Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Todien, 2004. gadā, jauno dievnamu iesvētīja Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Jānis Šmits, toreizējais arhibīskapa vietnieks, tagad bīskaps Pāvils Brūvers, Romas Katoļu baznīcas priesteris Andris Kravalis un Latvijas Pareizticīgās baznīcas metropolīts Aleksandrs. Tā bijusi silta un saulaina diena. Šosvētdien jubilejas dievkalpojumu vadīs Romas Katoļu baznīcas Rīgas arhibīskaps–metropolīts Zbigņevs Stankevičs.

Dievnama pamatu lika cilvēciska sapratne

Latvijas Nacionālajos bruņotajos spēkos (NBS) kapelānu dienests pastāv jau 21 gadu, kopš 1993. gada 31. martā tika parakstīta vienošanās par kapelānu dienesta izveidi Aizsardzības spēkos. Līgumu parakstīja Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un toreizējais Aizsardzības spēku komandieris pulkvedis Dainis Turlais.

"Tas bija laiks, kad mūsu bruņotajos spēkos kalpoja obligātajā karadienestā iesauktie. Starp viņiem bija arī ticīgie, kuriem, lai gan bija iespēja satikties ar savas konfesijas garīdzniekiem, pietrūka vietas, kur pabūt vienatnē ar Dievu," stāsta Kadagas kapelas kapelāns kapteinis Raimonds Krasinskis, atgādinot, ka jau 1998. gada maijā Mobilo strēlnieku mācību centrā Ādažos tika noslēgti Aizsardzības ministrijas un četru Latvijas vēsturiski tradicionālo konfesiju līgumi par karavīru garīgo aprūpi bruņotajos spēkos. "Mēs gribējām, lai mums būtu tāpat kā Vācijas, Zviedrijas, Šveices, Kanādas un citu valstu armijās."

Pirmā vieta Ādažu militārajā bāzē, kas būtu daudzmaz piemērota karavīru garīgajai aprūpei, ar toreizējā Mobilo strēlnieku mācību centra komandiera, pulkvežleitnanta (tagad brigādes ģenerāļa – red.) Aināra Ozoliņa gādību 2002. gadā tika iekārtota Labklājības centra kinooperatora telpā. Taču, laikam ritot, kļuva skaidrs, ka šīs telpas nav īsti piemērotas.

Kad aptuveni pēc gada tika slēgta karavīru kafejnīca, kurā atradās vieta pat spēļu automātiem, komandieris sacīja, ka kapela varētu būt šajās telpās. Viņu ar izpratni atbalstīja arī toreizējais NBS komandieris viceadmirālis Gaidis Andrejs Zeibots.

"Protams, dievnams netapa uzreiz," teic kapteinis Krasinskis. "Vispirms bija arhitektes Ritas Balodes projekts. Viņai mums jāpateicas par veiksmīgo dizainu, krāsu un gaismu salikumu, kas kapelu dara sirdij tuvu un mīļu. Jāpiemin arī projektu vadītāja Imanta Krusta un celtniecības firmas "Abora" darbs, jo kapela bez torņa, no kura skanēt zvanam, tagad nemaz nebūtu iedomājama."

Un vēl R. Krasinskis piebilst: "Tāpēc, ka kristiešiem Kadagā jau desmit gadu ir savs Dieva nams, kura durvis nekad nav slēgtas, militārā bāze nav palikusi arī bez savas kafejnīcas." "Katram savs," teic turpat kapelā satiktie NBS dažādu ticību kapelāni un uzsver, ka pienāk brīdis, kad ikviens karavīrs aizdomājas par cilvēciskajām vērtībām un Dievu.

Zvans sāka skanēt jau atklāšanas dienā

Ienākot kapelā, mūs sagaida kristiešu simbols ‒ krucifikss, ko darinājis Aglonas kokgriezējs Jāzeps Škutāns. Savukārt Dievmātes Marijas statuju dāvinājis Katoļu baznīcas kardināls Jānis Pujats, bet Pareizticīgo baznīcas arhibīskaps metropolīts Aleksandrs kapelai kā dāvanu atvedis Vladimiras Dievmātes ikonu un svečturi.

Mazliet garāks ceļš uz Kadagu bijis 14 Jēzus Kristus krustaceļa svētbildēm. Tās Iekšlietu ministrijas Sardzes pulka kapelai savulaik uzdāvinājis Salaspils Romas katoļu draudzes prāvests Jānis Aglonietis, bet tad tās pēc pulka reorganizēšanas nonākušas NBS Štāba bataljonā un tālāk līdz 3. Reģionālā nodrošinājuma centra kapelai Ādažos.

Par gaumīgajiem lūgšanu soliem jāpateicas Jaunlaicenes amatniekam Pēterim Muratovam, bet gleznu ar Māti Latviju, kuru sargā Dievs, kapelai glabāšanā uzticējis mākslinieks Jānis Anmanis.

