Arhīvs Rīgas apriņķa portāls

Nedaudz uzmanīgāk ielūkojoties pašā notikumu izcelsmē, pārsteidz paradoksāla pretruna starp pašu notikumu un nozīmi, kādu tas ieguva vēlāk.

Viss sākās mūsdienās nelielā Vācijas pilsētiņā Vitenbergā. Tur vietējās universitātes vēl salīdzinoši jauns akadēmisks mācībspēks Mārtiņš Luters plašākai sabiedrībai darīja pieejamu kādu dokumentu. Profesors Luters bija pasniedzējs un viņa plašākai auditorijai izliktais dokuments bija priekšlikums universitātes darba kārtībā pierastā veidā pārrunāt vairākus teoloģiskus jautājumus. Kā visi šāda veida dokumenti tajā laikā, šis arī bija sakārtots salīdzinoši vienkārši un pārskatāmi – tēzēs. Pats par sevi šis vēsturiskais fakts varētu nebūtu īpaši nozīmīgs, jo tajā laikā ikviens profesors mēdza šādi pieteikt savas tēzes.

Ne tik vien pats tēžu izlikšanas fakts, bet arī to apjoms varēja palikt diezgan nebūtisku notikumu kategorijā. Patiesību sakot, diez vai tēžu skaits ir kāds rekords. Protams, no šī apjoma ir skaidrs, ka to autoram, kurš arī bija mūks un dzīvoja klosterī, ir ko sacīt. Brālis Mārtiņš bija varen noraizējies par vairākiem sava laika teoloģiskajiem jautājumiem.

Būtu vietā piebilst, ka Mārtiņam Luteram arvien bija stipri daudz ko sacīt. Tāpēc visas savas dzīves laikā viņš ir daudz rakstījis. No šī rakstīšanas pieraduma arī rezultāts – viņa kopotie raksti pārsniedz simts lielu sējumu apjomu. Citiem vārdiem, nav brīnums, ka tēžu bija saradies samērā daudz. Tomēr fakts paliek fakts, nekā īpaša 95 tēžu skaitā nebija.

Vēl vairāk, jāatzīmē, ka Mārtiņa Lutera sastādīto 95 tēžu saturā nav nekas īpaši revolucionārs. Proti, ja kritiskāks vēsturnieks vai teologs ar priekšzināšanām tā laika situācijā papēta šīs 95 tēzes, viņš visdrīzāk nonāks pie secinājuma, ka nekā sevišķa šajās tēzēs nav. Izšķiroši soļi Lutera darbu saturā ir ne vien pēc 95 tēzēm, bet pat pirms tām, tomēr 95 tēzes ir saturiski neitrālas.

Nepieciešams piebilst, ka tēzes nebija tikai sausi akadēmiskas. Tajās bija daudz praktiska, kristiešu dzīves ikdienu tieši skaroša. Brālis Mārtiņš bija arī vietējās draudzes mācītājs, tāpēc labi pazina ne vien klostera dzīves specifiku, bet arī draudzes locekļu ikdienu.

Tātad, salīdzinoši vienkāršs notikums ar salīdzinoši vienkāršu saturu nelielā vācu (tajā laikā Vācija, daudzu lielo prātu skatījumā, bija "Dieva aizmirsta nomale") pilsētelē ar ārpus saviem mūriem nevienam īsti nepazīstamu autoru. Viss vedina domāt par stipri prognozējamu rezultātu – neliela vietējā saruna un ātra aizmirstības putekļu kārta.

Tomēr notikumi pieņēma gaitu un apmērus, par kuriem neviens (arī Mārtiņš Luters) pat neprātīgākajā sapnī nevarēja iedomāties. Ziņa par 95 tēzēm un pats dokuments vienā mirklī kļuva zināmi ne vien tikai vācu zemē, bet visā Eiropā. Tēzes tulkoja, pārrunāja uz tirgus laukumiem, pilīs un krogos. Mārtiņš Luters dīvainā, savstarpēji mazsvarīgu lietu kopsummā bija skāris tādu noti, kas radīja sprādzienu. Rodas sajūta, ka vēlāk šī lielā kustība kā kūdras ugunsgrēks ir aizsākusies ar pavisam nelielu dzirksteli.

Tālākie notikumi vēsturē tiek apkopoti ar jēdzienu "Reformācija". Pievēršoties pašam terminam (no latīņu valodas), re nozīmē kaut ko darīt atkārtoti, formācija ir veidojums. Tātad, te runa par kāda veidojuma atkārtotu konstruēšanu. Skaidrojot to kāda teologa vārdiem: "Dieva radītajā baznīcā (formācijā) grēks ieviesa maldus (deformāciju), tāpēc Dievs sūtīja atgriešanos pie pamatiem (reformācija)".

Aplūkojot Reformācijas pašu sākuma brīdi, var tikai pabrīnīties, cik nelielas lietas ar Dieva palīgu pāraug varenos vēstures notikumos.

Iepriekš:
Ko Luters saka par grēku piedošanu