Pirmā zīmīgā lieta šai tekstā ir Tā Kunga vārdi: "Darīsim." Šeit tiek pieminēta dievišķa apspriede: "Darīsim cilvēku." Tas Kungs nesaka: "Es vēlos radīt cilvēku" vai arī: "Lai zeme izdod cilvēku", bet Viņš saka: "Darīsim cilvēku." Lielais vairums citu radību tika radītas bez šādas apspriedes, bet ar visvarenu pavēli. Turpretī, kad Dievs vēlējās radīt cilvēku, tika noturēta apspriede. Ar ko Dievs apspriedās? Nav šaubu, ka savā starpā runāja visas trīs dievišķās personas.
Jaunajai radībai bija jābūt ar zemes miesu, bet arī ar nemirstīgu garu, kas ņemts no paša Dieva Gara un radīts mūžīgai dzīvei debesīs. Tas Kungs saka: "Darīsim cilvēku pēc Mūsu tēla un Mūsu līdzības." Kad Savā mūžīgajā iepriekšzināšanā Dievs paredzēja cilvēka krišanu, visu samaitātību un postu, kas no tā celsies, Viņš negribēja, ka cilvēks izkristu no Viņa radošās rokas. Tālab Tas Kungs noturēja apspriedi par šo būtisko lietu, un Dēls, Mūžīgais Vārds, uzņēmās cilvēka glābšanu.
Otra zīmīgā lieta, kas saistīta ar cilvēka radīšanu, ir tā, ka cilvēks tika veidots pavisam citādi nekā viss pārējais, pat svarīgākie dzīvnieki. Radot dzīvniekus, Dievs pavēlēja: "Lai ūdeņi izdod!", "Lai zeme izdod!" Tas nozīmē, ka Dievs nerīkojās tieši, tos radot, bet netieši − ar visvareno vārdu ietekmējot spēkus, kuri jau bija ielikti dabā.
Savukārt cilvēka radīšanā šādi dabas spēki netika izmantoti. Dievs rīkojās viens pats, tieši un nepastarpināti. To darot, visas dievišķās personas vienotas sacīja: "Darīsim cilvēku!" Tātad cilvēks nav dzimis ne no ūdens, ne no zemes, kā to apgalvojušas daudzas pagānu tautas, bet cilvēku īpašā un tiešā veidā radīja Dievs.
Šis fakts kļūst vēl būtiskāks, ievērojot divu cilvēku veidojošo daļu, miesas un dvēseles, izcelsmi. Par to ir runāts 1. Moz. gr.: "Un Dievs Tas Kungs radīja cilvēku no zemes pīšļiem un iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu; tā cilvēks tapa par dzīvu dvēseli." Vispirms ievēro: Dievs radīja cilvēku. Tas bija paša Dieva darbs, un cilvēks bija visbrīnišķīgākais radības meistardarbs virs zemes.
Un Dievs izveidoja cilvēka miesu no zemes par nemitīgu atgādinājumu tam, ka mēs esam zemes pīšļi un putekļi. Tādēļ pirmais cilvēks ieguva vārdu Ādams, kas nozīmē "no zemes, zemes bērns", lai mēs nekad neaizmirstu, cik iznīcīga ir mūsu miesa un laiks, un lai mēs vienmēr meklētu to, kas piederas dvēselei un mūžībai. "Un Dievs iedvesa viņa nāsīs dzīvības dvašu." Cik augsta un dižena izcelsme! Nemirstīga dvēsele un mūžības bērns, kas radīts dzīvei ar Dievu. Svētie Raksti vēsta, ka tas bija Dievs, kas iedvesa dzīvību cilvēkā. Kopā ar Dāvidu mēs varam izsaukties: "Es Tev pateicos, ka es esmu tik brīnišķi radīts, brīnišķi ir Tavi darbi, mana dvēsele to labi zina" (Ps. 139:14). Tādēļ apustulis Pāvils varēja sacīt, ka mēs esam "Dieva cilts" (Ap. d. 17:29). Te mēs redzam, ka gan miesa, gan dvēsele, kas vienlaikus ir zemes bērns un mūžības bērns, ir īpašs Dieva darbs.
Turklāt vēl ir trešā zīmīgā un visbūtiskākā lieta. Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla. Tā Kunga Gars ir īpaši vēlējies pievērst tam mūsu uzmanību. Jo tā sacīts šais vārdos: "Dievs sacīja: "Darīsim cilvēku pēc Mūsu tēla." Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja." Šeit ar vairākiem atšķirīgiem izteikumiem ir pateikts tas, ka cilvēkam bija jābūt Dieva tēlam un līdzībai. Pat, ja pašreizējā stāvoklī mēs nespējam īsti saprast šo Dieva tēlu, pati radīšana pēc Dieva tēla jau ir ļoti zīmīga un pauž ko neaptverami lielu.
Tādēļ arī Dieva Dēls varēja nākt virs zemes un kļūt par cilvēku. Viņš tapa mūsu brālis un līdzīgs mums un nekaunējās mūs saukt par brāļiem. Viņš nāca atjaunot to, kas bija izpostīts grēkā krišanā. Un Viņā mēs varam kļūt par tās pašas godības līdzdalībniekiem, kura mums bija paredzēta kopš radīšanas. Ar jaunpiedzimšanu, jaunradīšanu mēs kļūstam par jaunām radībām Kristū un iegūstam līdzdaļu pie dievišķās dabas.
Šim jaunajam cilvēkam ik dienas ir nepieciešams atjaunoties pēc Viņa tēla un atziņas, kurš to radījis. Bet Dieva tēls mūsos nekad nebūs pilnīgi atjaunots, iekams augšāmcelšanā būsim saņēmuši jaunu, šķīstu un nemirstīgu ķermeni, un Kristus atklāsies visos, kas Viņam tic. Gluži, kā saka apustulis Jānis: "Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir" (1. Jņ. 3:2).
Apceres pārpublicētas no K. O. Rozeniusa grāmatas "DIEVA VĀRDS KATRAI GADA DIENAI" ar "Luterisma Mantojuma Fonda" laipnu atļauju.
Iepriekš:
Tas Kungs priecājas par Saviem darbiem
Bauslība kā Radīšanas kārtība
Rokas, kas rada, un rokas, kas tur