– No armijas līdz pašvaldībai? Vai tas ir kaut kādā veidā saistīts?
– Neesmu vienīgais no atvaļinātām militārpersonām, kurš ieņem pašvaldībā kādu amatu, jo izpilddirektori ar militāru pieredzi ir gan Vecpiebalgas, gan Beverīnas novadā un dažos citos novados. Tas ir pilnīgi normāli, ka bijušie karavīri darbojas komercjomā vai valsts pārvaldē un pašvaldībās. Izpilddirektora amatā esmu trīs gadus, pašvaldība izvēlējās mani konkursa rezultātā 2011. gadā. Konkurss bija liels, sekmīgi to izturēju, un novada dome apstiprināja mani amatā.
– Kāpēc pārtraucāt aktīvo militāro dienestu?
– Sasniedzu maksimālos karjeras izaugsmes "griestus". Militārajā sistēmā pastāv iekšēji ierobežojumi, kurus es diez vai būtu pārvarējis, tāpēc nebija jēgas atrasties militārajā dienestā, lai tikai aizņemtu amata vietu. Šobrīd esmu rezerves virsnieks, tas nozīmē, ka pie noteiktiem nosacījumiem varu tikt iesaistīts valsts aizsardzības pasākumu realizācijā, piemēram, noslēdzot līgumattiecības ar bruņotajiem spēkiem īslaicīgi vai garākam periodam – mācībām vai starptautiskām operācijām, ja būs tāda vajadzība. Pagaidām mūsu armijai resursu pietiek.
–Taču tagad jums ir sadarbība ar ASV bruņotajiem spēkiem?
– Esmu ekspertu grupas konsultants. Vēl profesionālā militārā dienesta laikā piedalījos starptautiskā projektā, ko vadīja ASV bruņoto spēku pavēlniecība Eiropā. Tie bija konsultatīvi semināri Aizkaukāza republikām. Eksperta grupai šķita pievilcīgas gan manas zināšanas, gan praktiskā pieredze. Arī pēc tam, kad pārtraucu aktīvo militāro dienestu, tiku vēlreiz uzrunāts turpināt sadarbību. Kā NATO dalībvalsts virsnieks drīkstu atsaukties tādam uzaicinājumam un pieņēmu to, jo šādi pienākumi ir savienojami ar manu darbu pašvaldībā. Vairākas reizes gadā parasti nedēļas garumā kopā ar ekspertiem no Nīderlandes un Amerikas Savienotajām Valstīm dodos uz Azerbaidžānu un ņemu atvaļinājumu, lai tas neietekmētu pamatdarbu.
–Azerbaidžāna saņem konsultācijas no Latvijas?
– Ne no Latvijas, no ASV. Eksperti sniedz konsultācijas iekšējās drošības un aizsardzības jautājumos. Tie nav ne ekspertu uzdoti uzdevumi, ne arī "mājas darbi", mēs palīdzam Azerbaidžānas kolēģiem lokālās situācijas un vājo punktu apzināšanā, meklējam risinājumus, ko viņi varētu darīt ar pieejamajiem resursiem, lai lietas notiktu operatīvāk un efektīvāk. Lai arī Azerbaidžāna ir ar dabas resursiem bagāta valsts, tomēr arī viņi naudiņu skaita. Resursi ir vajadzīgi neatrisinātajam konfliktam ar Kalnu Karabahu, pastāv ļoti saspīlētas attiecības ar Armēniju. Valsts aizsardzība un drošība Azerbaidžānai ir viena no augstākajām valsts prioritātēm, bet arī tai atvēlētie līdzekļi nav neierobežoti. Valsts pārvaldei ir izpratne par to, ka izdevumiem jābūt samērīgiem un maksimāli lietderīgiem. Konsultāciju ietvaros "pirmo vijoli" spēlē ASV speciālisti – viņi ir īstie sadarbības partneri Azerbaidžānai. Esmu tikai konsultants tajos jautājumos, kad auditorija jūtas apmulsusi vai neizprot jautājumu pietiekami detalizēti, taču kautrējas to atzīt vai uzdot jautājumus, – tad rīkojam neformālas darba grupas, kurās pārrunājam problēmjautājumus. Klausītāji kļūst atraisītāki, iedrošināti, es "pārslēdzos" uz krievu valodu, un tas labāk ļauj izmantot ekspertu grupas kapacitāti. Klausītājus interesē mazo valstu pieredze, kādus punus mēs esam uzsituši un uz kādiem grābekļiem esam uzkāpuši, veidojot savu nacionālo drošības un aizsardzības sistēmu. Tā ir laba ilustrācija tam, kā teorijas, koncepcijas un plāni ir tikuši realizēti. Azerbaidžānas amatpersonas klausās mūs ar lielu interesi un labprāt iesaistās diskusijās. Lielo valstu pieredzei viņi dažreiz atmet ar roku, tomēr atzīst ASV militārās teorētiskās un metodoloģiskās bāzes nozīmīgumu – par to, kā izstrādāt dokumentus drošības jautājumos, kā organizēt valsts aizsardzības sistēmas pārraudzību. Mēs stāstām par to, kā NATO valstis veido savus bruņotos spēkus, kā prognozē paredzamo efektu, kādus trūkumus konstatē un kā tos novērš. Azerbaidžānas nacionālā drošības sistēma ir diezgan sadrumstalota, stingri hierarhiska. Ja nemaldos, viņiem ir četras "spēka" ministrijas – Nacionālās drošības ministrija, Ārkārtēju situāciju ministrija, Aizsardzības ministrija, Iekšlietu ministrija un vēl valsts prezidenta Drošības dienests. Līdz ar to pastāv problēmas savstarpējās sadarbības organizācijā.