Kapelā nav vitrāžu, bet labu risinājumu piedāvājis mākslinieks Ludis Danilāns, kurš tās aizstājis ar īpašām līmplēvēm, ko rotā reliģiskas tematikas attēli. "Sākumā baidījāmies, cik ilgi tās kalpos, bet bažas izrādījās veltas. Ar dievpalīgu jau desmit gadus zīmējumi logos izskatās tikpat labi cik pirms desmit gadiem," bilst kapelāns Krasinskis, atzīstot, ka galvenais jau ir tas, ka cilvēki meklē ceļu pie Dieva.

"Nāk karavīri, bet dievnams ir atvērts arī visiem tuvākās apkārtnes iedzīvotājiem, kuri apmeklē katoļu un pareizticīgo dievkalpojumus. Viņu vidū redzu arī Carnikavas novada domes priekšsēdētāju Daigu Jurēvicu, kuras dēls mācās Aizsardzības akadēmijā, arī Ādažu novada mēru Māri Sprindžuku. Un ne jau velti kapelas izveidošanas ierosinātājs Ainārs Ozoliņš saņēma Romas pāvesta Jāņa Pāvila II svētību, kuras dokumentārais apliecinājums glabājas Kadagas kapelā. Jāatgādina, ka ģenerālis bija pats pirmais, kurš salaulājās mūsu kapelā un šeit kristīja savus dēlus."

Kapelāns kalpo Dievam un tēvzemei

NBS Kapelānu dienestā pašlaik ir astoņi kapelāni. Virskapelāns ir Latvijas baptistu draudžu mācītājs Elmārs Pļaviņš, bet dienā, kad kapelā pabija "Apriņķis.lv", pie Kadagas kapelas kapelāna Raimonda Krasinska bija iegriezies arī baptistu draudžu sludinātājs Laimnesis Pauliņš un kapteinis Ruslans Markēvičs, kā arī evaņģēliski luteriskās baznīcas mācītājs virsleitnants Uģis Brūklene.

Viņi piemin arī savus kolēģus Normundu Celmiņu, kurš kalpo Štāba bataljonā, Jūras spēku kapelānu Dāvidu Šternu un Ādažu militārās bāzes kapelas priesteri Ilmāru Kravali. Pirms viņa šeit kalpojuši priesteri Jānis Aglonietis, Andris Blūms, Juris Škapars un Marcins Vozņaks, savukārt pareizticīgos aprūpējis Aleksandrs Nagla, bet tagad – tēvs Valentīns.

"Strīdu starp ticībām mums nav, jo visi darām vienu darbu," saka kapelāni, uzsverot, ka tā ir kalpošana Dievam. Ikdienā viņiem ir jāsniedz atbildes uz armijas biedru jautājumiem, un tie daudz neatšķiras ne luterāņiem, ne pareizticīgajiem. Kapelāni ir devušies līdzi karavīriem arī miera uzturēšanas misijās uz Irāku un Afganistānu, garas stundas pavadījuši ar viņiem kopā sardzes posteņos, viņus iesvētījuši, laulājuši, vēlāk arī kristījuši viņu bērnus. "Protams, reizēm nācies arī doties pie piederīgajiem, lai paziņotu, ka dēls, tēvs vai vīrs vairs nepārnāks. To darīt ir ļoti smagi," atzīst R. Markēvičs.

"Es uzskatu, ka karavīra garīgā dzīve ir daudz svarīgāka nekā viņa fiziskais ekipējums," kāds no kapelāniem citē domu, ko savulaik izteicis ģenerālis Džordžs Maršals, bet virskapelāns Elmārs Pļaviņš atgādina, ka ikviens, kurš dien armijā, tur taču ir ienācis no civilās dzīves. Tagad viņam ir pavisam citi pienākumi, nebijusi garīgā un fiziskā slodze gan mācībās, gan militārajās misijās. "Mums ir jābūt elastīgiem un jāsaprot, kā palīdzēt karavīram orientēties šajā situācijā. Tāpēc jau 18 gadus man nav dzelžaina darba grafika, jo visi plāni jau tāpat mainās kā situācijas dzīvē."

"Pie jautājumiem, kas cilvēkam ir daudz svarīgāki par ikdienas dzīves uzdotajiem, īpaši jau atrodoties militārajās misijās, nonāk ikviens karavīrs," skaidro Laimnesis Pauliņš, bet kā punktu uz "i" uzliek virsleitnants Uģis Brūklene, sakot, ka cilvēkam, kurš ikdienā ar ieroci rokās izpilda pavēles, ir pavisam viegli pārvērsties par zvēru. "Tāpēc karavīriem līdzās esam mēs, un Kadagas kapelas durvis vienmēr un visiem ir atvērtas."