Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Jau vēstīts, ka konference notiks no 4. līdz 5. aprīlim Pestīšanas armijas namā Rīgā, un I. Paičs tajā būs viens no lektoriem. Bet šoreiz viņš dalās pārdomās par ģimeni, attiecībām un mūsdienu sabiedrību kopumā.

Runāt par ģimeni vienmēr ir aktuāli, jo mēs katrs nākam no kādas ģimenes. Kādam tā ir bijusi klasiska, ar tēvu un māti, kādam – nepilnīga, bet vienmēr bijuši cilvēki, ar kuriem kopā esam auguši un tapuši par to, kas esam. Ir svarīgi iedziļināties vidē, no kuras nākam, lai saprastu sevi un varētu iet uz priekšu. Pazīstamajā teicienā "ābols no ābeles tālu nekrīt" ir liela patiesība.

Ģimene ir pašas nozīmīgākās attiecības, kādas mums ir – vienas no tām, kurās normālos apstākļos cilvēki nav aizstājami. Šīs attiecības nes ne tikai milzīgu prieku un gandarījumu, bet arī sāpes un problēmas. Nekas mūs tā neapgrūtina un nesāp kā problēmas personīgajās attiecībās.

Galvenais, kas būtu jāsaprot, ka ģimene ir sistēma, kuru veidojam mēs kā cilvēki ar savām izvēlēm. Un ļoti spēcīgi, mums pat neticamā apmērā, šī sistēma veido mūs. Cilvēkiem būtu jāapzinās, jāiemācās to, uz ko norāda arī mūsdienu zinātnes atziņas, kas ir mūsu rīcībā – individuālisma sajūta (ka esam indivīds pats par sevi) ir visai iluzora. Tieši šis ir iemesls, kāpēc daudz ko savā dzīvē nevaram izmainīt.

Šķiet, jautājums ir par manu gribasspēku – tūlīt pieķeršos un izdarīšu, bet tas nav tik vienkārši. Sistēma, kurā esam, ļoti vienkārši aptur vai aiztur manu jauno iniciatīvu. Vai arī tieši otrādi – tā mani nes, kaut arī neesmu to pelnījis. Tāpēc mums jāierauga, cik lielā mērā attiecību tīkls, kurā esam, mūs veido. Līdz ar to metodes, kā mēs varam kaut ko izmainīt, vienmēr būs tādas, kas sāksies ar mani, bet rēķināsies ar visu šo attiecību tīklu. Ja es ko nemainu šajā tīklā, tad vienkārši ar savu gribasspēku nevarēšu izmainīt savu dzīvi.

Mēs nevaram noliegt, ka arī kristiešu ģimenēs ir tieši psiholoģiska rakstura problēmas. Ne visās draudzēs par to tiek runāts, tomēr ir vietas, kur par šīm problēmām vismaz kaut kādā līmenī domā. Manuprāt, dažos gadījumos, tas ir jautājums par kompetenci. Diemžēl mācītājs var nebūt kompetents šajā jomā un drošības pēc izvairīties no šīs tēmas. Tas pat savā ziņā ir normāli – ja tu kaut ko nezini, tad labāk nerunā.

Citreiz tas ir jautājums par viltus cerībām, ka mēs varam apiet šo sarežģīto sevis un citu iepazīšanas ceļu. Nereti arī pati ticība mūs provocē cerēt, ka mēs problēmu varam tādā "maģiskā" veidā "dabūt projām". Proti, nevis iedziļināties savās attiecībās un saprast, kas ir manu problēmu cēlonis, bet "paslaucīt" zem kāda reliģiska virsraksta.

Rīgas Lutera draudzē mans kolēģis Kaspars Simanovičs rīko "Pirmslaulību pārdomu seminārus". Tos galvenokārt apmeklē ne tikai tie, kas gatavojas laulāties, bet pārsteidzošā kārtā arī tie, kas jau ir salaulājušies. Kaspars daudz laika velta dažādu mītu graušanai, lai nedzīvojam ilūzijās. Iemīlēšanās mirklis vienmēr ir tik skaists un tāpēc mēs "iekrītam" šajās sajūtās un domājam, ka tā būs vienmēr.

