Kāpēc? Uz šo jautājumu lūdzām atbildēt Siguldas pilsētas vidusskolas psiholoģi Elīnu Rotbahu-Zarembu.
– Kur slēpjas alkohola, cigarešu un narkotisko vielu pievilkšanas spēks?
– Uzsmēķējot cigareti, "zālīti" vai iedzerot alkoholu, šīs vielas nonāk asinsritē, bet caur to nokļūst smadzenēs. Tur tās paātrina dopamīna izdalīšanos, kas, vienkāršoti runājot, nonāk labsajūtas centrā. Kad dopamīna līmenis paaugstinās, cilvēks tūdaļ jūtas labāk. Uzsmēķējot vai iedzerot, patīkamā, eiforijai līdzīgā sajūta iestājas tūdaļ. Rezultāts tiek panākts ļoti ātri un pašam cilvēkam īpaši nepiepūloties.
– Kas tur slikts, ka cilvēks jūtas labi?
– Atkarību izraisošās vielas – nikotīns, kas ir cigaretēs, etilspirts, ko satur jebkurš alkoholisks dzēriens, kanabinoīdi, ko satur marihuāna jeb "zālīte", – smadzenēs veido receptorus jeb tādu kā tīklojumu. Tas rodas jau pirmajā lietošanas reizē. Šis tīklojums tur ir un, atkārtoti uzņemot šīs vielas, tiek aktivizēts. Vēlme uzsmēķēt vai mazliet iedzert rodas, piedzīvojot spēcīgas emocijas. Tās var būt gan patīkamas, gan nepatīkamas.
Vielu lietojot atkārtoti, receptoru tīklojums smadzenēs kļūst arvien lielāks, un tādējādi veidojas atkarība. Līdzko nejūtamies tik labi, kā gribētos, labsajūtas centrā pienāk impulsi, ka vajag paaugstināt dopamīna līmeni jeb, vienkārši sakot, vajag justies labāk.
Mehānisms darbojas pēc aptuveni šāda principa: es jūtos ļoti draņķīgi – pie pirmās izdevības jāuzņem viela; man riebjas šī skolotāja – jāuzņem viela; vecāki man atkal skalo smadzenes – jāuzņem viela; noliku grūtu eksāmenu – jāuzņem viela; būs foršs tusiņš ar draugiem – jāuzņem viela.
Atkarība no vielām rodas bioloģiskā līmenī un pieaug lietošanas procesā. Tieši tāpēc ir svarīgi jauniešus pasargāt no šo vielu pamēģināšanas. Bet, ja tas noticis, reaģēt momentā, lai mazinātu atkārtotu lietošanu.
– Kā vecākiem rīkoties, ja pusaudzis pārnāk mājās iereibis, ir smēķējis vai lietojis "zālīti"?
– Paust savu noliedzošo nostāju, sak, mums ir pilnīgi nepieņemami tas, kāds tu esi pārnācis mājās. Mēs esam ļoti dusmīgi un gribam, lai šī būtu pēdējā reize. Pēc tam ar pusaudzi ir jāizrunā seku mehānisms, proti, kas būs, ja kaut kas tamlīdzīgs atkārtosies. Tas nozīmē, ka netiek dotas nekādas "atlaides", kaut arī nākamajā dienā jaunietis, iespējams, jutīsies ļoti slikti.
Piemēram, ja ieplānots kāds pasākums, kurā jāpiedalās arī pusaudzim, viņam jādodas līdzi neatkarīgi no pašsajūtas. Vai arī, ja jaunietim uzticēts kāds pienākums, viņam jāceļas jau laikus un jāstrādā, nevis, piemēram, jāpaguļ, jo galva plīst pušu.
Ja pusaudzis ir lietojis alkoholu, reibumā viņš teikto nespēs uztvert adekvāti, tāpēc labāk runāt nākamajā dienā, kad viņam ir slikta pašsajūta. Ļoti svarīgi, lai šajā brīdī klāt ir visi ģimenes locekļi, arī māsas un brāļi, jo viņi tāpat uzzinās, ka māsa vai brālis lietojis apreibinošas vielas. Ir svarīgi, ka ģimenē viss tiek izrunāts atklāti.
Vecāku viedoklim un prasībām pret pusaudzi ir jābūt vienotām un sekām ir jāiestājas ik reizi, kad pusaudzis ir lietojis kādu no atkarību izraisošajām vielām. Nevar būt tā, ka tēvs meitu modina, jo ir vienojušies, ka nekādu atlaižu pēc ballītēm nebūs (piemēram, jādodas uz treniņu vai jāravē dārzs), bet mamma saka: "Paskaties, cik viņa bāla. Viņai ir tik slikti! Ļauj, lai izguļas!"
