Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Rehabilitācijas centrs, mežu un pļavu ieskauts, atrodas Babītes novadā, un ceļiniekam vai garām gājējam tas drīzāk atgādina lauku saimniecību, nevis vietu, kur varētu mitināties bijušie ieslodzītie un bezpajumtnieki.

Patlaban "Ratniekos" uzturas kopumā 22 bijušie notiesātie un bezpajumtnieki, kas paši izteikuši vēlmi sākt dzīvi no jauna. Katrs no viņiem centrā uzturas aptuveni gadu.

Tikai brīvība, nevis cietums, spēj mainīt cilvēku. Rehabilitācijas centru "Ratnieki" 1999. gadā izveidoja Jurijs Kapustins kopā ar domubiedriem, kad pēc 20 gadu darba ieslodzījuma vietu sistēmā apjauta, ka vienīgā iespēja samazināt noziedzību ir dot bijušajiem ieslodzītajiem iespēju sākt dzīvi no jauna.

Viņš stāsta, ka Latvijā ir piecas reizes vairāk ieslodzīto un krietni garāki ieslodzījuma termiņi nekā Rietumvalstīs, kas pierāda to, ka ar pašreizējo sistēmu kaut kas nav kārtībā.

"Pie mums uz simt tūkstošiem iedzīvotāju ir 270 ieslodzīto, savukārt Somijā, Norvēģijā, Holandē ieslodzīto skaits ir krietni vien mazāks – vien 60. Tas nozīmē, ka Latvijā salīdzinājumā ar minētajām valstīm cietumos atrodas gandrīz piecas reizes vairāk notiesāto. Tāpat Latvijā vidējais ieslodzījuma termiņš ir pieci gadi, un tas ir pietiekami ilgs laiks, lai cilvēks aizmirstu to, kā ir dzīvot brīvībā. Dzīve ieslodzījumā atšķiras no dzīves ārpasaulē, jo cietumā ir īpaša vide ar savu valodu, savu subkultūru un saviem likumiem," stāsta centra vadītājs J. Kapustins.

Centra vadītāja teikto apliecina arī Ilgvars, kurš "Ratniekos" mīt jau vairākus mēnešus: "Cietumā ilgi nosēdējis esmu. Tur ātri aizmirstas, kā ir ārā. Tagad visu mācos no jauna. Vēlos visu slikto, kas bijis pagātnē, nomest malā un dzīvot pa jaunam." Viņš stāsta, ka šobrīd viņa vislielākā vēlēšanās ir atkal satikt savus bērnus un mazbērnus.

Kad nav, kurp iet

Nav noslēpums, ka lielākajai daļai ieslodzīto, iznākot no cietuma, īsti nav, kurp iet, jo mājās daudzus vairs neviens negaida, un arī darbu, lai spētu sevi finansiāli nodrošināt, tik ātri nevar atrast. Tāpēc bieži vien viņi izvēlas vieglāko ceļu – atkal sāk zagt, laupīt – un drīz vien atgriežas cietumā. "Recidīvisms Latvijā ir ārkārtīgi liels, desmit gadu laikā cietumos atgriežas 90 % bijušo ieslodzīto," skarbo statistiku atklāj J. Kapustins.

Centra vadītāja teikto apstiprina arī Andris, kurš "Ratniekos" mitinās četrus mēnešus: "No cietuma parasti iziet ārā ar lielām cerībām, bet tur ārā tās ātri vien sagrūst, ja vien nenokļūst tādā iestādē kā "Ratnieki". Izejot ārā, bijušais ieslodzītais jūt, ka nevienam nav vajadzīgs un pat apzināti izdara noziegumu." Andris stāsta, ka arī viņu no cietuma neviens ar atplestām rokām nav gaidījis. Kādu laiku mitinājies pie paziņām un radiem, līdz atbraucis uz "Ratniekiem".

