11.06.2014 07:24

ASV reindžers par dzīvi Ādažos: "Labi!"

Autors  Ģirts Kondrāts
Novērtēt šo ziņu
(1 balsojums)
Taujāts, vai tomēr nepietrūkst vietas, kur uzkost kādu hamburgeru, leitnants Raiens Džonsons pasmejas un atteic, ka tā nu gan neesot liela bēda. Taujāts, vai tomēr nepietrūkst vietas, kur uzkost kādu hamburgeru, leitnants Raiens Džonsons pasmejas un atteic, ka tā nu gan neesot liela bēda. Krišjānis Grantiņš

Leitnanta Raiena Džonsona ģimene dzīvo Kalifornijā, bet Latvija viņiem nav tikai svešs vietvārds Eiropas kartē.

Kopš aprīļa beigām Ādažu militārajā bāzē Kadagā dzīvo 150 amerikāņu karavīri no 173. brigādes gaisa desanta kaujas vienības. Viņi šeit ieradās no brigādes pastāvīgās bāzes vietas Vičencā, kas atrodas Itālijas ziemeļos. Gaisa desanta brigāde ir iekļauta Eiropas Savienības stratēģiskās reaģēšanas spēkos. Pašlaik amerikāņi kopā ar Latvijas, Lietuvas, Igaunijas, Kanādas, Lielbritānijas, Dānijas, Norvēģijas, Polijas un Somijas karavīriem piedalās militārajās mācībās "Saber Strike 2014" un Latvijā paliks līdz gada beigām.

Par amerikāņu "gaisa karavīru" uzņemšanu Kadagā gādā Nacionālo bruņoto spēku Sauszemes spēku kājnieku brigādes komandieris pulkvedis Mārtiņš Liberts, bet par to, ko amerikāņu karavīri šeit dara un kā jūtas, stāsta leitnants Raiens Džonsons. Mēnesis Latvijā ir bijis pietiekami ilgs laiks, lai karavīri iemācītos pateikt "labdien" un vēl dažas pieklājības frāzes.

Tāpat esot arī Itālijā, kur sarunu valodas vārdi krājoties cits pēc cita, jo karavīri jau nedzīvo tikai savā bāzē ‒ brīvajā laikā viņi sastopas arī ar vietējo sabiedrību. Protams, NATO darba sarunas notiek angļu valodā, kura tiek lietota kopējās mācībās, izpildot militāros vingrinājumus.

Uz pirmo jautājumu, vai tā ir starptautiskā situācija, kas likusi amerikāņu reindžeriem lidot šurp no Vičencas, leitnants Džonsons teic, ka viņš ir tikai karavīrs un lēmumus, kurp karavīriem jādodas, pieņem politiķi.

"Pirms kļuvu par virsnieku, es studēju starptautiskās tiesības. Es neesmu nedz politisko notikumu pētnieks, nedz analītiķis. Tāpēc tas, ko es varētu pateikt, būs vienīgi mani personiskie pieņēmumi. Taču es pilnīgi skaidri zinu, ka esmu šeit atlidojis, lai kopā ar Latvijas kolēģiem darītu savu darbu ‒ vingrinātos kaujas prasmju apguvē. Tas, ka amerikāņu karavīri šeit ir gaidīti, bija saprotams, jo mūs šeit sagaidīja gan Ministru prezidente, gan aizsardzības ministrs, gan ASV vēstnieks Latvijā," atzīst virsnieks un ar platu smaidu piebilst: "Ja kāds pirms tam nezināja, kas ir Latvija, varēja par to pārliecināties, noskatoties pasaules hokeja čempionāta spēli starp Latviju un ASV."

Leitnanta Raiena Džonsona ģimene dzīvo Kalifornijā, bet Latvija viņiem nav tikai svešs vietvārds Eiropas kartē. Studējot koledžā starptautiskās tieslietas, viņš mācījies kopā ar latvieti, kurš ASV nokļuvis, pateicoties studentu apmaiņas programmai. "Kad mana mamma fotoattēlos redzēja, kāda izskatās Latvija, kurā dzīvo mans studiju draugs, viņa bija sajūsmā un apņēmās noteikti atbraukt uz šejieni. Tagad, kad mēs esam apjautuši laika starpību starp Latviju un Kaliforniju, ar mammu vai ik dienu sazvanāmies ar "magicJack" palīdzību."

Leitnants stāsta, ka jau pa ceļam no lidostas uz Ādažiem viņus pārsteigusi skaistā Vecrīgas panorāma ar baznīcu torņiem. Taču pa šo laiku karavīri ir paspējuši pabūt arī Jūrmalā, Siguldā un Cēsīs, bijuši Ādažu skolā, bet jo īpaši prātā esot palicis brauciens uz Cēsu pusi, kur amerikāņu reindžeri palīdzējuši audžuģimeņu mājai "Zvannieki" sagādāt malku nākamajai ziemai: "Palīgā atnāca latvieši ar motorzāģi. Tā kā ar mūsu mašīnu vien nepietika, palīgā pārvest malku atbrauca arī kaimiņu zemnieks ar savu traktoru, un tas, ko mēs kopīgi paveicām, bija ļoti labi."

Kopā ar leitnantu Džonsonu izstaigājam arī kazarmu, kura tagad ir kļuvusi par amerikāņu reindžeru mājvietu, ielūkojamies ēdnīcā un sporta zālē. Tie ir tādi paši apstākļi, kādos jādzīvo latviešu karavīriem, taču amerikāņiem nekādu iebildumu neesot. Taujāts, vai tomēr nepietrūkst vietas, kur uzkost kādu hamburgeru, leitnants pasmejas un atteic, ka tā nu gan neesot liela bēda.

"Karavīriem, kad viņi pamet savu bāzi, parasti ir jāpārtiek no speciāli lauka apstākļiem sagatavotas pārtikas, kas salikta paketēs, bet šeit, Ādažos, mēs trīs reizes dienā ejam uz ēdnīcu un gluži kā restorānā baudām latviešu virtuves ēdienus. Turklāt maltītes ieturam kopā ar latviešu karavīriem, ar kuriem kopā esam mācībās."

Arī par dzīvi kazarmās amerikānis latviski saka: "Labi!" "Ne jau visur, kur mēs esam, ir iespēja gulēt gultā ar matraci un pagalvī palikt spilvenu, bet kāds iemanās palikt pat divus. Ir reizes un vietas, kur par gultu var tikai pasapņot, bet spilvena vietā kalpo mugursoma."

Protams, galvenais, ar ko šeit, Kadagā, nodarbojas amerikāņu karavīri, ir kaujas prasmju apguve. Un te atkal esot savi plusi. "Piemēram, Vičencā mums uz mācību poligonu bija jābrauc labs gabals ar mašīnām, bet šeit mēs visur varam aiziet ar kājām. Jūtamies kā īsti kājnieki." Noteiktā laika posmā reindžeriem ir jāveic vingrinājumi izpletņu lēkšanā, bet arī šajā ziņā problēmu neesot.

Daudz dzirdēts par latviešu un amerikāņu karavīru sadarbību starptautiskajās misijās, piemēram, Afganistānā. Bet kā tas notiek šeit, Ādažos? Un atkal leitnants Džonsons saka: "Labi!". Latviešu karavīri savā profesionālajā varēšanā esot līdzvērtīgi partneri, ātri un precīzi izpildot uzdevumus. Atšķirīgas, protams, esot mundieru krāsas, amerikāņi šaujot ar karabīni "M4", latvieši ‒ ar triecienšauteni "G36", bet tas labai sadarbībai netraucējot.