– Ko darīt vecākiem, kuri paši uzsmēķē vai iedzer? Pusaudzis var uzdot gluži loģisku jautājumu, kāpēc tētis vai mamma var, bet es ne...
– Katrā klasē ir vismaz divi trīs skolēni, kuri kādu apreibinošo vielu pirmoreiz ir pamēģinājuši vienatnē vai kopā ar brāli vai māsu, jo viņu dzīvesvietā ir bijušas pieejamas cigaretes, kuras kāds no vecākiem kopā ar šķiltavām tur uz ledusskapja, vai alkoholiskie dzērieni, kas viesistabā stāv bērniem pieejamā bārā. Paši vecāki neaizdomājas, ka cigaretes un alkohols, kas pusaudzim ikdienā ir acu priekšā, provocē viņu pamēģināt šīs vielas.
Ir ģimenes, kurās vecāki alkoholu tur aizslēgtā bārā, bet pie vakariņām vai pusdienām mēdz iedzert glāzi laba, dārga baltvīna vai sarkanvīna. Viņiem šķiet, kas tur slikts, ja piecpadsmitgadīgs jaunietis arī to pamēģinās. Lai cik kulturāli un izsmalcināti vecāki lietotu atkarību izraisošās vielas, jebkuram jaunietim tā ir vecāku dota "zaļā gaisma", ka "mūsu ģimenē iedzeršana ir pieļaujama".
Tieši tāpat daudzi vecāki reaģē uz to, ka pusaudzis ir uzsmēķējis: "Nu un, ka vienreiz pamēģināja? Pašam nepatika, gan jau otrreiz nemēģinās!" Taču, kā jau teicu, bioloģiskā līmenī atkarība no alkohola un cigaretēm sāk veidoties no pirmās pamēģināšanas reizes.
Gan citās valstīs, gan Latvijā veiktie pētījumi rāda skarbu, bet loģisku likumsakarību – tiem jauniešiem, kuri uzsmēķē cigaretes, lieto alkoholu, ir lielāks risks drīz vien pamēģināt arī "zālīti" un citas nelegālās vielas. Tāpēc vecākiem iesaku pārdomāt savus paradumus un vērtības. Var dalīties pieredzē, cik grūti ir atteikties no atkarību izraisošām vielām, tāpēc labāk un gudrāk ir tās nemaz nesākt lietot. Ne cigarete, ne alkohols neatrisinās situācijas, kuru dēļ tie tiek lietoti.
– Lūdzu, paraksturojiet situācijas, kas mudina pastiept roku pēc cigaretes vai iedzert malku stiprāka dzēriena?
– Visas šīs situācijas izriet no attiecībām ar cilvēkiem un emocijām, ko šīs attiecības rada. Visas situācijas, kas rodas ģimenē, skolā, vecāku darbavietā un valstī kopumā, veido cilvēki.
Katram cilvēkam ir attiecības pašam ar sevi, ar sev tuviem cilvēkiem un citiem. Ja cilvēks sāk lietot atkarību izraisošas vielas, tas ir simptoms, ka kādā no attiecību sfērām kaut kas nav kārtībā.
Problēmas attiecībās pašam ar sevi rada nomāktības sajūtu. Dažs jūtas bezspēcīgs, citu biedē nākotne utt. Attiecībās ar vecākiem jaunieši bieži vien pārdzīvo to, ka jūtas vientuļi. Tas var būt gan laika trūkums, ja vecāki ir ļoti noslogoti darbā, gan uzmanības trūkums, jo ģimene laiku var pavadīt kopā arī tad, ja vecāki vakaros skatās televizoru, bet bērns – darbojas pie datora.
– Kāpēc tieši pusaudžu vecums ir riskants?
– Bioloģiskā līmenī pusaudža smadzenes vēl tikai attīstās, turklāt tas notiek līdz pat 25 gadu vecumam. Līdz ar to pusaudži ir pakļauti lielākam riskam un ātrāk kļūt atkarīgiem.
Sociālā līmenī pusaudži attiecību veidošanā ar citiem kļūst arvien patstāvīgāki. Vecākiem ir jāļauj bērnam to darīt, bet pamazām, saglabājot zināmu kontroli. Tāpēc es vienmēr saku: "Kad pusaudzis pārnāk mājās no ballītes, piecelieties no gultas un sagaidiet viņu. Kaut vai divos naktī. Uzvāriet tēju. Apsēdieties un aprunājieties, kā viņam gājis, kas ballītē bija forši, kas ne tik forši."