"Ģimene pajuka, sieva nebija no tā sauktajām jūrnieku sievām un pārstāja mani gaidīt jau pēc diviem gadiem. Vēl jau cerība bija, ka kāds gaidīs mājās, bet nē. Arī meitas visas lielas un pa ārzemēm dzīvo. Man nebija, kur palikt. Sākumā dzīvoju pie māsīcas, taču jutu, ka neesmu sevišķi mīlēts un gaidīts viesis. Ziniet, kā tas ir, ciemiņu jau var tikai trīs dienas uzturēt..." piedzīvoto atstāsta bijušais ieslodzītais.

Rehabilitācija kā kompleksa programma

"Tas ir mīts, ka, piešķirot dzīvesvietu un atrodot viņam darbu, ieslodzītais jau ir integrējies sabiedrībā," ar nožēlu saka J. Kapustins. Viņš norāda, ka, lai bijušo ieslodzīto atgrieztu ekonomiskajā, sociālajā, kultūras un garīgajā dzīvē, nepieciešama kompleksa rehabilitācijas programma, un tāda tiek īstenota "Ratniekos". "Milzīga problēma ir atkarība no narkotikām un alkohola. Tāpat bijušajiem ieslodzītajiem ir dažādas tikumiskās un psiholoģiskās problēmas. Cietuma un savulaik nelabvēlīgo dzīves apstākļu dēļ daudziem ir nestabila nervu sistēma – viņi neprot pareizi reaģēt, ātri apvainojas, ir egoistiski un nespēj novērtēt to, kas citiem svarīgs," norāda centra vadītājs.

"Ratniekos" alkohola lietošana ir stingri aizliegta – ja gadās pieķert kādu ar alkohola dvaku, tas draud beigties ar izslēgšanu no rehabilitācijas programmas.

Rīts rehabilitācijas centrā sākas jau pulksten septiņos. Tie bijušie ieslodzītie, kuri ir atraduši pagaidu darbu, dodas strādāt vietējās saimniecībās. Savukārt tie, kuri pagaidu nodarbošanos vēl tikai meklē, veic centra telpu uzkopšanu vai teritorijas labiekārtošanu. "Katram šeit ir savs dienas plāns, bez darba te neviens nepaliek. Nav tā, ka var gulēt un lasīt avīzi," stāsta Andris, kurš "Apriņķis.lv" viesošanās laikā kopā ar kolēģiem cītīgi aizdarīja spraugas guļbūvē.

Vairākas reizes nedēļā bijušajiem ieslodzītajiem un bezpajumtniekiem ir arī nodarbības ar psihologu un sociālo darbinieku. Savukārt brīvdienās "Ratnieku" iemītnieki drīkst braukt atpūsties uz Rīgu, iet makšķerēt, skatīties televīziju vai lasīt grāmatas. "Šoruden īpaši populāra brīvajā laikā mums bija sēņošana. Kādas tik bekas un baravikas mēs nesalasījām!" atceras Ilgvars, piebilstot, ka pašlaik viņš brīvajā laikā apmeklē trenažieru zāli "Ratnieku" klētiņā.

Ieslodzīto atgriešana dzīvē izmaksā mazāk

J. Kapustins stāsta, ka piecpadsmit gadu laikā, kopš darbojas rehabilitācijas centrs "Ratnieki", iespēja sākt dzīvē visu no nulles bijusi aptuveni 500 cilvēkiem, un šo gadu laikā cietumos atgriezušies vien 10 % bijušo "Ratnieku" klientu. Viņaprāt, ja Latvijā šādu rehabilitācijas centru būtu vairāk, pēc dažiem gadiem noziedzības līmenis samazinātos vismaz trīs reizes.

"Valstij ekonomiski izdevīgāk būtu nevis iztērēt 100 miljonus eiro jau tā sliktajā stāvoklī esošo cietumu sakārtošanai, bet izveidot vismaz 20 šādus centrus. Tas izmaksātu vismaz piecas reizes lētāk," ir pārliecināts J. Kapustins.