Tas, kāpēc par ģimenes psiholoģiskajām problēmām draudzēs nerunā, reizēm ir arī pārprastas teoloģijas jautājums. Citreiz tas ir personisks jautājums, kad paši netiekam ar kādām savām lietām galā, tāpēc neuzdrošināmies par tām runāt. Nav jau tā, ka draudzēs nemaz par to nerunājam, bet vairāk "jābūtības" formā. Sprediķi bieži ir par to, ko vajag un nevajag darīt, bet maz iedziļinās, lai izprastu notiekošā dziļākus cēloņus un mehānismus.

Kad rīko seminārus – kā pareizi izturēties vīram, sievai un bērniem, kā vajag darīt – tas manī izraisa negatīvu sajūtu. Vai ģimene ir darbs, kurā vienkārši jāīsteno kādas gatavas shēmas? Tā tas nav. Grūtākais, bet arī labākais ir iedot cilvēkiem sapratni par notiekošo, kā arī brīvību spontāni veidot attiecības.

Mūsdienās ir grūti nodibināt labu, stabilu ģimeni. Ļoti daudz pāru šķiras. Manuprāt, tam ir divi galvenie iemesli. Pirmkārt, ļoti daudzie negatīvie piemēri, kas rada maldīgu sajūtu, ka attiecības cilvēkiem lielākoties nesanāk un ka tas ir normāli – ja nesanāk, tad šķiramies un mēģinām citādāk.

Situācija pirms simts gadiem bija tāda, ka laulības šķiršana tika uzskatīta par kaut ko neiedomājamu. Cilvēkiem bija skaidrs – ja man ir problēma, tad tā jārisina, nevis jāapšauba laulības jēga kā tāda.

Otrs iemesls ir ļoti saistīts ar pirmo: neskatoties uz to, ka mēs jūtamies ļoti izglītoti un gudri mūsu laikmetā, personības brieduma ziņā mēs atpaliekam no lielākās daļas iepriekšējo paaudžu. Ar briedumu es šeit domāju spēju izturēt, panest dzīves grūtības, saprast, kas ir atbildība. Dzīve ir grūta, bet tā jādzīvo. Nav ko vaimanāt, daudz kas ir jāiztur. Un nevis vienkārši jāpacieš, bet jāiet uz priekšu – jādzīvo. Manuprāt, iepriekšējo gadsimtu cilvēki daudz skarbāk saskārās ar problēmām un situācijām, kas viņus fiziski apdraudēja, tāpēc nebija variantu – vienkārši bija jādzīvo.

Kā mēs zinām, arī mūsdienās cilvēks var augt ideālā vidē un būt galīgi vārgs. Bet skarbā vidē pēc laika, dzīves apstākļu spiests, cilvēks kļūst spēcīgs un nobriest. Mūsdienu cilvēkam pietrūkst šī spēja izturēt, līdz ar to šādi vārgulīgi, nenobrieduši cilvēki mēģina veidot attiecības. Saskaroties ar grūtībām, viņiem rodas problēmas. Ja nu cilvēks ir tāds, kurš var izturēt grūtības, nav garantijas, ka viņam pretī būs tāds pats, kurš arī gribēs cīnīties par šīm attiecībām. Tāpēc daudzi izvairās no attiecībām vispār, kas, protams, ir milzīgs zaudējums sabiedrībai un bērniem, kuriem nav normālas ģimenes, kurās augt. Tad, kad sabiedrība kopumā brieduma ziņā iet uz leju, tas ir kā atvars, kas mūs gremdē.

