Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Kāpēc to nevajadzēt darīt? Vēl vairāk – kāpēc luterāņi ekumēnisma laikmetā var piedāvāt šīs ticības apliecības arī citiem kristiešiem? Šādus jautājumu mums mēdz uzdot citu konfesiju kristieši.

Vispirms, vai luterisko ticības apliecību luteriskajā baznīcā nerada apdraudējumu "vienīgi Raksti" principam? Manuprāt, ne, jo pareizi lietotu luterisko ticības apliecību loma nav papildināt Rakstus, kur nu vēl aizstāt tos, bet gan, kad apliecības piedāvā atbildes un paskaidrojumus Rakstos rodamajām mācībām. Tāpēc, manuprāt, par luteriskajām ticības apliecībām ir labi runāt Rakstu kontekstā.

Var jautāt, kāpēc Rakstos apskatītos jautājumus vajag kaut kā sakārtot? Nav jau tā, ka Raksti nebūtu skaidri savās pamatlietās! Tomēr iesācējam un bērnam reizēm ir grūti uzreiz pamanīt, kur Raksti kādu jautājumu izceļ un dāvā drošu apsolījumu, kur ir stāstījums, kur ir noliegums. Piemēram, vai nekad neviens jums nav pārmetis, ka Raksti propogandē daudzsievību, jo, "lūk, patriarhiem bija vairākas sievas"? Tomēr nav tā, ka Raksti aizstāvētu daudzsievību (vai daudzvīrību). Tas, ka patriarhiem bija vairākas sievas, vai arī kādu ticības vīru problēmas ievērot sesto bausli (to par laulības svētīšanu), nebija un nav Dieva pavēle, bet gan cilvēku pašu darbība. Dievs Bībelē nepavēl daudzas sievas, bet gan stāsta par pagātnes notikumiem. Visa iesākumā dotā Dieva viena vīra un vienas sievas laulības pavēle un svētība (1 Moz 1,2) ir nemainīga.

Tieši tāpat ir par veselu rindu citu, daudz svarīgāku ticības dzīves jautājumu apkopošanu. Jau no seniem laikiem, lai kristiešiem būtu pieejamas vienkāršākas atbildes uz daudziem jautājumiem, ir sarakstītas daudzas grāmatas. Ticības apliecības no "daudzām grāmatām" atšķiras ar to, ka kaut kādā brīdī baznīca konkrētus viena autora vai autoru grupas darbus savā kopumā tik ļoti augsti novērtēja, ka paturēja un lietoja vairāk.

No pašām pirmajām vēstures dienām pēc Kristus debesbraukšanas varam novērot, ka kristiešiem bijuši īsi ticības pamatu apkopojumi. Ar to palīdzību īsi formulēja ticības summu, noraidīja iezagušās kļūdas un pārpratumus, kā arī dievkalpojuma laikā vienojās kopējā Dieva slavēšanā. Tās ir jau no sendienām nākušas ticības apliecības – Apustuļu, Nīkajas un Atanāsija. Senajos laikos bija vēl citas, bet šeit minētās bija tik uzrunājošas un noderīgas, ka pārdzīvojušas daudzas kristiešu paaudzes un arvien ir aktīvi lietotas.

Stipri līdzīgi notika ar Lutera Mazo katehismu. Katrā laikmetā talantīgi cilvēki sastādījuši īsus un vienkāršus tekstus bērnu un ticības jauniesācēju apmācīšanai ticības pamatos. Lutera laikā vien šādu darbu bija neskaitāmi daudz. Tomēr Lutera Mazais katehisms bija ne vien Lutera sastādīts, bet tik īss, vienkāršs un savā askētiskajā lakonismā dziļš, ka izkonkurēja visus citus. Līdzīgu iemeslu dēļ luterisko ticības apliecību kopumā – Vienprātības grāmatā – nokļuvuši citi darbi.

Var jautāt, kāpēc mums ir jāskatās uz luteriskajām ticības apliecībām, kas sakopotas Vienprātības gramatā, un nevar tās aizstāt ar citām? Mūsu individuālisma pilnajā laikā katrs grib kaut ko jaunu un kaut ko savu. Varbūt pati par sevi šāda vēlme nav tik slikta, tomēr bieži vien jaunais un savējais nav tik labs, cik jau pieejamais. Tā, piemēram, kādi mācītāji un teologi mēģinajumā uzrunāt mūsdienu cilvēkus varētu mācīt, ka Bībelē liela uzmanība ir pievērsta piektajam bauslim (tiktāl vēl viss būtu pareizi). Tomēr savā dedzībā viņi mēģinātu iet vēl tālāk, sakot, ka piektais bauslis ir pirmais un galvenais kristīgās mācības punkts. Pieļauju, tāds uzsvars varētu nākt no mūsdienās tik aktuālajām cilvēktiesībām. Tomēr tie jau būtu nebibliski secinājumi, jo Dievs par pirmo liek pirmo bausli – Dieva un cilvēka attiecību noregulējumu, kuram seko visi citi. Jo vairāk kristiešu pārzina pieejamo ticības apliecinātāju mācību, kaut vai tikai to, kas apkopota luteriskajās ticības apliecībā, jo mazāk viņi ir pakļauti briesmām, ka viņiem iegalvo kādas senāku un šī laikmeta kļūdainas mācības.

Vai šie īsie apsvērumi varētu būtu pietiekams iemesls, kāpēc luterāņi nevēlētos un luterāņiem nevajadzētu atteikties no savām ticības apliecībām? Tieši tāpēc, ka luterāņi arvien ir stāvējuši Rakstu pamatā, mēs šajā ekumēnisma laikmetā varam piedāvāt savas ticības apliecības citiem kristiešiem. Jo, ja tur kaut kas būtu pret Rakstiem vai citādi nesaskanētu ar Rakstiem, mums Raksti ir pirmie. Tomēr tik, cik luteriskās ticības apliecības ir balstītas Rakstos (un tas tā ir absolūtā Vienprātības grāmatas vairumā), mēs varam droši tās lietot savam labumam un piedāvāt arī citiem.

Iepriekš:
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – vienīgi ticība
Tuvojas Ticības atjaunošanas svēki – Vienīgi žēlastība, vienīgi Kristus
Tuvojas Ticības atjaunošanas jeb Reformācijas svētki