Pēc viņa teiktā, patlaban viena ieslodzītā uzturēšana cietumā valstij izmaksā aptuveni 19 eiro dienā, taču rehabilitācija "Ratniekos " izmaksā tikai 11 eiro. "Parēķiniet paši: ja vidēji Latvijā viens ieslodzītais cietumā pavada piecus gadus, nodokļu maksātājiem tas izmaksā 42 tūkstošus eiro," klāsta J. Kapustins.

Kopš krīzes gadiem "Ratnieku" rehabilitācijas programma no valsts naudu vairs nesaņem. Šobrīd centra pastāvēšanu lielākoties nodrošina no Norvēģijas valdības saņemtie līdzekļi un Eiropas Savienības fondu nauda. Šogad centra uzturēšanas izdevumus palīdz segt arī Rīgas dome.

J. Kapustins stāsta, ka ar Saeimas deputātiem atbildīgajās komisijās par šādu rehabilitācijas programmu finansēšanu no valsts puses runājis jau vairākkārt, taču pagaidām bez rezultātiem. Viņš teic, ka pērn "Ratniekos" atbildīgo iestāžu ierēdņiem sarīkojis pat ekskursiju, taču neko vairāk par pateicības pilniem vārdiem tā arī netika saņēmis. "Visi zina šo sistēmu un labi saprot, cik tā efektīva, taču naudas atvēlēšana šim mērķim nav prioritāšu sarakstā," atzīst rehabilitācijas centra vadītājs.

Kļūst par draugiem un ģimeni

Centra sociālā darbiniece Silvija Dūce "Ratniekos" strādā jau vairākus gadus un atzīst, ka sākumā viņai esot bijušas bažas, vai spēs tikt galā ar bijušajiem ieslodzītajiem. "Sākumā bija mazliet bail, bet tagad, esot starp 22 puišiem, jūtos kā mamma ar stipru aizmuguri," saka centra darbiniece, atkājot, ka vēlās vakara stundās puiši viņu visai bieži mēdzot pavadīt līdz autobusa pieturai.

Viņa stāsta, ka ar bijušajiem klientiem arī pēc rehabilitācijas centra "absolvēšanas" saglabājas draudzīgas attiecības – viņi raksta vēstules, brauc ciemos un ar prieku stāsta, kā sokas jaunajā dzīvē. J. Kapustins atzīst, ka viņš var lepoties ar daudziem bijušajiem aprūpējamajiem, kuriem tagad ir gan darbs, gan ģimene.

Savukārt S. Dūce ar lepnumu pastāsta par kādu puisi no Liepājas, kurš sākt jaunu dzīvi "Ratniekos" mēģinājis vairākkārt: "Puisis nāca no nelabvēlīgas ģimenes – tēvs bija pakāries, māte dzēra. Pats viņš arī šerps pēc rakstura bija. Pie mums viņš nonāca, pateicoties saviem paziņām, kuri viņu atveda. Pirmo reizi "Ratniekos" viņš noturējās divus vai trīs mēnešus, bet tad aizmuka atpakaļ uz Liepāju. Tur atkal gāja vaļā tusiņi un vecā dzīve, līdz pats saprata, ka nav labi, – gribēja atgriezties. Taču arī otro reizi viņš "Ratniekos" izturēja vien mēnesi. Tomēr, kad pēc vētrainas dzīves viņš atkal vēlējās atgriezties centrā, Jurijs gluži kā tēvs viņam nāca pretī un deva trešo iespēju sākt visu no jauna. Tagad šis puisis ir Vācijā, strādā labu darbu un kopā ar savu mīļoto meiteni īrē dzīvokli," ar lepnumu stāsta centra sociālā darbiniece.

Sarunas noslēgumā Jurijs Kapustins ieminas, ka, ja vien kādam uzņēmējam vai saimniekam nepieciešamas darba rokas, "Ratnieku" iemītnieki ir gatavi palīdzēt. Tāpat centrs, kam ir NVO statuss, labprāt pieņems finansiālu atbalstu no līdzcilvēkiem.