Bērniem rodas daudz brīva laika, un tas rada arī zināmus riskus," sarunu sākot, atzīst Siguldas pilsētas vidusskolas psiholoģe Elīna Rotbaha-Zaremba.
Mīts par atkarību izraisošu vielu lietošanu
Sabiedrībā valda uzskats, ka smēķē, alkoholu lieto un klaiņo tie skolēni, kuriem ir problēmas ar uzvedību, mācībām un kuri nāk no sociālā riska ģimenēm. Tas ir mīts. Vienlīdz daudz smēķē un iedzer arī tie pusaudži, kuriem ir plašs draugu loks, kuri ir sociāli aktīvi, labi mācās un nāk no vidēji vai ļoti labi situētām ģimenēm.
Katra pusaudža situācija ir individuāla, bet kopumā ir divas galējības, kurās ieslīgst vecāki. Vieni dod bērnam brīvību, jo uzskata, ka 14–15 gadus vecs bērns jau ir pietiekami liels, lai pats pieņemtu lēmumus. Šie vecāki parasti saka: "Es savam bērnam uzticos." Tas ir labi, ka vecāki uzticas un ka bērns patstāvīgi tiek galā ar saviem pienākumiem skolā un mājās. Bet tur, kur ir runa par lietām, kas skar pusaudža veselību un dzīvību, vecākiem ir jānosaka stingras robežas.
Otra galējība ir pārāk liela vecāku kontrole un ļoti augstas prasības, ko viņi izvirza pusaudzim. Iespējams, ka viņš tās nemaz nespēj izpildīt. Vecāki ir gluži kā darba devēji un pieprasa, lai liecībā būtu tikai izcilas atzīmes. Šādu vecāku bērniem pietrūkst izvēles brīvības, un tas viņos rada stresu un vēlmi pretoties. Ir jāņem vērā tas, ka bērns nevar būt perfekts visos līmeņos. Viņam ir jāiegulda sevi tajā, kas viņam padodas, kas viņam patīk, kas viņu interesē. Viņam ir jādod iespēja gan izvēlēties, gan arī no kaut kā atteikties. Piemēram, ja ģimene pavada kopā brīvo laiku, arī bērns var būt tas, kurš izvēlas, kā visi kopā atpūtīsies.
Riska faktori
Ir ļoti daudz dažādu riska faktoru, un tos var iedalīt četrās grupās. Pirmkārt, jāņem vērā bērna temperaments, jo tas iedzimst un to nevar mainīt kā raksturu. Ja bērns ir aktīvs vai lēnīgs pēc dabas, viņš tāds arī būs. Otrkārt, ir svarīgi, cik lielā mērā viņam ir tieksme uz nomāktību. Treškārt, kā bērns veido attiecības ar vienaudžiem. Ja viņa draugi uzsmēķē vai iedzer alkoholu, tas ir ļoti liels risks, ka bērns arī pamēģinās. Tas attiecas gan uz bērniem, kuri nāk no sociālajam un nabadzības riskam pakļautām ģimenēm, gan arī uz tiem, kuru ģimenes ir ārpus šā riska.
Attiecībā uz pusaudžiem sabiedrībā izplatītais termins "kvalitatīvs" neeksistē: nikotīns ir jebkurā tabakas izstrādājumā neatkarīgi no tā cenas, tāpat kā etilspirts ir jebkurā alkoholiskajā dzērienā neatkarīgi no tā, cik tas maksā. Tas nozīmē, ka, uzsākot lietot jebkuru nikotīnu, etilspirtu vai nelegālās narkotikas (piemēram, kanabinoīdus) saturošu vielu, bērns sevi jebkurā gadījumā pakļauj atkarības riskam.
Ceturtkārt, svarīgi, kāda ir vecāku attieksme ne tikai pret nelegālo atkarību izraisošo vielu lietošanu, bet arī pret smēķēšanu un iedzeršanu. Ir vecāki, kuri uzskata: nu labi, bērns vienreiz pamēģinās, tas nekas. Bet te jājautā, kā gan vecāki zinās, ka bērns nepamēģina arī vēl otro un trešo reizi? Ar šādu attieksmi vecāki, var teikt, bērnam dod atļauju atkarību izraisošu vielu lietošanai. Vecāki bieži vien neizprot, cik riskanta var būt šo vielu – gan tabakas un alkohola, gan narkotiku – pamēģināšana.
Kā bērnam noteikt robežas
Jau ar 10–11 gadus vecu bērnu var pārrunāt ģimenes attieksmi pret atkarību izraisošu vielu lietošanu. Būtiski, ka vecāku vārdi nav pretrunā ar pašu darbiem. Ir jāpārdomā, kādi ir tēta un mammas ieradumi, kā mājās tiek svinēti svētki. Ja kāds no vecākiem nevar atmest smēķēšanu, ir jāatzīst, cik grūti ir atbrīvoties no šīs atkarības, un tieši tāpēc tas ģimenē nav pieņemams.
Otrkārt, ir svarīgi bērnam pateikt, kas draud, ja vecāki uzzinās vai pieķers viņu smēķējam, lietojam alkoholu vai citas vielas. Ir skaidri jāpasaka, kādas būs sekas. Piemēram: ja pārnāksi mājās iereibis, rīt tu celsies septiņos no rīta un raksi dārzu. Tātad tas, kas ir teikts, ir jāievēro arī pašiem vecākiem. Sekas jāparedz ne tikai vienreiz vecāku emociju uzplūdā, bet atkārtoti.
Tāpat bērniem ir jānosaka laiks, cikos jābūt mājās. Piemēram, ja bērns nepārnāk līdz pulksten 22, nākamajā dienā viņam jābūt mājās pusstundu agrāk. Bērnam var teikt: "Man ļoti žēl, bet mēs pirms tam izrunājām noteikumus, un tā bija tava izvēle aizkavēties ilgāk."
Tāpat vecākiem noteikti būtu jāzina bērna tuvāko draugu vārdi un tālruņu numuri. Iespējams, viss iepriekš minētais varētu šķist kā pārmērīga kontrole un bērna ierobežošana. Tomēr atkarību izraisošo vielu lietošanu nevar salīdzināt ar neveselīgu pārtiku. Šāda kontrole un rūpes pauž vecāku attieksmi pret sava bērna veselību un dzīvību, ne tikai labklājību un drošību.
Vai "legālo narkotiku" jeb spaisa rūpalam pielikts punkts?