpīgāk."
Uz jautājumu, vai vēl dotos kādā misijā, Agris Robežnieks atteic, ka esot pienākuma cilvēks. "Armijā jau pavēles neapspriež, lai gan misijās neviens ar varu nedzen. Ja saproti, ka tas nav nekas tev piemērots, tad, iespējams, pielietojumu var atrast arī tepat, Latvijā. Protams, ir puiši, kuri savu iekšējo izjūtu dēļ misijās nebrauktu, bet ne jau velti mēs sakām, ka armija ir mūsu kopējās mājas, pastāv biedriskuma izjūta. Ja tu gadiem esi bijis kopā ar savu komandu, kopā jādodas arī misijā."
Un atkal, runājot par bailēm un nāvi, kapteinis Robežnieks teic, ka, rēķinoties ar to, kas var gadīties kaujas laukā, bailes liek koncentrēties un būt gatavam darīt savu darbu. "Turklāt mēs zinām, ko briesmu brīdī darīs cilvēki, kas ir blakus. Baidīties var tad, kad viss jau ir beidzies," viņš piebilst.
Un vēl viņš teic, ka tic liktenim. "Acīmredzot ir reizes, kad dzīvē neko nevar mainīt. Ja tevi pieviļ veiksme, var nepietikt tikai ar profesionālām iemaņām. Un cilvēks var izdarīt tikai to, kas ir viņa spēkos... Protams, to negribas pieņemt, ja ir runa par dzīvību, kas cilvēkam ir visaugstākā vērtība. Tomēr ir lietas, kuras mēs nevaram iespaidot."
Visi esam tepat
Arī Kaujas atbalsta bataljona komandieris majors Ģirts Savins, dienot starptautiskajā miera uzturēšanas misijā, ir saskāries ar biedru nāvi. Afganistānā viņš kā padomdevējs darbojās Nangahāras, vēlāk Nuristānas un Kunāras provincē.
"Patiesībā es tikai divas dienas iepriekš aizbraucu no bāzes, kurā gāja bojā Voldemārs Anševics un Andrejs Merkuševs. 2009. gada 1. maijā piecos no rīta saņēmām ziņu, ka ir noticis uzbrukums mūsu novērošanas postenim. Uguns atbalsta izsaukšana uz savām pozīcijām jau nozīmēja lielas problēmas, un ap deviņiem apklusa rācijas. Kad pirmais ierados postenī, redzēju, ka tas ir izpostīts. Viss vēl bija liesmās un dūmos.
Pretī uz helikopteru man nāca mūsu karavīrs Aleksandrs Pisarevs ar snaipera šauteni vienā rokā un afgāņu šauteni otrā. Kad es viņam jautāju, vai pārējie ir šeit, un saņēmu atbildi: "Jā!", man kā akmens nokrita no sirds, bet tikai tad es sapratu, ko nozīmē šis „jā". Tobrīd šķita, ka viņš vienīgais ir palicis dzīvs. Posteņa drupās atradām medmāsu Solvitu Levāni, kura bija apdegusi, tomēr dzīva. Voldemāru atpazinām tikai pēc karavīra žetona. Vēlāk talibi "Youtube" ievietoja video, kā viņi mums uzbrūk, lai varētu palielīties ar saviem darbiem."
Majors Ģirts Savins uzsver, ka karavīri, kuri pārdzīvojuši šādas kaujas, mainās, kļūst it kā pieaugušāki, labāk izprot, cik patiesībā vērta ir cilvēka dzīvība. Viņu acīs tā kļūst tikai vērtīgāka, un viņi vairāk domā par to, ko dzīvē grib izdarīt, vairāk domā par līdzcilvēkiem un arī to, vai pēc tevis paliks tikai atmiņas, vai tuvinieku labā kaut kas ir paveikts, uzcelts, iestādīts...
"Ne visi līdzcilvēki saprot, ko mēs, karavīri, viņu labā darām, kur un kāpēc braucam un ar ko tur, pasaulē, sastopamies. Tur, kur šauj un karo, cilvēka dzīvībai tiešām nav nekādas vērtības. Un patiesībā jau tieši šis nosacījums mums tur ļauj izdzīvot. Tad arī skaidri saproti, ka patiesās vērtības ir jumts virs galvas, miers visapkārt un pilns vēders. Mūsu pašmāju nebūšanas ir tikai sīki izaicinājumi, kas tiek izpūsti par lielākām problēmām, nekā ir patiesībā."
Iepriekš:
Lāčplēša dienas pasākumi Pierīgā
Aptauja Saulkrastos: Ko mums nozīmē 11. novembris jeb Lāčplēša diena?
FOTO: Ādažu militārajā bāzē piemin kritušos karavīrus
Ādažu kapelas durvis vienmēr vaļā
11.11.2014 14:27
Miera cena ir karavīru dzīvības. Karavīru stāsti Lāčplēša dienā
Autors Ģirts Kondrāts
Einārs Binders
Gaidot Lāčplēša dienu, aptaujājām Pierīgas iedzīvotājus par to, ko, viņuprāt, Latvijas vēsturē nozīmē šī diena. Cilvēki runāja par piemiņu, ko pelnījuši latviešu karavīri, kuri krita par Latvijas neatkarību tālajā 1918. gadā.