Viņš var jums atteikt, sak, atliksim to uz rītu, jo ļoti nāk miegs. Sakiet viņam: "Dēls, es visu šo laiku ļoti uztraucos par tevi. Es tevi gaidīju. Nāc, pasēdi ar mani un padzer tēju." Tad turpiniet sarunu, vaicājot, vai ballītē bija, piemēram, kāda izskatīga meitene, varbūt tika atrasti kādi jauni draugi... Tā būs ļoti mīļa kontrole no vecāku puses, bet, kas vēl svarīgāk, – pusaudzis jutīsies gaidīts, kad viņš pārnāk mājās. Vecāks viņu ir sagaidījis.
Bērnam pieaugot, vecāki domā, ka bērns kļūst patstāvīgāks, tāpēc kontroli jāsamazina, var atslābt. Tā, protams, ir, bet jautājumos, kas skar bērna veselību un dzīvību, vecākiem jātur roka uz pulsa.
– Draugu kompānijā pusaudzis uzturas bez vecākiem. Kā viņam saglabāt savu "es", ja ballītē notiekošais nesaskan ar viņa viedokli un ģimenes vērtībām?
– Te ir runa par psiholoģisko sagatavotību – par pusaudža spēju turēties pretī draugu piedāvājumam vai spiedienam.
Pusaudži pielaiž draugus sev ļoti tuvu klāt ne tikai garīgi, bet arī fiziski. Ir grūti atteikt, ja draugs saka: "Beidz ākstīties, nāc ar mums uzpīpēt! Vienkārši atnāc līdzi!" Bet vēl grūtāk ir atteikties, ja draugs piebaksta vai paņem pusaudzi aiz rokas, pārkāpjot viņa personisko telpu, kas ir rokas stiepiena attālumā no cilvēka.
Lielākajā daļā gadījumu tas notiek neapzināti, jo otru pielaiž tik tuvu klāt fiziski tāpēc, ka viņš ir draugs. Pusaudzim ir noteiktas sajūtas saistībā ar draugiem un kompāniju, kurā viņu uzskata par savējo. Un tad ir jautājums, cik lielā mērā pusaudzis spēj būt neatkarīgs ne tikai no pieaugušajiem, bet arī no saviem draugiem.
Te ir vietā jautājums par to, kurš ko izvēlas – draugi izvēlas tevi vai tu izvēlies draugus? Un vēl var jautāt, kas tie par draugiem, ja viņi neciena tavu viedokli un neņem vērā tavas vēlmes, kad tu atsakies uzsmēķēt?
Šajā gadījumā ir ļoti svarīgi, kādu psiholoģisko pamatu bērnam ir iedevuši vecāki. Vai pusaudzim ir sajūta, ka viņš ir stiprs un pats daudz ko nosaka? Vai viņš apzinās, ka izvēle ir viņa rokās?
Ja ģimenē bērnam nav dotas izvēles iespējas, pusaudža gados viņam nav pieredzes, ka var būt izvēle arī šajā gadījumā – mēģināt vai nemēģināt atkarību izraisošās vielas. Līdzīgā situācijā atrodas gan pusaudzis no sociālā riska ģimenes, kuram nav bijusi izvēle patverties no sitieniem, gan pusaudzis no labi situētas un godājamas ģimenes, kurš ļoti labi mācās, taču viņam nav bijusi izvēle, piemēram, kādā priekšmetā mācīties sliktāk.
Abu pieredze ir līdzīga – jādara tā, kā saka. Un arī sajūtas ir līdzīgas – esmu bezizejā, uz mani tiek izdarīts liels spiediens. Vienā gadījumā tas ir fizisks, otrā – verbāls. Nonākot vienaudžu vidū, šāds pusaudzis ir daudz pieņemošāks, ar viņu var vieglāk manipulēt.
Jauniešu izvēli sarežģī tas, ka atkarību izraisošo vielu klāsts kļūst arvien plašāks – cigaretes ar izsmalcinātiem aromātiem, alkoholiskie kokteiļi ar kārdinošu smaržu un garšu. Taču izvēles būtību tie nemaina. Šo vielu lietošana ir kā kāpnes, kas ved uz leju. Viens pa šīm kāpnēm nokāpj ļoti strauji, cits lēnām. Bet jebkurā gadījumā tās ved lejup, nevis augšup.
Kāpēc? Tāpēc, ka iedzerot vai uzsmēķējot mēs iemeslu, kura dēļ lietojam šīs vielas, uz brīdi pastumjam malā, bet līdz iemesla novēršanai vai risināšanai nemaz netiekam.
Iepriekš:
Atkarību izraisošās vielas cilvēkus nešķiro
"Pusaudži un vecāki, kuriem ir jautājumi par atkarībām, var zvanīt man pa tālruni 26819509," aicina Siguldas pilsētas vidusskolas psiholoģe Elīna Rotbaha-Zaremba.