16.06.2014 12:50

Gluži kā šausmu filmā: policisti visu acu priekšā tvarsta divus mazus bērnus, lai nošķirtu viņus no mātes (papildināta)

Autors  Apriņķis.lv
Novērtēt šo ziņu
(0 balsojumi)
Ja tas bija tiesas lēmums, to varēja izpildīt arī citādi – tiesu izpildītājus nosoda Zandas darba kolēģi un bērnu skolotāji, uzsverot, ka veids, kādā septiņus un deviņus gadus vecos bērnus izņēma no skolas, ir trauma arī citiem bērniem, kas to redzēja. Ja tas bija tiesas lēmums, to varēja izpildīt arī citādi – tiesu izpildītājus nosoda Zandas darba kolēģi un bērnu skolotāji, uzsverot, ka veids, kādā septiņus un deviņus gadus vecos bērnus izņēma no skolas, ir trauma arī citiem bērniem, kas to redzēja. ekrānuzņēmums no "YouTube.com"

Pagājušajā nedēļā jau izskanēja ziņa par Zandu Alksni, kura centās atgūt savus bērnus no krīžu centra un pasargāt no izvešanas no valsts.

Pievienota pēdējā rindkopa ar pašas mātes komentāru par bērnu aizvešanas apstākļiem.

Tas, kā notikusi bērnu aizvešana no bērnudārza, gan līdzinājies vairāk murgam.

Jau rakstījām, ka Babītes iedzīvotājas Zandas abi bērni – septiņus un deviņus gadus veci – pēc tiesas lēmuma mātei tika atņemti un ievietoti krīžu centrā Allažos, lai dotos tālāk uz Gruziju dzīvot pie tēva, turklāt ar bērniem viņai aizliedza tikties.

Bērnu skolotāji LTV raidījumā "Panorāma", atceroties bērnu izņemšanu no skolas, saka – tas bija kā šausmu filmā (sižets uzņemts jau pēc tā, kad bērnu tēvs viņus aizvedis):



Māte jau vairākas dienas dežūrēja pie vietas, kur atrodās viņas bērni, gaidot, kad tiem pakaļ ieradīsies viņas bijušais vīrs, lai vestu uz Gruziju. Zanda cerēja, ka pēdējā brīdī tomēr izdosies situāciju kaut kā atrisināt. Tikmēr pie Gruzijas vēstniecības Rīgā bija pulcējušies sievietes draugi un kolēģi ar aicinājumu neļaut izvest abus bērnus no valsts, raksta apollo.lv.

Privātā bērnudārza un sākumskolas "Vinnijs" direktore Regīna Deičmane stāsta: "Šie policisti izlēca mūsu acu klātbūtnē pa logu, metās pakaļ bērniem, kuri raudāja un kliedza pēc palīdzības, skrēja pie mūsu personāla."

"Biju sētā, pēkšņi tāda kliegšana, raudāšana, un mēs kā audzinātājas, protams, tajā brīdī saspringām – kas notiek? Skats, teiksim, ka policists dzenā mūsu bērnus, radīja tādu neizpratni par to, ko mums teikt bērniem, kas tie par policistiem, kas tagad ķer mūsu puikas un mūsu meitenes," sacīja viena no audzinātājām.

"Tas viss pēc tam notika četru stundu garumā. Bērni bija, protams, es pat nezinu, kā lai to nosauc, kādā viņi bija izmisumā. Viņi bija pilnīgā šokā, māte tieši tāpat. Tad es vēlreiz varu teikt – tas bija kā šausmu filmā, kur raudošai izmisumā mātei apķērušies izmisumā bērni, un viņus grib aizvest prom."

Savukārt Zandas kolēģe Elīna norādīja, ka vismaz "viņiem ir paveicies, ka viņi viens otram ir šobrīd. Jo tajā brīdī, kad viņus noķer, varbūt slikts salīdzinājums, bet kā sunīšus vienkārši aizved un iespundē kaut kādā būdiņā, tad viņiem vismaz labi, ka viņi ir viens otram."

Lai neļautu Zandas bijušajam vīram aizvest bērnus no Latvijas, advokāte vērsusies tiesā ar pieteikumu par lēmuma izpildes atlikšanu. Atbildei bija jābūt jau sestdien, tomēr arī tas izrādījās par vēlu, jo piektdien, 13. jūnijā, bērnu tēvs ieradies Allažu krīzes centrā un bērnus aizvedis.

Visticamāk, visi trīs jau piektdienas vakarā arī devušies uz Gruziju. Bērni tēvu satikt priecājušies un kopā ar viņu krīzes centru pametuši bez iebildumiem. Savukārt Zandai bijušais vīrs apsolījis bērnus atvest rudenī, ja vien sieviete nedarīšot muļķības, un lidostā pirms izlidošanas uz Gruziju viņš nesastaps medijus.

Par bērnu aizvešanu portālam "Apriņķis.lv" vairāk pastāstīja pati māte: "Es vēlētos sniegt komentārus par apstākļiem, kādā bērni tika nogādāti lidostā un kā apkārt esošie policijas darbinieki interpretēja bāriņtiesas lēmumu. Saskarsmes aizliegums attiecās tikai uz laiku, kamēr bērni atradās krīzes centrā, bet visu ceļu līdz pasu kontrolei viņi pavadīja vēstniecības automašīnā, kurā tēvs man aizliedza iekāpt, un policijas pavadībā. Pie pasu daļas arī policisti mani aplenca un neļāva pateikt bērniem nevienu vārdu, jo viņu priekšā bija dokuments, kuru viņi interpretēja kā saskarsmes aizliegumu uz nenotiektu laiku.

Kad es pie krīzes centra iekāpu vēstniecības mašīnā, kurā konsuls man atļāva atrasties, bāriņtiesas pārstāve sāka skaļiem vārdiem protestēt, lai tikai es nespētu parunāt neko ar bērniem. Manuprāt, tā tomēr bija ļoti pārspīlēta un nekorekta uzvedība, bez likuma spēka. Tēvs bērniem iestāstīja, ka mani iesēdinās cietumā, ja viņi centīsies komunicēt, kā arī, visiem klātesot, zvērēja ar savu dzīvību, ka rudenī atvedīs bērnus atpakaļ."