– Esat piedalījies arī reālās starptautiskās miera uzturēšanas misijās?
– Bosnijā un Hercegovinā 1996. gadā Zviedrijas bataljona sastāvā kā operāciju plānošanas virsnieks. Un tas bija tiešā veidā saistīts ar dienestu Baltijas miera uzturēšanas spēku bataljonā, kas bija trīs Baltiju valstu militāra vienība. 1995. gadā tiku iecelts par BALTBAT komandiera vietnieku, bet 1998. gadā – par komandieri. Bataljons beidza pastāvēt 2003. gadā, jo Baltijas valstis bija attīstījušas tādu militāro kapacitāti, lai līdzīgas vienības spētu izveidot un uzturēt saviem spēkiem. BALTBAT projekts bija labs sākumpunkts, jo tika veidota kopīga izpratne par nelielu militāro vienību taktiku, organizāciju un vadības sistēmu. Bosnijā redzējām kara sekas, jo miera process bija panākts, taču situācija ar strēlnieku ieročiem tika vāji kontrolēta. Bija vairāki gadījumi, kad karavīru posteņi un transporta kolonnas tika apšaudītas. Daudzi infrastruktūras objekti bija mīnēti, apdraudot gan civiliedzīvotāju, gan Stabilizācijas spēku karavīru dzīvību. Toreiz mēs ļoti bijām atkarīgi no zviedru un dāņu karavīru pieredzes, ar kuriem kopā darbojāmies. Mūsu karavīri bija apķērīgi un ātri apguva vienkāršas sarunvalodas frāzes, kas bieži palīdzēja izvairīties no saskarsmes problēmām ar vietējiem iedzīvotājiem, karavīri tika uztverti draudzīgāk. Nevienam nepatīk uzspiesta svešas valsts karavīru klātbūtne savā zemē. Līdzīgas problēmas tika risinātas Irākā un Afganistānā, un Latvijas bruņoto spēku karavīri ir ņēmuši vērā pozitīvo pieredzi. Tagad, piedaloties starptautiskajās operācijās, jau paši esam gana gudri – karavīri ir daudz labāk sagatavoti.
– Kā jūs vērtējat tagad ASV karavīrus Latvijā un tepat jūsu novadā?
– Viņi ir mūsu sabiedrotie. Tā nav ar ANO Drošības padomes lēmumu sankcionēta svešu valsts karavīru klātbūtne, lai atrisinātu kaut kādu militāra saspīlējuma situāciju vai novērstu tās radītās sekas. Ar sabiedrotajiem kopā mēs mācāmies, apgūstam pieredzi jautājumos, par kuriem amerikāņiem nav bijusi saskarsme, vai mums tehniski nav bijis iespējams to apgūt. Pieredze ļaus krīzes situācijās daudz efektīvāk rīkoties. Abas puses ir ieguvēji. Pašvaldībai tas nerada nekādus papildu apgrūtinājumus, jo karavīru skaits ir neliels, viņu klātbūtne publiskajā telpā ir ierobežota. Ja būtu ieradušies vairāki tūkstoši ASV vai citu valstu karavīri, tad tas noteikti radītu papildu slogu gan saskarsmes, gan teritorijas koplietošanas jautājumos. Jāteic, ka amerikāņi nav ne iedomīgi, ne augstprātīgi. Viņiem tas arī bija izaicinājums – ierasties valstī, par kuru visai maz zināms. Viņi te jūtas labi, droši, labprāt brauc pusdienās uz Ādažu kafejnīcām, iepērkas vietējos veikalos, pagaidām ir labas atsauksmes.
– Ādažu novadā atrodas militārā bāze, slavenais Ādažu poligons. Vai pašvaldība sadarbojas ar bruņotajiem spēkiem, ar Aizsardzības ministriju, jo droši vien tas dažreiz var būt arī kā papildu slogs pašvaldībai?
– Mēs sadarbojamies ar Aizsardzības ministriju un ASV vēstniecību. Cieša un operatīva ir sadarbība ir ar Ādažu garnizonu, kura komandieris ir Mārtiņš Liberts – ļoti pretimnākošs virsnieks un lielā mērā arī vietējais patriots. Kad nesen rīkojām novada svētkus, garnizona vienības ne tikai izrādīja militāro tehniku, bet arī pierunāja militāro orķestri sestdienā braukt uz Ādažiem un uzspēlēt lielisku "ragu" mūziku. Ar garnizonu ir laba civilmilitārā sadarbība. Protams, pašvaldībai ir savas intereses – ir teritorijas, kuras izmanto arī bruņotie spēki, un mēs esam ieinteresēti gūt sabiedrisko labumu, kas izpaužas ne tikai sadarbībā svētkos, bet arī uzturot kārtībā koplietošanas ceļus, publiskās teritorijas un objektus. Šeit gan pastāv ierobežojumi, jo Aizsardzības ministrijai un bruņotajiem spēkiem ir jāievēro likums – viņi nevar ieguldīt savus budžeta līdzekļus pašvaldības atbildības jomās, bet atsevišķus sadarbības projektus mēs līdz šim esam spējuši realizēt. Piemēram, Kadagas bērnudārzs ir uzcelts par ministrijas līdzekļiem un pašvaldības līdzfinansējumu. 120 karavīru un 80 novada bērniem ir nodrošinātas vietas bērnudārzā. Aizsardzības ministrija nodrošina ēku uzturēšanu, mēs – tās funkcionēšanu.