Lūk, salīdzinājums ar armiju. Piemēram, ir specvienība, kur pastāv "dzelzs" režīms un visi kārtīgi trenējas. Pēkšņi viņu vidū atsūta jauniņo, kurš pēc pirmajiem trīs noskrietajiem kilometriem paziņo – man duras sānos, es vairs nevaru. Īsti psihologi māca, ka šai specvienībai ir tikai divas iespējas – vai nu tā panāks, ka šis jauniņais piemērojas disciplīnai vai arī atļaus viņam ievērot vieglāku režīmu. Vienīgi otrajā gadījumā pēc laika vairs neviens negribēs dzīvot pēc stingrā režīma – kāpēc man, ja tas otrs nedara?

Tas arī šobrīd notiek sabiedrībā – kopējais garīgais atslābums – kāpēc man cīnīties, ja citi to nedara?
Mēs nobriestam vai nu caur ļoti labu, skaidru piemēru – mīlestību, vai arī caur ciešanām. Tomēr viss ir līdzsvarā – ja mēs neizturēsim, tad aiz sāpēm būsim spiesti no jauna kāpt uz augšu, diemžēl pa vidu pazaudējot kādus cilvēkus un daļu no savas dzīves.
Cilvēki gaida "brīnumu nūjiņu", ar ko pavicinot, viss uzreiz notiks. Ja kāds tev šādu "nūjiņu" piedāvā, tad zini, ka viņš grib tevi piekrāpt, jo tādas nav. Ja tu esi nenobriedis un netiec ar sevi galā, tad kā tu vari veidot attiecības?

Princips, ko Lutera draudzē māca pirmslaulību semināros – nav tādas lietas kā attiecību problēmas. Ir tikai pašu cilvēku problēmas, kas tiek pārnestas uz šīm attiecībām. Būtu jārunā nevis, ka man ir problēmas attiecībās, bet – man ir problēmas, kuru dēļ es negribu, nemāku un nevaru veidot attiecības ar konkrēto cilvēku.

Ģimenē ir svarīgi pievērst uzmanību katram kā indivīdam un ģimenei kopumā. Protams, mums kā indivīdiem interesē, kā mēs jūtamies, un ar to ir arī jāsāk. Mēs nevaram mainīt pasauli, ja vispirms neesam sapratuši sevi, vai arī ko mainījuši sevī. No otras puses, mums jāsaprot, ka tas, kā es jūtos pasaulē, ir ļoti atkarīgs no manām attiecībām un no tā, kas tajās notiek. Tāpēc jāmeklē kompromiss, kā konkrētajos apstākļos justies vislabāk pašam un nepadarīt otram šos apstākļus nepanesamus.

Lai risinātu problēmas, ar ģimeni jāstrādā kopumā, bet tas ir viens no grūtākajiem uzdevumiem, jo vienam vienmēr sāp vairāk nekā otram. Kādam attiecības var būt ļoti izdevīgas, uzskatot, ka viņam nav nekādu problēmu, līdz ar to viņš ir ļoti nemotivēts kaut ko mainīt. Šādos gadījumos jāsaprot, kā mēs pietiekami stingri varam likt citiem saprast, ka neesam ar kaut ko apmierināti attiecībās. Un tās ir mūsu kopīgās problēmas, kas kopā arī jārisina. Uzskatu to par ļoti pozitīvu signālu, ja uz pārrunām pāris atnāk kopā. Problēmu risināšanā ir jābūt iesaistītiem abiem.

Attiecības ir līgums starp cilvēkiem – rakstīts vai nerakstīts, izteikts vai neizteikts, apzināts vai neapzināts. Dzīve mainās, un mainās nosacījumi – līguma punkti. Kādreiz mēs nepamanām, kurā brīdī attiecības jau ir citādākas, un kādam kļuvušas neizdevīgas.
Ģimene sagādā ļoti daudz prieka, bet tā ir arī uzdevums, attiecību poligons. Paši tuvākie cilvēki vislabāk zina mūsu vājās vietas, un tad vairs nevaram spēlēt tās spēlītes un shēmas, kuras lietojam virspusējos kontaktos.
Tas, ka esmu ar tevi precējies, nenozīmē, ka drīkstu tevi apvainot un teikt visu, kas ienāk prātā. Mēs jūtamies daudz apdraudētāki, ja kāds no mūsu tuviniekiem nedara to, ko mēs gribam, un tāpēc uzbrūkam viņiem visvairāk.

Kristietim ir divi attiecību poligoni – draudze un ģimene. Kristietībā draudze tiek aprakstīta kā ģimene. Mēs esam brāļi, māsas, kuriem ir viens Tēvs debesīs. Bieži aizmirstam, kā tad ģimenē uzvedas brāļi un māsas – mēdz būt diezgan pamatīgi strīdi. Un draudzēs ar mums notiek tāpat, jo kur attiecības ir ciešākas, tur parādās lielāka iespēja izpausties mūsu ēnas pusei.

Uzskatu, ka ir trīs līmeņi, ko katrai draudzei vajadzētu darīt, lai risinātu ģimenes problēmas, un mēs Lutera draudzē to arī darām.
Pirmais – vispārizglītojošais, ideoloģiskais, kad cilvēkiem lietas tiek skaidrotas saprotamā veidā. Sprediķos būtu jārunā ne tikai par abstraktām lietām, bet arī ļoti praktiskām. Cilvēkiem jāskaidro idejas, piemēram, kas ir mīlestība, ģimene, nevis jāmoralizē.
Otrais – grupu terapija, kad cilvēkiem ir iespēja nākt kopā un runāt, ar to domājot dalīšanos pieredzē un mācoties veidot attiecības. Bet šāda grupa nedrīkst pārtapt par mikro draudzi, kur kāds sludina savus dīvainos uzskatus. Dažreiz cilvēkiem vienkārši vajag izrunāties, un pēc tam viņi uz lietām var paskatīties no cita skatupunkta.
Trešais ir individuālais līmenis. Mācītājam mazā draudzē šis aspekts dod lielākas iespējas – individuāli konsultēt cilvēkus. Bet, manuprāt, mums, draudzēs arvien vairāk vajadzētu iepriekšminētās lietas sakārtot – ne katrs labs sludinātājs un draudzes administrators būs labs individuālais padomdevējs un terapeits. Un otrādi – kāds var būt labs terapeits, bet kancelē viņa sprediķi nebūs īsti baudāmi.

Ir labi, ka draudzē ir psihoterapeiti, kuri, sadarbojoties ar mācītāju, var palīdzēt cilvēkiem. Mācītājam arvien vairāk būtu jābūt pārmijniekam, kas ātri spēj noteikt problēmu un saprast, vai cilvēks vienkārši pārprot lietas, vai arī ir apjucis savās emocijās un nesaprot, kas notiek.

Ir labi, ka būs šī konference par attiecībām un ģimeni, jo ne jau visi cilvēki, mācītāji un draudzes Latvijā tiešām ir kompetenti runāt un spriest par šāda veida jautājumiem.

Zināšanām ir milzīgs spēks. Tas, ka tu saproti, kāpēc un kā lietas notiek, protams, negarantē, ka tu uzreiz visu darīsi pareizi un ka tas izdosies. Bet šī izpratne būtiski palielina tavu spēju pieņemt saprātīgus un svētīgus lēmumus. Manuprāt, cilvēkiem būtu jānāk uz šo konferenci, lai iepazītu sevi un atrastu "instrumentus", ar kuru palīdzību paši var darboties un analizēt, ietekmēt savas dzīves situācijas. Katrs, kas atnāks, noteikti bagātinās savu pieredzi, līdz ar to palielinās iespējas savā dzīvē izveidot tādas attiecības, kas nesīs prieku.

Konferencē Indulis Paičs runās par divām tēmām: piektdien, 4. aprīlī – "Ģimene, no kuras nākam",  un sestdien, 5. aprīlī – "Ģimene, kuru veidojam".